Reiņa Zariņa solokoncerts “1 Šūberts un 12 dejas”

Reiņa spēja pārliecinoši interpretēt gan klasiķus, gan pēdējā gadsimta darbus ir sajūsminājusi klausītājus daudzviet, arī pasaules prestižākajās koncertzālēs – Amsterdamas Concertgebouw, Ņujorkas Kārnegī un Steinveja zālēs, kā arī Londonas Vigmora un Steinveja zālēs.

Turpinājumā jautājumi Reinim Zariņam:

Iepazīstoties ar jūsu koncertgrafiku, nākas secināt, ka nepārtraukti esat ceļā, ka koncerti notiek dažādās pasaules koncertzālēs un ka dzīvojat Londonā. Tomēr laiks tiek veltīts arī koncertiem Latvijā. Vai jums kā mūziķim ir svarīgi atgriezties ar koncertiem arī Latvijā?

– Nekur mani neklausās tā, kā klausās Latvijā. Gan domājot par to aizrautību un mīlestību, ko tik bieži saņemu no latviešu publikas, gan arī par to pastiprināto vērtēšanu un kritizēšanu, ar ko mēs kā tauta esam diezgan pazīstama. Kad es iznāku uz skatuves Latvijā, iznāku kā savējo priekšā, kā tādu, kas patiešām grib mani dzirdēt, bet ar kuriem nevar kaut ko, tā teikt, pa draugam dabūt cauri. Tieši otrādi: tas, ka jūtu, ka es cilvēkiem esmu nevis tikai kārtējais izklaidētājs, bet gan kaut kas vairāk, dod man vēl papildu atbildības izjūtu viņu priekšā. Tā tas ir ar Latvijas publiku. Ārzemēs es arī ko tādu esmu izjutis, bet tikai dažkārt.

Kādā intervijā esat minējis, ka jums patīk izaicinājumi. Kādi izaicinājumi bija, gatavojot šo solokoncertu?

– Daudzējādā ziņā šī ir tradicionāla solokoncerta programma, varbūt vienīgi apjomīgāka nekā citkārt. Pirmajā daļā ir viens monumentāls darbs, bet otrajā – ducis īsu un daudzkrāsainu skaņdarbu.

Izaicinājums man: būt spējīgam uzreiz, bez iesildīšanās, spēlēt neaprakstāmi smalko, pat trauslo Šūberta mūziku. No vienas puses, kad spēlēju šo mūziku, es jūtos pilns klusas laimes, bet, no otras puses, lai to brīnumaino nodotu klausītājiem, ir nepieciešams bez mitas atrasties absolūtā kontrolē pār katru klavieru izdoto skaņu. Un tas nogurdina – fiziski un arī garīgi. No malas Šūberts izklausās vienkāršs, it īpaši līdzās mūzikai, kas kronēs koncerta otro daļu. Bet tas, spriežot pēc paša pieredzes, ir mānīgs priekšstats. Citiem vārdiem sakot, tas, kas ir tehniski vissarežģītākais, nebūt nav visizaicinošākais. Dažreiz būt vienkāršam, būt pašam ir grūtāk par jebko citu. Tā tas ir dzīvē un arī mūzikā.

Izaicinājums klausītājiem ir līdzīgs – atnākt gataviem dzirdēt ļoti tīru, augšupceļošu, bet arī dziļi filozofisku, pārdomu pilnu mūziku. Pēc tam, otrajā daļā, seko tāds kā atvieglojums, jo pārējā mūzika ir pavisam viegli uztverama, vismaz man tā šķiet.

Koncerta nosaukums pasaka priekšā, ka dzirdēsim Šūberta daiļradi, bet kādas dejas sagaidīsim?

– Tā kā foršu deju klavierēm ir tik ļoti daudz, pagāja ilgs laiks, līdz nonācu līdz šai konkrētajai izlasei. Sagrupēju dejas pēc to izcelsmes – slāvu, Latīņamerikas, džeza dejas un noslēgumā viens kārtīgs Vīnes valsis ar negaidītām beigām. Šīs pamatā ir dejas deju pēc, bez kāda dziļāka motīva – lai mēs visi varam priecāties par mūsu kopīgo cilvēciskumu, kas tik spilgti izpaužas tieši dejā.