Ceļš no matroža līdz kapteinim

Arnis Legzdiņš zina jūru kopš bērnības. Vēl pirms armijas, no 16 gadu vecuma, viņš sāka strādāt uz peldošā celtņa, bet vēlāk gāja jūrā uz Balttehflotes velkoņa. Toreiz tas bija tvaika velkonis. Lai to iedarbinātu, tika dedzinātas akmeņogles, kuras uzņēma pie Krimuldas piestātnes. Velkonis vilka baržas ar kravu, apkalpoja zemessmēlēju. «Baltijas austrumu piekrastē nebija tādas ostas, kurā es nebūtu bijis,» lepni stāsta kapteinis. Pēc armijas Arnis Legzdiņš četrus gadus nostrādājaVentspils kokā, jo «zvejniekos Ventspilī nemaz nebija tik viegli tikt».

Viņam tomēr paveicās, un viņš sāka strādāt turīgajā zvejas kolhozā Sarkanā bāka. Pēc tam, kad bija nostrādāts ceturtdaļgadsimts uz zvejas kuģiem, Arnis Legzdiņš devās izdienas pensijā. Tas bija pirms 15 gadiem, taču kopš tā laika jūras vilks, kas no matroža izaudzis līdz kuģa kapteinim, tā īsti pensijā vēl nav bijis. Ventspils brīvostas pārvaldē Arnis Legzdiņš sākumā strādāja par stūrmani uz ūdenslīdēju kuģa Neptūns, bet 2002. gadā kļuva par Skauta kapteini.

Ārkārtas situācijas, ko savā jūras dzīvē piedzīvojis Arnis Legzdiņš

•Visbīstamākie bija tie gadījumi, kad pārpildītais tralis ar zivīm, ceļot to uz kuģa klāja, neizturēja un plīsa – zvejnieki palika gan bez traļa, gan bez zivīm. Uz klāja vien atlika uzcelt striķus, kas bija palikuši pāri no traļa.

•Reiz, zivju tralēšanas laikā, vēja ātrums sasniedza 32 metrus sekundē, bet viļņi bija tik augsti, ka nevarēja saskatīt līdzās esošo kuģi. Tādus viļņus Arnis redzējis Atlantijas okeānā, taču Baltijas jūrā – tikai vienreizi. Par laimi, viņa kuģis tika galā ar milzīgajiem viļņiem – visi atgriezās mājās dzīvi un veseli.

•Stāvot reiz pie Polijas krastiem un gaidot, kad pāries vētra, Arnim tā sasāpējās zobs, ka sāpes bija vienkārši neciešamas. Toreiz kuģa Bonivārs kapteiņa vienīgā izeja bija atgriezties mājās; viņš nevarēja saņemt medicīnisko palīdzību citā valstī. Vajadzēja ciest vēl diennakti pie stūres rata, kamēr tika mājās.