Pilsētu rotās burinieku masti

Valzivs toreiz un tagad

1651. gada rudenī Ventspils ostu atstāja hercoga Jēkaba burinieks Valzivs. Pēc nepilniem diviem mēnešiem kuģis, ko vadīja kapteinis Mollīns un kas bija aprīkots ar 20 lielgabaliem, sasniedza Gambijas upes grīvu. Tā toreiz kurzemnieki, kuru vidū, iespējams, bija arī ventspilnieki, nokļuva Gambijā, kur pēc hercoga rīkojuma bija nopirkta sala, ciems upes krastā, kā arī apmetne pie upes ietekas Atlantijas okeānā – vietā, kurā šobrīd atrodas Gambijas galvaspilsēta Bandžula.

Tieši no Valzivs – hercoga Ventspils kuģu būvētavā tapušās korvetes ar trim mastiem – vācu arhitekts Kuks iedvesmojies, radot Lielā laukuma strūklakas ideju. Strūklakas kompozīcijā kā prototipi tiks izmantoti burinieka Valzivs masti.

Valzivi (Der Walfish) Ventspilī sāka būvēt 1644. gada 8. janvārī. Kā liecina grāmatas Hercoga Jēkaba burinieki autora Artura Eižena Zalstera rasējums, kuģim bija trīs masti.

Pašapzinīgie no Kurzemes

Tādējādi strūklakai tiks piešķirta arī simboliska vēsturiskā vērtība. Un ne velti, jo Jēkaba valdīšanas laiks bija viens no tiem vēstures posmiem, kurā Kurzemes, tai skaitā Ventspils, vārds izskanēja plašākā pasaulē. Tas bija laiks, kad arī Kurzemes latviešiem tika dota iespēja apgūt zināšanas un amatus, spert soli prom no muižniecības jūga. Hercoga manufaktūrās, kuģu būvētavās līdzās ārvalstu speciālistiem strādāja arī vienkāršie zemnieki. Lai arī darbs nebija viegls un no brīva prāta darīts, tā zemniekiem bija iespēja iegūt amata prasmi. Savukārt hercoga tirdzniecības politika noveda pie tā, ka ventspilnieku saknes varam meklēt ne vien Gambijā, Tobago salā, bet arī salīdzinoši netālajā Norvēģijā.

Valzivij pēc dažiem mēnešiem sekoja burinieks ar tropisku nosaukumu Krokodils. Nākamo četru gadu laikā uz Gambiju devās vismaz 12 Jēkaba kuģi. No Kurzemes ostām izveda labību, miltus, gaļu, audumus, linus, vārāmo sāli, metāla izstrādājumus, stiklu, dzelzi, degvīnu. Savukārt no Gambijas uz Eiropu veda zeltu, zemesriekstus, kokosriekstus, ziloņkaulu, vasku, ādas, piparus un citas garšvielas, kā arī palmu eļļu. Atsevišķos avotos minēts, ka ieveda arī vietējo cilšu karos sagūstītos vergus.

Tobago salā, kas atrodas Atlantijas okeānā pie Dienvidamerikas krastiem, hercogistes jūrnieki no holandiešiem nomātos kuģos pirmo reizi parādījās jau hercoga Frīdriha laikā – ap 1634. gadu. Sākumā salā ieradās 200 kurzemnieku, taču neierastajos tropiskajos apstākļos tie gāja bojā. Savukārt jau Jēkaba valdīšanas laikā – 1653. gadā – ceļā uz Tobago devās burinieks ar 80 kurzemnieku ģimenēm un sākās šīs salas apgūšana. Vēlāk tajā iebruka holandieši un to atņēma. Tomēr Tobago vēl šodien saglabājušies vietvārdi, kas saistīti ar Kurzemi un hercogu. Arī viens no uzvārdiem, kas aizvien vēl ir apritē, ir Kurlanders. 1978. gadā uz salas tika atklāts piemineklis kurzemniekiem. Tas ir 28 pēdas augsts un paceļas virs senā Jēkaba forta – vietā, kur Kurzemes upe ietek Kurzemes līcī. Pieminekļa autors ir Jānis Mintiks.

Norvēģijas leģenda

Savs stāsts vēstures lappusēs atrodams arī par kurzemniekiem tagadējā Norvēģijā. Arī uz turieni Jēkaba valdīšanas laikā devās Kurzemes iedzīvotāji. Lai nodrošinātu kvalitatīvās Skandināvijas dzelzsrūdas transportēšanu, Jēkabs iznomāja no Dānijas karaļa ostu Dienvidnorvēģijā. Tā kļuva par iepirktās rūdas pārkraušanas un hercogistes jūrnieku atbalsta punktu. Vēlāk hercogs vienojās ar Dānijas karali arī par tiesībām iegūt rūdu atradnē netālu no tagadējās Norvēģijas galvaspilsētas Oslo. Pie tās tika ierīkots arī metālapstrādes uzņēmums un darbā uz turieni nosūtītas kurzemnieku ģimenes.

Nomātais apgabals bija pakļauts hercoga ieceltam ierēdnim, un šai vietā izveidojās tāda kā hercogistes kolonija. Vēlāk no Kurzemes izceļojušo pēcteči kļuva par zemkopjiem un vēl astoņpadsmitā gadsimta beigās ar savām tradīcijām, valodu un pat izskatu atšķīrās no vietējiem. Latviešu vēsturnieka Induļa Ķēniņa publikācijā Kurzemes hercogiste portālā historia. lv atrodamas norvēģu zinātnieka Legangera 1792. gada publikācijā ierakstītas rindas: «Eidsvoldas draudzes locekļi cēlušies no kurzemniekiem, vāciešiem un pa daļai no vietējā pagasta iedzīvotājiem, kādēļ nav brīnums, ka viņu raksturā atrodamas maisījuma pazīmes un kādas dažas personas lielā mērā uzglabājušas agrāko paaudžu īpatnības. Šo īpatno raksturu vēl stiprinājis T. Slanbušs, kurš tiem novēlējis 4 muižas un atmodinājis viņos pašapziņu, kas tiem lika justies pārākiem par apkārtējiem zemniekiem. Ne tikai ar glītāku ārieni viņi atšķīrās no apkārtējiem, bet arī ar pievilcīgāku raksturu un piemērotāku uzvešanos, kas vēl tagad izmanāma dažās ģimenēs. Viņu sejas panti ir citādāki nekā parasti pie norvēģiem, un, jo mazāk tie sajaukušies, jo saskatāmāki un noteiktāki tie ir [..] tās jūtas pārākas par vietējiem turienes zemniekiem.»

Ekonomiskais izrāviens

Lai arī Jēkabs no sava Ketleru dzimtas priekšteča hercoga Frīdriha 1642. gadā saņēma mantojumā jau samērā labi sakārtotu valsti, Jēkaba valdīšanas laikā saimnieciskā attīstība uzņēma apgriezienus. Vienlaikus viņam izdevās noturēt arī politisko stabilitāti un novērst būtiskākās nesaskaņas ar muižniecību.

Jēkabs skolojās Eiropas valstīs, tostarp pabija ietekmīgāko Eiropas karaļnamu galmos. Līdz ar to jau kopš bērnības nākamajā valdniekā tika ieliktas ne vien laikmetīgas zināšanas, bet arī diplomātijas prasmes. Kad Jēkabs atgriezās Kurzemē, Frīdrihs to mērķtiecīgi iesaistīja valsts pārvaldē. Jau 1638. gadā topošā hercoga pārvaldībā tika nodotas vairākas pilsētas, tostarp Ventspils un Kuldīga.

Tajās tika uzsākta aktīva saimnieciskā darbība. Viens no galvenajiem akcentiem Jēkaba saimnieciskajā darbībā tika likts uz kuģu būvi. Kuģu būvētavu Jēkabs ierīkoja Ventas kreisajā krastā starp pilsētu un Sarkanmuižu.

Par meistariem tur tika aicināti zinošākie speciālisti – holandieši, vācieši, zviedri un dāņi, kā arī franči. Tie saņēma augstu atalgojumu par darbu, taču kopējās izmaksas kompensēja vietējais darbaspēks – dzimtļaudis, kam bija jāveic klaušu darbs manufaktūrās un būvētavās. Taču darba laiks tika normēts un dzimtļaudīm bija nozīmētas arī pienācīgas atpūtas dienas. Vēlāk Jēkabs piekopa praksi atlaist ārvalstu meistarus un vietā likt apmācītos latviešus. Lai arī tādējādi Jēkabs izpelnījās muižnieku un ārvalstnieku kritiku, saimnieciski šāda pieeja hercogistei bija izdevīga. Savukārt latviešiem tā bija iespēja. Kaut arī atalgojums tiem bija zemāks nekā ārzemniekiem, tomēr dzīves apstākļi, salīdzinot ar citiem zemniekiem, bija ievērojami labāki.

Viens no piemēriem latviešu iesaistīšanai uzņēmumu darbā bija Ventspils kuģu būvētava. 1658. gadā tajā strādāja 63 ierēdņi un amatnieki, no kuriem 37 (amatnieku un zeļļu palīgi) bija latvieši. 1671. gadā no 68 amatniekiem tikai 19 bija vācieši, bet 49 – latviešu meistari.

Uz Ventspils kuģu būvētavu tika ataicināts arī koktēlnieks Nikolass Sēfrenss (vecākais), Kurzemē darbojās arī viņa pēctecis, kas pārmantoja koktēlnieka amata prasmi. Abi Sēfrensi ir Ventspils koktēlnieku skolas pamatlicēji. Jaunāko mākslas eksperti dēvē par ievērojamāko baroka tēlnieku Latvijā. Kad beidzās kuģu būvētavas aktīvā darbība, koktēlnieku rosība neapsīka – tie veidoja Kurzemes baznīcu interjerus.

Jēkaba burinieki

Pirmais Ventspilī tapušais kuģis, kas tika nolaists ūdenī 1639. gadā, bija Fortuna. Jēkaba valdīšanas laikā Ventspils kuģu būvētavā tikuši uzbūvēti 80 dažāda tipa tirdzniecības kuģi un aptuveni 40 karakuģu. Mazākais no kuģiem bijis Mednieks, kas apbruņots ar četriem lielgabaliem, bet lielākais – Kurzemes hercogu ģerbonis un attēls (ar 72 lielgabaliem). Kuģu būvētava pastāvēja līdz pat 1717. gadam, bet Ziemeļu kara laikā tā tika likvidēta.

Kuģi attīsta reģionu

Lai stiprinātu valsts ekonomiku, Jēkaba stratēģija bija samazināt ražošanas un preču pārvadāšanas izdevumus. Tas notika, atsakoties no tirdzniecības transporta starpniekiem un veidojot savu tirdzniecības floti. Tāpat svarīgi bija pārstrādāt izejvielas uz vietas un eksportēt jau gatavas preces jeb, kā šodien pieņemts teikt, preces ar augstāku pievienoto vērtību. Preču imports tika ierobežots, paaugstinot ievedmuitas nodevas. Tika rakta dzelzs­rūda, dibināti dzelzs cepļi. Tika lieti lielgabali. Tāpat tika paplašinātas citas kuģu būvniecībai pakļautās nozares – kokzāģētavas, audeklu austuves, tauvu vītuves, darvas tecinātavas, kokogļu dedzinātavas, terpentīna destilētavas, kā arī šaujampulvera dzirnavas. Uzmanība tika pievērsta arī citām ražošanas nozarēm, tai skaitā lauksaimniecībai un lopkopībai, ieviešot arī tajās tolaik progresīvas metodes, piemēram, meliorācijas sistēmu.

Neatgriezenisku postu hercoga saimniecībai nodarīja zviedru okupācijas laiks, taču, atbrīvojies no gūsta un neskatoties uz bezcerīgo stāvokli, Jēkabs pielika visas pūles, lai to atjaunotu.

Jēkabs mira 1682. gada 1. janvārī pēc gandrīz 40 gadu ilgas valdīšanas.

Avoti:

Ventspils osta 750, teksts Ēriks Hānbergs,

izdevējs – Ventspils brīvostas pārvalde;

Hercoga Jēkaba burinieki, Arturs Eižens Zalsters;

Kurzemes hercogiste, Indulis Ķēniņš,

www.historia.lv