Ir pagājuši četri gadi. Īsais mēnesis aizsteidzas. Meteņi, Masļeņica, priecīgas sporta un mūzikas ziņas. Sniegs kūst, saule spīd, smagās drēbes drīz varēs nolikt malā, mašīna vairs nav jātīra. Lāči pamodīsies un zem savām migām sāks stādīt sniegpulkstenītes. Kartupeļi asno, un rīt saspraudīšu sīksīpolus kastītē, lai arī lielākā daļa man parasti izkalst. Mani ikdienas sīkumi, kas skaita laiku.
Lai karš kūst kā ledus pavasarī. Un noklausījos podkāsta Nevienlīdzības kurss ceturto epizodi, kuras viesredaktors ir Andris Saulītis. Eksperti Ieva Bērziņa un Klāvs Sedlenieks uzsvēra, ka drošība ir cieši saistīta ar ekonomisko nevienlīdzību. Spēcīga aizsardzība prasa resursus, stabilu ekonomiku un gatavību krīzēm. Septiņdesmit divu stundu rezerves nav pieejamas visiem, un tas sabiedrību padara ievainojamāku. Mani īpaši uzrunāja doma, ka stipras valsts pamats ir uzticēšanās, politiskā pratība un spēja ieraudzīt citu grūtības. Secināts, ka mēs esam ļoti patriotiski, taču jēdziens patriotisms, kā pētījumā izrādījās, ietver pavisam parastas ikdienišķas darbības. Godprātīgi darīt savu darbu. Ievērot likumus. Zināt valsts valodu un tradīcijas. Tajā pašā laikā militāri valsti aizstāvēt gatavi tikai aptuveni trīsdesmit procenti iedzīvotāju. Vēlmi aizstāvēt valsti stiprina nacionālā identitāte, lepnums, politiskā uzticēšanās un uzticēšanās bruņotajiem spēkiem. Citu valstu pētījumi rāda, ka lielāka gatavība aizstāvēt valsti ir sabiedrībās ar mazāku nevienlīdzību.
Nesen kolēģis rakstīja par Ventspils patvertnēm. Rakstā ir tādi vārdi kā īslaicīga aizsardzība no sprādzieniem, katastrofām, vieta tik un tik cilvēkiem, kas mūsu pilsētā skan ļoti neierasti. Atceros savas gaitas projektā Dr. Klauns, kur mentori pirms daudziem gadiem stāstīja par patvertnēm Telavivā, tas esot normāli un parasti. Mana fantāzija apstājas, mēģinot iedomāties šādu situāciju. Kur man būtu jāskrien, ja notiktu briesmas?
Es vēl tikai domāju par septiņdesmit divu stundu somu. Draudzene savu jau sen salikusi. Tagad viņa pārskata termiņus un smejas, ka pati to nevar pacelt. Vienu gan cenšos – degvielas bāku turu pilnu. Tāds mans mazais kompromiss pret neziņu.
Sniegs kūst, un sanāk, ka no valsts nevar izvairīties. Gaidu asnus un sev jautāju, ko es darītu, ja pēkšņi viss mainītos. Jāmācās kulturāli pārorientēties, rūpēties par sīksīpoliem, pamanīt citus cilvēkus un kopā virzīties pa dzīvi, kļūstot izturīgiem un spēcīgiem kā sniegpulkstenītēm pēc ziemas.







Komentāri (0)