Patīk dzīvot laukos

Būdama arī fotogrāfe, Sintija krāšņo ganāmpulku iemūžina foto un video, ko publisko instagrama kontā es.laukos.

«Šīs ir manas dzimtas mājas. Tētis bērnībā šeit dzīvoja, skolas gados viņš Zlēkās skolā gāja. Es arī esmu beigusi Zlēku skolu,» stāsta Sintija. Gan viņa, gan vīrs Edgars auguši laukos un jau kopš bērnības prot dažādus lauku darbus. Kad satikušies un izveidojuši ģimeni, sākumā dzīvojuši Ventspilī, bet brīvajos brīžos braukuši uz laukiem palīdzēt vecākiem. Izšķirošais brīdis, kad tika izlemts mainīt pilsētas dzīvi pret laukiem, pienāca, kad mūžībā aizgāja Sintijas tētis un mamma laukos palika viena. «Tomēr laukos ir foršāk, te nav nevienas brīvdienas,» teic Edgars. Sintija piebilst: «Ļoti svarīgi, lai abi to grib.»

«Visgrūtākais šajā stāstā ir darbs un skola pilsētā,» saka Sintija. Viņa algotu darbu nestrādā, darbojas tikai saimniecībā. Edgars un meita Anna katru rītu mēro ceļu uz Ventspili un vakarā atpakaļ. Trīs dienas nedēļā, kad meitai vakaros ir pulciņi, abi no rīta kā septiņos izbrauc, tā vakarā pusdesmitos pārbrauc. «Meitai ir 15, un viņa nav priecīga – viņa negrib šeit būt. Es neuzspiežu – zinu, ko es gribēju 15 gados – prom no šejienes! Viņa grib tieši to pašu.» Sintijai ir arī divas vecākas meitas, kuras jau ir savā dzīvē, bet mēdz atbraukt uz laukiem ciemos.

Sintija un Edgars apzinās, ka dzīvot laukos – tas ir dārgi. «Mūsdienās tā jau ir ekstra – ja tu vari atļauties dzīvot laukos,» saka Edgars. Sintija piebilst, ka dzīve laukos nozīmē arī lielu, nepārtrauktu darbu un atbildību, it īpaši, ja ir lopiņi. Ja kāds no dzīvniekiem saslimst, ir vajadzīga vetārsta palīdzība un zāles, kas līdzi nes lielas izmaksas. Vajadzīgas ir arī zināšanas, tāpēc Sintija nesen izmācījusies par agronomu – lai saprastu, kā visu pareizi darīt. «Izvēlējos skolu, kuru pabeidza mans tētis, Saulainē pie Bauskas. Pusotru gadu sestdienās braucu uz mācībām. Kad nāca decembrī eksāmeni, nebiju lietojama, bija liels stress, bet noliku uz 9,» stāsta Sintija. Edgars piebilst, ka vispār nav satraucies, jo zinājis – Sintijai viss sanāks, jo viņa mācās to, kas patīk un interesē. Iegūtas vērtīgas zināšanas un prasme uz visu paskatīties citādāk.

Priecājas par izdarīto

Ģimenes mērķis nav veidot lielu saimniecību un iesaistīties lielos projektos, bet gan sarūpēt visu pašu galdam un ar laiku arī pārdošanai. «Lielsaimnieki mēs nebūsim,» saka Sintija. Viņa ikdienā rosās simtgadīgajā stallī un dārzā, kur izaug visdažādākie dārzeņi un arī puķes. Visu, ko ģimene neapēd svaigu, sasaldē vai konservē. «Es nevaru kādu vienu kultūru audzēt – man patīk viss! Man patīk uz šķīvja uzlikt to, ko es pati esmu izaudzējusi. Tāpēc arī ir lopiņi. Kad es uztaisu vakariņas, tur viss ir savs, un es zinu, kas tur ir,» saka Sintija. Pie pašu audzētas gaļas esot jau tā pierasts, ka reizēs, kad tās pietrūkst un nākas nopirkt citur, uzreiz esot skaidrs, ka nopirktā garšo pavisam citādi. Ja būtu vairāk laika, Sintija pati ceptu arī maizi – arī to viņa prot. Vienīgais, ko Gredzeni neaudzē un arī neplāno audzēt, ir graudi – tam vajadzīga tehnika, tāpēc tos audzēt pašu vajadzībām nav ekonomiski izdevīgi.

Sintija nākotnē gribētu lielāku siltumnīcu, lai var izaudzēt vairāk un arī tirgot citiem pašu saražoto ekoloģisko produkciju. «Uzņēmējdarbību reģistrēju, ir doma piedāvāt klientiem dārzeņu kastes,» stāsta Sintija.

Edgars spriež, ka bez algota darba dzīve laukos īsti nebūtu iespējama, jo tad nevarētu attīstīties, nopirkt tehniku vai ko citu, kas ir nepieciešams. Darbiem savā saimniecībā viņš var pievērsties tad, kad pārbrauc no darba, – izkāpjot no mašīnas, sākas otrs darbs. Tāpat saimniecībai tiek veltītas visas brīvdienas. «Mums nav brīvdienu. Ja aizejam uz balli, tad septiņos no rīta mēs esam šeit, vienalga, cikos mājās atnācām,» saka Sintija. Laukos dzīvojot, laika skatīties televizoru neesot. Uz izrādēm un koncertiem gan viņi mēdz aiziet, atbalstot vietējo kultūras namu. Sintija arī palīdz, ja pagasta kultūras pasākumos vajag kaut ko izdekorēt.

Ģimenes pēdējo gadu lielākais projekts ir simtgadīgā staļļa sakārtošana. Edgars jau ir ticis galā ar ēkas pamatiem un sienām, lai lopiņiem nav auksti, sakārtojis arī elektrību. Plāni esot lieli, bet gadās tos arī atlikt, jo nevar visu paspēt. «Tu vari plānot gadu, ko tu darīsi, bet, ja tu izdarīsi 50% no tā, tas jau ir – wow!» saka Edgars. «Mēs priecājamies par to, kas ir izdarīts, un nedomājam par to, kā nav. Jo visu laiku būs kaut kas, kas nav izdarīts,» piebilst Sintija. Edgars spriež – ja visu laiku grauzīsi sevi par to, ko esi izplānojis, bet neesi izdarījis, tad darboties laukos neesot jēgas – visu laiku būsi nomākts, jo vienmēr gadās kaut kas neparedzēts. «Pirms diviem gadiem mums pieklīda šis suns. Novārdzis, saslimis, drausmīgā skatā. Aizvedām pie dakteriem, sadaktērēja, sakārtojām papīrus. Bet sunim kaut kur jādzīvo, būda jāuztaisa, un tas atkal nav dienas darbs. Es nemāku neko izdarīt tā, pa roku galam,» piemēru ieskicē Edgars.

Agrāk bijis tā, ka sienu lopiņiem sagādājis zemes nomnieks, bet Gredzeniem gribējies labāku siena kvalitāti, tāpēc Edgars spontāni sagādājis traktoru un presi. «Beigās sanāca, ka es pats pagājušajā gadā savācu visu sienu,» priecīgs ir saimnieks. Šogad viņš iegādājies frontālo iekrāvēju, ko liks klāt pie traktora. Tehnikā tiek ieguldīta nauda, par kuru citi aizbrauc ceļojumos. «Mēs arī nevarētu aizbraukt ceļojumā, lai kaut kur gulētu pie baseina. Vienīgi tad kalnos kāpt,» saka Sintija.

Pašiem savi cālīši

Ventas Balss sarunu ar Sintiju un Edgaru pavada vistiņu rosība un gaiļu dziedāšana. Ganāmpulks Krūtumos ir gana liels. Otro gadu Sintija pati nodarbojas ar inkubēšanu. Tam pievērsties viņa izlēma pēc tam, kad redzēja, kā tirgošanai tiek vestas vistiņas, ko viņa pirkusi. Tās vestas no Raunas busiņā, saspiestas būros. Stallī noliktas pie zemes, īsti nav pratušas staigāt – pagājis ilgs laiks, kamēr tās adaptējušās dzīvei brīvos apstākļos.

Pērn Sintija inkubējusi tepat, Zlēkās, nopirktās olas. Izšķīlās vairāk nekā 100 cālīšu, puse no tiem bija gaiļi, kas pārsvarā nonāca katlā. Tiem, kuri palika ganāmpulkā, katram ir savs vārds. Fotosesijā kopā ar saimniekiem lepni pozē gaiļi Badijs un Biksis. Abi ir saimnieces mīluļi. Badijs bijis kā mājdzīvnieks no sākta gala. Tieši viņam gadījusies nelaime – mazais gailēns bija ieķēries un krietnu laiku karājies laktā aiz kājas, lai gan Sintija skaidri zinājusi, ka šo gaili noteikti paturēs. Taču izdevies gailīti atveseļot.

Šogad Sintija inkubē olas jau no sava ganāmpulka, un pirms Lieldienām izšķīlās jau otrais cāļu bariņš. 11 šķirņu vistas dēj visdažādāko krāsu olas – tās ir zaļas, zilas, rozā un pat tumši brūnas, teju šokolādes krāsā – atkarībā no šķirnes. Sintija nesen uzrakstījusi un iesniegusi savu pirmo projektu. Ja to atbalstīs, tad būs iespējams vēl paplašināt vistām domāto teritoriju un arī palielināt ganāmpulku.