Divu mākslinieku atšķirīgie meklējumi

Lai gan abu mākslinieku rokraksti un pieeja mākslai ir atšķirīgi, viņus vieno nemitīgi meklējumi, interese par mākslas izteiksmes iespējām un vēlme pārbaudīt ierastās robežas.

Ieva Iltnere, viena no savdabīgākajām 20. gadsimta astoņdesmito gadu paaudzes māksliniecēm, Latvijas mākslas dzīvē aktīvi darbojas jau vairākas desmitgades. Viņas glezniecībā nozīmīga vieta ir cilvēka tēlam, estētiski izkoptai formai un rūpīgi veidotai vizuālajai valodai. Izstādē apskatāmi dažādos laikos tapuši darbi – no pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem līdz pat mūsdienām. Vienojošais motīvs, kam māksliniece pievērsusi īpašu uzmanību, ir punkts, kas ir Iltneres tēma un vienojošais elements viņas darbos.

Māksliniece ekspozīcijai izvēlējusies arī darbus, kurus ikdienā ne vienmēr rāda. Viņai īpaši tuvi ir pandēmijas laikā tapušie izšuvumi. Arī tajos būtiska nozīme ir punktam: no atsevišķiem dūrieniem veidojas līnija, bet no tās – kopums. Atgriešanās pie kādreiz aizsāktām idejām māksliniecei atgādinājusi par radošā procesa atkārtošanos un kustību pa spirāli.

«Es bieži domāju, cik ļoti viss ir saistīts, kā kaut kādas lietas ietekmē cilvēkus, ko mēs pat neapjaušam. Varbūt arī uz šo izstādi atnāks skolēns ar savu draudzeni un ieraudzīs, cik te ir dažādi materiāli, ko tik visu nevar darīt. Redzēs, cik mākslinieka dzīve ir aizraujoša, cik skaista, cik vienmēr interesanta. Un arī nolems iet uz Mākslas akadēmiju,» pārdomās dalījās Iltnere, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore.

Savukārt Jāņa Mitrēvica mākslinieciskā pieeja vairāk saistīta ar eksperimentiem, dažādu materiālu un tehnoloģiju izmantošanu, kā arī glezniecības ierastā formāta pārveidošanu. Astoņdesmitajos gados viņš pievērsās monumentālajam ekspresionismam, bet deviņdesmito gadu pirmajā pusē sāka veidot objektus un instalācijas. Mākslinieks pārbaudīja glezniecības robežas, izmantojot arī tādus materiālus kā ādas, graudus, koku stumbrus un caurspīdīgas virsmas. Viņa darbi apliecina, ka gleznieciskais potenciāls meklējams ne tikai tradicionālajos materiālos un tehnikās.

Izstādē redzami Mitrēvica darbi, kas tapuši no 1996. līdz 1999. gadam un saistīti ar trīs izstāžu ciklu Jaunā realitāte. Māksliniekam vienmēr bijusi svarīga ne tikai pati glezna, bet arī telpa, kurā tā eksponēta, jo vide maina darba uztveri un nozīmi. «Man ir bijušas trīs izstādes, kuras apvienojās zem viena kopējā nosaukuma Jaunā realitāte. Vienmēr esmu uzskatījis, ka glezna ir arī sastāvdaļa no tās vietas, kurā tā atrodas. Tā pieņem citu jēgu un kontekstu tad, ja ir cita telpa,» stāstīja Mitrēvics.

Izstādes atklāšanā mākslinieks atcerējās arī laiku, kad viņa radošajā darbā ienāca dators. No jaunās tehnoloģijas viņš nenobijās, bet sāka pētīt tās iespējas un meklēt veidus, kā digitālo pasauli apvienot ar glezniecību. Šajā izstādē redzamajos darbos apzināti atteicies no krāsas, saglabājot arī klasiskajai glezniecībai raksturīgu sižetu. «Kad parādījās dators, es no tā nenobijos – apsēdos pie tā, lai izpētītu, kādas iespējas tas piedāvā. Toreiz mēģināju digitālo pasauli apvienot ar glezniecību. Arī šajā izstādē redzamajos darbos esmu apzināti atteicies no krāsas, savukārt sižets zināmā mērā saglabāts klasisks, lai skatītājiem nesajauktu galvu,» skaidroja Mitrēvics.

Divu mākslinieku atšķirīgie rokraksti un radošie meklējumi izstādē veido savstarpēju dialogu. Iltneres darbos punkts kļūst par sākumu pārdomām par laiku, atkārtošanos un saiknēm starp lietām, savukārt Mitrēvics rosina paraudzīties uz glezniecību ārpus ierastajiem priekšstatiem par tās formu un materiāliem.

Ievas Iltneres un Jāņa Mitrēvica kopīgā izstāde Darbi teātra namā Jūras vārti būs apskatāma līdz decembra beigām.