Atbraucot uz Ventspili pirms sešiem gadiem, pareizticīgo baznīcas mācītājs Vadims Demčenko piedzīvoja viņam pazīstamu bērnības dzimtenes izjūtu. Šī sajūta viņu nepamet joprojām, bet Ventspils kļuvusi par tēva Vadima otrām mājām.
Brīvība būt tādam, kāds esi
0Kādas bija jūsu sajūtas, kad šogad saņēmāt pilsētas Balvu?
– Pateicība. Biju ļoti pārsteigts par sevis izvirzīšanu pilsētas Balvai. Par to, ka esmu izvirzīts, uzzināju diezgan vēlu, kad jau bija sākusies kopējā balsošana. Par kādiem nopelniem man pasniedza pilsētas Balvu, – man pašam grūti spriest. Laikam jau nebūšu veltīgi dzīvojis šos sešus gadus Ventspilī.
Kā jūs jūtaties Ventspilī?
– Kā mājās. Man ir ļoti izteikta dzimtenes sajūta un daudzus gadus es uztvēru kā savu dzimteni pilsētciemu netālu no Rīgas, kurā pavadīju agru bērnību – no diviem līdz astoņiem gadiem. Šo vietu atcerēšos visu mūžu, un, kad par to domāju, tās vienmēr manī raisa īpašas sajūtas. Interesanti, ka tad, kad atbraucu uz Ventspili, sajutu to pašu. Tādēļ Ventspili uztveru kā savas otrās mājas. Domāju, ka vislabāk Ventspili raksturoja kāds pāris no Krievijas, kuru satiku šovasar. Tas bija ļoti interesants pāris – viņš līdzīgs Stīvam Džobsam, bet viņa – 70. gadu hipijam. Kad ieraudzīju viņus pie dievnama, nodomāju, ka tie ir ārzemnieki. Viņa mēģināja improvizēt sev lakatiņu uz galvas, pienācu un angliski sacīju, ka viņa drīkst ieiet baznīcā arī bez lakata. Sieviete neizpratnē uz mani palūkojās, un es viņu uzrunāju latviski, taču tas radīja vēl lielāku izbrīnu. Izrādījās, ka viņi ir no Krievijas. Kad sākām runāt par Ventspili, viņi teici, ka tā ir pilsēta, kurā gribas dzīvot. Manuprāt, tas ir vislabākais apzīmējums Ventspilij, un es viņiem pilnībā piekrītu.
Vai jūsu ģimene arī dzīvo šeit?
– Protams. Citādi nemaz nevar būt. Visa mūsu dzīve aizrit Ventspilī.
Visu interviju lasiet 28. augusta laikrakstā "Ventas Balss"!
Komentāri (0)