Novembra pasākumi «Jūras vārtos»

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrāde Mēdeja

2. novembrī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris Ventspils skatītājiem piedāvās režisora Vladislava Nastavševa izrādi "Mēdeja" ar aktrisi Gunu Zariņu titullomā.

Guna Zariņa, aktrise, izrādē atveido Mēdeju: teātrim nav robežu

Iestudēt Eiripīda traģēdiju Mēdeja bijusi jūsu ideja. Kādēļ šāda izvēle?

- Tādēļ, ka man šķita – ir jāmeklē jauna valoda, kādā runāt ar skatītājiem, jāmeklē teātrī cita nopietnība. Vienā mirklī sajutu, ka mēs, noteiktā veidā strādājot, ļoti droši jūtamies. Šeit es domāju Jauno Rīgas teātri. Man intuitīvi šķita, ka ir jāmeklē kaut kas jauns un arīdzan bīstams. Otra lieta, kas mani interesēja, ir jautājums, vai antīkā traģēdija aizvien var būt traģēdija arī mūsdienu pasaulē. Nedomāju, ka esmu atradusi atbildi, bet katrā ziņā jautājumu esmu uzdevusi.

Kā jūs ar režisoru Vladislavu Nastavševu nonācāt tieši līdz Eiripīda Mēdejai?

- Tas jau ilgāku laiku bija galvā man pašai, un biju par to runājusi arī ar citiem režisoriem. Vladislavs man vienu dienu pajautāja – Mēdeja? Un es teicu – jā, Mēdeja.

Ko jums kā aktrisei nozīmē spēlēt traģēdiju?

- Tas nozīmē iegremdēties kaut kur, kur mūsdienu cilvēks nelabprāt gremdējas un, ja gremdējas, katrā ziņā ar to nelepojas. Tas nav mūsdienīgi – dzīvot traģēdijas pasaulē. Mūsdienu pasaule tomēr ir veiksmīgu, optimistisku, sportisku un ar visu galā tiekošu cilvēku pasaule. Tā nav vieta, kur cilvēks, un droši vien tajā skaitā arī es, šodien grib būt. Tas ir bezdibenis, kas ir ārkārtīgi destruktīvs gan pašam, gan apkārtējiem.

Ko esat ieguvusi priekš sevis, spēlējot Mēdeju?

- Nojausmu, ka teātrim nav robežu un mēs paši esam tie, kas tās rada. Izrāde ir diezgan daudz spēlēta, turklāt ne tikai Latvijā, un tas liecina, ka arī skatītājs ir gatavs šādām, vulgāri sakot, avantūrām. Kā aktrise esmu atvērusi tādu Pandoras lādīti, kur var vēl un vēl rakņāties un atrast visu ko, par ko pirms tam pat nenojautu.

Varbūt varat īsumā ieskicēt Mēdejas stāstu?

- Stāsts ir par Mēdeju, kas ir Kolhīdas valdnieka meita un kuras raduraksti iesniedzas dievu pasaulē. Biju šovasar Batumi, tur viņai ir uzcelts iespaidīgs piemineklis. Viņa bija medicīnas aizsācēja, burve, mācēja gatavot dažādas homeopātiskas zāles, ar kuru palīdzību varēja, piemēram, iemidzināt pūķus un pavairot karavīrus. Viss sākas ar to, ka viņas vīrs, kas ir kuģa Argo cēlājs un kapteinis varonis Jāsons, pēc tam, kad viņi kopā ir veikuši daudzus varoņdarbus, nolēmis sākt jaunu dzīvi. Viņš ir nolēmis pamest Mēdeju ar diviem viņu kopīgajiem bērniem, precēties ar Korintas valdnieka meitu un sākt jaunu, laimīgu un veiksmīgu dzīvi, jo viņi ar Mēdeju ir bēgļi. Viņi kopā visu ko ir savārījuši, un Mēdeja ir ziedojusi savu dzimteni un visus tuviniekus šīs mīlestības vārdā. Jāsons plāno sākt jaunu dzīvi un sagaida, ka Mēdeja kā visas normālas sievietes pakļausies šim plānam, bet Mēdeja nolemj viņam atriebties un sagrauj viņa un arī Korintas valdnieku likteņus. Dramatiskākais šajā izrādē un droši vien arī iemesls, kādēļ Mēdeju daudzi zina, ir tas, ka viņa nogalināja savus bērnus, lai šī atriebība izdotos. Vai arī tā ir pati atriebība. Katrs skatītājs pats var izdarīt secinājumus. Viņa nogalina abus bērnus un arī neļauj Jāsonam viņus apglabāt. Mūsu versijā viņa iznīcina viņu absolūti, lemjot arī sev mūžīgi mist šai stāstā. Jāuzsver, ka šī ir lugas interpretācija. Tajā ir Eiripīda teksti brīnišķīgos Josifa Brodska un Inokentija Aņenska tulkojumos, bet esam to mazliet saīsinājuši. Ideja bija pateikt, ko tāds pusdievs kā Mēdeja domā par parastajiem cilvēkiem, un to mēs esam pateikuši.

Režisors par izrādi ir teicis – jo mazāk, jo labāk. Vai tas ir scenogrāfijas ziņā?

- Es domāju, ka tas ir par visu. Antīkā traģēdija ir tik jaudīga, ka mēs izrādē absolūti ļaujam skanēt tekstam, lai nekas netraucētu stāstam. Varētu padomāt, ka nekā cita tur nav, kaut gan tās ir izvēles, kas tur izdarītas.

Liepājas teātra izrāde Portreti. Vilki un avis

Režisors Viesturs Meikšāns Liepājas teātrī iestudējis 19. gadsimta krievu dramaturģijas klasiķa un pamatlicēja Aleksandra Ostrovska lugu “Vilki un avis”.

Gatis Maliks, aktieris, izrādē atveido Klaudiju Gorecki: scenogrāfijas dēļ vien ir vērts izrādi redzēt

Par ko ir izrāde?

- Par to, ka katrs cilvēks kādā brīdī ir vilks, kas kādu saplosa, un kādā brīdī avs, kas tiek saplosīta.

Izrāde balstīta Aleksandra Ostrovska lugā Vilki un avis. Kā tajā tiek risināta portreta tēma?

- Es pats toreiz mēģinājumu procesā biju ļoti, ļoti pārsteigts. Kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo un scenogrāfs Reinis Dzudzilo kopā ar režisoru Viesturu Meikšānu lugu veidojuši kā portretu galeriju, kas nozīmē, ka katram tēlam mēs nospēlējam nelielu portretu. Mēs spēlējam šo lugu, bet tajā katrs tiek izgaismots, katram ir sava aina, kurā viņš ir vilks, un katram ir sava aina, kurā viņš ir avs. Tas spilgti atspoguļojas brīnišķīgajā scenogrāfijā, ik pēc desmit minūtēm pilnībā nomainās telpa. Scenogrāfijas dēļ vien ir vērts izrādi redzēt.

Jums izrādē ir Klaudija Gorecka loma, par kuru pirmizrādes sezonā tikāt nominēts Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Gada aktieris otrā plāna lomā. Pastāstiet par šo lomu!

- Goreckis ir tāds ne pārāk gudrs cilvēks, kurš visu ņem tieši. Man šķiet, ka visā tajā tēlu plejādē, kas izrādē startē, Goreckis ir viens no normālākajiem. Viņš ir samērā patiess pret sevi un samērā patiess arī pret citiem. Viņš ir gatavs jebko pārdot par desmit rubļiem, bet, ja viņš mīl, tad mīl pa īstam. Viņam ir savi mērķi, uz kuriem viņš iet, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi. Citi veido intrigas, bet Goreckis neko tādu nedara. Ja kāds viņam piesola desmit rubļus, pie tā viņš aiziet. Bet, ja kāds vēlāk viņam piesola 15 rubļu, viņš aiziet pie tā.

Vai arī jūsos ir kaut kas no šī tēla?

- Ceru, ka ne! (Smejas.) Man šķiet, ka būt blakus tādiem cilvēkiem kā Goreckis ir diezgan bīstami. Viņš ir mazliet traks, nav pārāk gudrs, un tā ir diezgan biedējoša kombinācija līdzcilvēkiem. Tādēļ es ļoti ceru, ka neesmu kā Goreckis. (Smejas.)

kim? Laikmetīgās mākslas centra izstāde Retina

"Retina" ir izstāde, kuras pamatā ir sarunas starp četriem tās dalībniekiem – Andreju Strokinu, Germanu Ermiču, Kasparu Vanagu un Ventu Vīnbergu – par laikmetīgās mākslas neskaidrajām attiecībām ar attēlu un vizuālo kā tādu. Tāpat arī par redzi un skatīšanos. Par ieraudzīšanu un neredzamo.

Andrejs Strokins, fotogrāfs: skatītājam būs nedaudz jāpadomā par to, ko viņš redz

Izstādes nosaukums ir Retina, kas nozīmē – acs tīklene. Izstāde ir par laikmetīgās mākslas neskaidrajām attiecībām ar attēlu un vizuālo materiālu kā tādu. Kā radās ideja par šādas izstādes tapšanu?

– Izstāde ir par redzēšanu, par fotogrāfijas, vizuālā materiāla uztveri. Ideja radās kopā ar mākslas kuratoru Kasparu Vanagu savstarpējo diskusiju rezultātā. Es viņu uzaicināju kopā veidot izstādi, sākām runāt par to, ko un kā darīt, un tā aizrunājāmies līdz tam, kas apskatāms šajā izstādē.

Un kas ir eksponēts šajā izstādē?

– Tur ir dažādi priekšmeti, tostarp foto­grāfija, atrastā fotogrāfija. Ir vēsturiskas lietas, ir jaunas lietas, kas vizuāli izskatās vecas. Tā arī ir ideja – likt domāt, vai tas ir jauns, vai tas ir vecs, vai tas nozīmē to, ko tas nozīmē. Skatītājs tiek nolikts situācijā, kad viņam ir nedaudz jāpadomā par to, ko viņš redz.

Vai šīs izstādes tapšanas laikā atklājāt ko jaunu sev?

– Patiesībā neko jaunu es neuzzināju, strādāju ar to, ko jau zināju. Izaicinājums šoreiz vairāk bija meklējams sadarbībā ar citiem māksliniekiem – ego apvienošana, kopsaucēja meklēšana, lai nonāktu līdz rezultātam. Protams, visi esam dažādi un ar dažādiem viedokļiem. Lielākais izaicinājums bija komandas darbs. Līdz šim strādāju viens pats un pats arī atbildēju par rezultātu, bet šoreiz tas viss bija nedaudz citādi.