Glāba kuģi no pensionāriem

1993. gada oktobrī Jurijam Šustovam un viņa kolēģim Valērijam Gavriščukam vajadzēja atdzīt no Arhangeļskas – osta Baltās jūras Krievijas piekrastē – uz Ventspili zemessūcēju Soloveckis, kuru Ventspils brīvostas pārvalde nopirka no Ziemeļu jūras kuģniecības. Atminoties šo braucienu, Juris Šustovs stāsta:

– Kad ieradāmies Arhangeļskā, tur jau bija sniegs. Kuģis Soloveckis bija iekonservēts un stāvēja pie pāļa. Uz tā vairs nebija komandas, arī pats zemessūcējs nebija darba kārtībā. Pēc kuģa apskates sapratu, ka to var atdzīvināt. Jāpiebilst, ka Arhangeļskā kuģi apsargāja vairāki pensionāri. Uzzinājuši, ka kuģi pārdos, viņi nolēma no tā paņemt visu, ko vien var – rezerves daļām. Bijām spiesti nopirkt degvīnu un dzirdīt pensionārus divas nedēļas, lai viņi nevarētu īstenot savu ieceri.

Kad visas formalitātes tika nokārtotas, kuģi Soloveckis ar velkoņa palīdzību sāka vilkt uz Ventspili. Līdz Ļeņingradai mūs vilka Arhangeļskas velkonis, bet no Ļeņingradas līdz Ventspilij – igauņu. Mums vajadzēja mērot garu maršrutu: Arhangeļska–Dvinas līcis–Baltā jūra–Oņegas līcis–Baltās un Baltijas jūras kanāls–Oņegas ezers–Sviras upe–Lādogas ezers–Ļeņingrada–Somu līcis–Baltijas jūra–Ventspils. Pa ceļam mēs sapratām, ka neiekļaujamies kuģa transportēšanas atļautajos termiņos, tāpēc tika nolemts, ka, kamēr kuģis ir ceļā uz Ļeņingradu, es nokāpšu no kuģa un ar sauszemes transportu braukšu uz turieni ātrāk, lai pagarinātu transportēšanas termiņu un saņemtu atļauju stāvēšanai Krievijas ziemeļu galvaspilsētā.

Baltās un Baltijas jūras kanālā pa slūžām nokļuvu krastā un braucu tālāk. Aizbraucu uz Ļeņingradu, devos pie ierēdņiem, lai sadabūtu man vajadzīgās atļaujas. Nevienu tur nepazinu, tādēļ nācās samaksāt kādam 100 dolāru, lai iekļūtu vajadzīgajā kabinetā un tiktu pie nepieciešamajiem papīriem. Tolaik 100 dolāri bija liela nauda. Tika saņemta atļauja stāvēšanai pie piestātnes Ugoļnij. No Ļeņingradas līdz Ventspilij mūs vilka velkonis Tom.

Drīz pēc tam Soloveckis devās no Ventspils uz Holandi, lai kuģi rekonstruētu un pārbūvētu. Un atkal man vajadzēja doties līdzi. Uz Holandi mūs vilka Ventspils velkonis Marss. Mūsu maršruts bija Ventspils–Baltijas jūra–Ķīles kanāls–Ziemeļu jūra–Roterdama. Holandē zemessūcēju izjauca pa detaļām un aizveda uz vairākām kuģu remonta rūpnīcām. Savukārt kuģa korpusu pārgrieza uz pusēm, abas daļas uz ratiņiem aizveda dažādos virzienos, bet vēlāk atveda gatavu nodalījumu un piemetināja pa vidu. Līdz ar to zemessūcējs kļuva par 12,5 metriem garāks.

Reiz mēs atbraucām uz rūpnīcu, bet mūsu kuģis – ierobežots ar aizsarglentām, uz kurām rakstīts Radiācija! Apkārt kuģim staigā speciālisti pretradiācijas skafandros. Sākumā neko nesapratām, bet pēc tam mums paskaidroja. Izrādās, ka kuģa izplūdes cauruļu izolācija bija taisīta no azbesta, kas Eiropas Savienībā skaitās radiaktīvais materiāls. Visi brīnījās un nevarēja saprast, kāpēc mēs nebaidāmies no radiācijas un atrodamies uz kuģa bez aizsargtērpiem!... No Holandes uz Ventspili devās jau pavisam cits kuģis – jaunais zemessūcējs Dzelme.