Nosvinēta Usmas draudzes 30. gadskārta

Cilvēki devušies uzklausīt dievvārdu uz Spāri, Ugāli vai Usmas baznīcu otrā ezera krastā, Rendas pusē. Usmas draudzes dibināšanas iniciatore ir Harina Kreislere, pēc profesijas tērpu dizainere un arī teoloģe. Usmeniece stāsta, ka arī viņa braukusi uz Ugāles baznīcu, un tieši tur kādā pasākumā Dievs viņu īpaši uzrunājis. «Rīgā beidzu tērpu dizaina skolu. Biju tik ļoti uzrunāta, tieši tai gadā kristījusies, iesvētījusies Torņakalna baznīcā. Un es sapratu – Usmā mums nav baznīcas! Toreiz mācītājs Juris Rubenis, sniedzot apliecību, teica – tu mācīsi bērnus. Domāju – šausmas! Ja kaut kas uz pasaules bija, kas man ļoti nepatika, tad mācīt bērnus. Bet pēc tam es 15 gadus to darīju,» smaidot atceras Harina. Vispirms gan nācies daudz mācīties pašai.

Pirms 30 gadiem Usmas draudzi dibināja desmit cilvēki. Daudzi no viņiem jau aizgājuši mūžībā. Sākumā sanākuši tukšajā kādreizējās skolas ēkā. Draugs mācītājs Viesturs Pirro palīdzējis saprast, kā iekārtot telpu dievkalpojumam, un arī novadījis pirmo dievkalpojumu. Ziemā ar jauniešiem pārgājuši pāri aizsalušajam ezeram un atraduši otru Usmas baznīcu. Tā bijusi bēdīgā stāvoklī – pamesta, izrakņāta, aiznaglota. «Draudzes tur nebija. Te ir draudze, bet nav baznīcas. Kaut kā vajadzētu to baznīcu dabūt šeit,» atceras Harina. Draudzene arhitekte baznīcu uzmērījusi, bet vēlāk lēmuši paklausīt pieminekļu aizsardzības inspektoram, labam draugam, kurš teicis, ka lētāk, vienkāršāk un vieglāk būs celt baznīcu no jauna.

Jau, mācoties tērpu modelēšanu, Harina pamanījusi, ka viņai neder viegli risinājumi: «Cits, lai ātrāk izdarītu, kaut ko vienkāršu uzzīmē, ātri uzšuj un ir brīvs. Man vienmēr vajadzēja kaut ko pēc iespējas sarežģītāku, tādu modeli, kāda nav nevienam, kad konstruētāji lauza galvu kopā ar mani, kā to varētu dabūt gatavu. Pēc tam domāju – kam man to vajag, kāpēc es sarežģīju dzīvi?»

Trīs priedes baznīcai

Harina atceras – kad sākusi runāt par Usmas baznīcu, bijusi ļoti jauna – vien 21 gads. Nācies noklausīties runas un lasīt ķengājošus rakstus par to, kādas skuķim ambīcijas. «Tā man ir tāda dāvana no Dieva – es vienmēr redzu,» saka Harina. Usmas baznīcu viņa redzējusi, kādai tai jābūt, bet uzcelt to izdevies ar milzīgu kopienas spēku, pārvarot dažādus šķēršļus un pārbaudījumus desmit gadu garumā. Harina ir pārliecināta: kad tu lieto Dieva dāvanu, arvien tiek dots klāt – līdzekļi, cilvēki, ziedojumi, notiek pārdabiski Dieva brīnumi.

«Ja tev kaut ko vajag, tu sāc domāt, kā to varētu dabūt gatavu,» runājot par apņēmību uzcelt baznīcu, uzsver Harina. Draudze izlēmusi lūgt vietējām saimniecībām ziedot trīs priedes baznīcas celtniecībai. «Mēs vienkārši braucām pa mājām un jautājām, jo pēc likuma piecus kubus, ja tev ir mežs, tu vari izmantot savām vajadzībām bez sarežģītiem papīriem. Pieci kubi ir daudz vairāk nekā trīs priedes,» stāsta Harina. Lūgumam atsaucās 43 ģimenes. Priedes ir dažādas – kādas nu kurš iedeva. Pēc priedēm bijušas arī citas akcijas, un ar būvniecību gājis visādi. Arī pašai bijušas nopietnas veselības problēmas. «Visi jautā, kā jūs dabūjāt senos baļķus. Nav tie veci – stāvēja vairākus gadus bez jumta,» smaida Harina. Būvniecībā iesaistījušies simtiem cilvēku no visurienes. Stāsti bijuši dažādi. «Piebrauc vecs vīrs ar vecu žigulīti, izņem čemodāniņu, saka – te jums baznīcai nauda! Viņš izlasījis avīzē, grib ziedot. Atveru – čemodāns pilns ar naudu. Domāju – tā, viņš ir ko apzadzis? Bet viņam nomirusi sieva, pārdevis Ventspilī māju un desmito tiesu Dievam grib dot,» spilgtu epizodi atceras Harina.

Mērķiem jābūt lieliem

«Pagrieziena punkti ik pa laikam ir. Vienmēr esmu sapratusi – ir tādi momenti dzīvē, kad liekas, ka viss ir sabrucis. Tādu man ļoti daudz ir bijis – vai tu neesi staigājis, vai esi miris, pilnīgi fiziski sabrucis esi. Tad tev liekas – viss, tālāk nav nekā vairāk. Tas ir tieši tas moments, kā var tikt tālāk,» teic Harina, turpinot: «Lai tiktu tālāk, vajadzīga drosme, redzējums un pārliecība. Ja tās nav, tad neko nevar izdarīt.»

Viņa arī uzsver, ka ir svarīgi redzēt mērķi: «Profesors Feldmanis teica – mērķiem jābūt lieliem, lai tiem vieglāk var trāpīt. Pēc tam Dievs dod, kādā veidā to dabūt gatavu. Bet tas nāk jau pēc tam. Es uzskatu, ka tā ir dāvana. Es jau varētu uz galvas stāvēt un kaut ko sagribēt, viss notiek tā, ka viss sabrūk. Izrādās, ka tas nemaz nav vajadzīgs un daudz kas cits labāks veidojas. Vispār es domāju, ka dzīves nobeigumā, kad būsim debesu valstībā, mēs redzēsim to musturu daudz labāk. Jo tagad mums daudzreiz liekas – kāpēc ir tik nežēlīgi, kāpēc ir tik ļoti kaut kas sāpīgs, vardarbīgs, kāpēc ir visādas melošanas, zagšanas, galināšanas. Visa kā ir tik nenormāli daudz arī ikdienā, ka tā ir tāda milzīga Dieva dāvana, ka tu redzi tālāk, vairāk un vari tam tā kā pāri skatīties no putna lidojuma.»

Lai pasaule nāk baznīcā

Usmas Kristus stūrakmens baznīca ir īpaša ar to, ka tai ir dzīva altārglezna, kas vienmēr mainās – altāra vietā ir liels logs. Baznīcu pēc Harinas redzētās vīzijas projektējusi viņas draudzene Svetlana Sizasa. «Es to neizdomāju – vienkārši to, ko man parādīja, to es arī darīju. Tā ir tāda vīzija no Dieva, ka altārglezna ir tur. Tad zied ceriņi, tad ir vējš un sniegs, un saule, visneiedomājamākās gleznas,» stāsta Harina.

Tā tagad esot arī citās baznīcās pasaulē. Baznīcai kopumā ir plaši logi. «Vēl tagad ir tādi, kuri saka, ka baznīca nav nekāds veikals un nevajag skatlogus. Bet tas redzējums ir tāds, ka baznīca iet pasaulē un pasaule nāk baznīcā,» saka Harina. Viņa uzskata, ka šodien baznīcai vairs nav jābūt kā nocietinājumam, mūrim, iespējai paglābties, izglābt kaut ko. Baznīcai ir īpašas durvis, kas ir kā akmens, kas ir pievelts Lieldienu kapam priekšā. «Baznīca jau ir tāpēc, ka šis Lieldienu akmens ir novelts, Kristus ir augšāmcēlies. Tāpēc akmens ir caurspīdīgs,» teic Harina, uzsverot, ka caurspīdīgās durvis ļauj apskatīt baznīcu no iekšpuses pat tad, ja tā kādreiz ir ciet.

Ar interjeru Harinai palīdzējis kāds iesvētāmais, kurš ir dizaineris arhitekts. Katra mazākā detaļa ir rūpīgi pārdomāta, sākot no īpašajām, ar rokām gatavotajām flīzēm, uz kurām ir speciāli zīmējumi ar lilijām, līdz īpašajiem liliju formas gaismekļiem, kas norāda uz Dieva trīsvienību un cilvēka trīsvienību – tos Harinas mamma vairāk nekā gadu diendienā pinusi, līdz nācies iesaistīt palīgus, jo vienkārši vairs nebija spēka. No viena akmens ir kristāmtrauks un altāris.

Baznīcai dots Kristus stūrakmens vārds. Laikā, kad draudze vēl tikusies vecajā skolā, apkārtni tīrot, atraduši akmeni. «Vakarā lasījām Dievvārdu, tur bija rakstīts, ka Kristus ir stūra akmens. Arī zeme tāda uz stūra bija. Arī piemiņas akmens, ko dāvināja cilvēki no Māteriem, ir tāds trīsstūris. Te nav nevienas lietas, kas būtu sīkums,» teic Harina.

Viņai ļoti patīk Adventa laiks, kad sācies jauns baznīcas gads un ir gaidāma Kristus atnākšana. «Tas ir kā kādreiz, kad pazīstams cilvēks ir kāpņu telpā vai koridorā un pēc soļiem tu dzirdi un zini, ka tas ir tas cilvēks. Tu viņu jau dzirdi, bet vēl neredzi. Tā ir tā advente. Kristus – es dzirdu, ka viņš nāks, un zinu, ka viņš nāks, kādā veidā viņš nāks, bet tu viņu neredzi. Bet viņš jau nāk. Kristus ir tas, kurš nāk un kurš ir klāt gan te, baznīcā, gan pie ikviena no mums, lai mums varētu būt gan spēks, gan enerģija, gan prieks, gan spēja izturēt visus pārdzīvojumus, kas katram ir.»

Usmas Kristus stūrakmens baznīcas vēsture
    • Pamati ielikti 1997. gadā;
    • 2001. gada decembrī baznīca svin spāru svētkus;
    • 2003. gada janvārī baznīcai tiek uzlikts apses skaidu jumts; baznīcai liek logus;
    • 2004. gadā pēc kārtējā brīnuma – anonīma ziedotāja – ielej melo grīdu; misionāri no ASV ziedo naudu durvīm, tiek pasūtīts zvans;
    • 2005. gadā atklāj izbūvēto torņtelpu un balkonu, kas tapa, realizējot sakrālā tūrisma projektu;
    • 2005. gada nogalē un 2006. gadā valsts piešķir dotācijas jumta siltināšanai;
    • 2006./2007. gadā siltina grīdu, uzstāda lustras, ieklāj grīdas flīzes, veic citus iekšdarbus, labiekārto apkārtni;
    • 2007. gadā iesvēta baznīcu.