Ventspils ostas naftas rajona būvniecība ilga 15 pagājušā gadsimta gadus un izmaksāja 100 000 rubļu. Liecības par tā laika notikumiem aizvien vēl glabā bijusī naftas pārsūknēšanas bāzes Celtniecības direkcijas vadītāja Milda Antrope – sieviete, kas vadīja celtniecības darbus, kam savulaik bez ierunām klausīja celtnieki un par kuru jau rakstījām 2011. gada brīvostas ziņās.
Antrope vēl aizvien glabā stāstus par tā laika notikumiem, rasējumus un fotogrāfijas. Kad 1959. gadā PSRS Ministru Padome izdeva rīkojumu par naftas pārsūknēšanas bāzes un naftas rajona pirmās kārtas celtniecību Ventspils ostā, Antrope bija naftas pārsūknēšanas bāzes Celtniecības direkcijas galvenā inženiere. Nedaudz no viņas atmiņām par naftas muliņu celtniecību.
«Celtniecības pirmā kārta sākās ar 1. naftas muliņa, rezervuāru parka, sūkņu stacijas, katlumājas darbnīcas, ūdenstorņa, dzelzceļa cisternu nolaišanas estakāžu naftai un naftas produktiem būvniecību. Tika plānots, ka nafta Ventspilī nonāks pa dzelzceļu. Tālāk to plānoja pa estakādi noliet speciālā betona kanālā, bet no turienes pārsūknēt rezervuāros.»
Pirms kanāla pamatu betonēšanas vajadzēja noblīvēt grunti. Antrope pati uzraudzījusi blietēšanas darbus, jo zinājusi, ka jebkurš nelīdzenums vēlāk varētu izraisīt plaisāšanu naftas kanāla betona pamatos. Tādēļ viņa staigājusi pa noblīvēto grunti augstpapēžu kurpēs un, ja kaut vienā vietā palikuši iespiedumi, likusi celtniekiem turpināt blīvēšanas darbus. Kad grunts virspusē papēžu pēdas vairs nav bijušas redzamas, viņa devusi atļauju sākt kanāla pamatu betonēšanu.
Pirmais naftas muliņš tika būvēts ūdenī – tā gals atradās aptuveni 20 metru no krasta un uz laiku tika savienots ar koka laipām. Kad muliņš bija gatavs, vietu starp muliņu un krastu aizbēra ar grunti, bet līdzās muliņam uzcēla pirmo bunkurēšanas laukumu – teritoriju zem tā tāpat atkaroja no jūras, uzberot grunti. No pirmā rezervuāru parka un sūkņu stacijas līdz naftas muliņam ierīkoja pirmo tehnoloģisko koridoru, kas sastāvēja no trīs 5 kilometrus gariem cauruļvadiem. Divi cauruļvadi bija paredzēti naftai, viens – dīzeļdegvielai. 1961. gada 25. oktobrī Ventspils ostā piestāja pirmais naftas tankkuģis Ašhabad un no rezervuāriem pa cauruļvadiem sāka plūst nafta.
Taču drīz vien jau notika pirmā nopietnā avārija – trīs cauruļvadi pārsprāga vienā vietā un liels daudzums naftas iztecēja visapkārt. Lai novērstu naftas nokļūšanu jūrā, steidzami tika izveidots smilšu valnis. Pēc avārijas pat tikusi izvirzīta versija par sabotāžu, taču pēc tam, kad naftas bāzes pirmais direktors un projektētājs apgalvojis, ka cauruļvadi, it īpaši ekspluatācijas sākumposmā, mēdz plīst, jo nav kārtīgi iegūlušies zemē, tā tika noraidīta. Taču pārējās caurules vairs nelika ar kāpumu uz kāpas, bet gan tai cauri.
Komentāri (0)