Starp mums dzīvo īpaši cilvēki. Viņus tā arī sauc: cilvēki ar īpašām vajadzībām. Ir loģiski, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām prasa pret sevi arī īpašu attieksmi. To labi zina bērnu ar invaliditāti māmiņas, ārsti un specializēto medicīnas un sociālo iestāžu darbinieki.

Viņi ir mums līdzās 2
27. maijs, 10:43 | Jeļena NaruševičaKrietni vairāk par bērniem un pieaugušajiem ar īpašām vajadzībām zina Ieva Sāmīte-Cērpa, kura jau daudzus gadus pašaizliedzīgi kalpo šādām ģimenēm.
Padomju sabiedrībā šādus cilvēkus parasti noslēpa slēgta vai pusslēgta veida psihiatriskajās slimnīcās un specializētajos pansionātos, tādēļ tie nebija manāmi sabiedrībā. Tagad jau labu laiku īpašie cilvēki dzīvo mums līdzās. Viņi mums daudz ko māca – žēlsirdību, iecietību, līdzjušanu, neprasot neko pretī. Lai gan dodot mēs vienmēr gūstam – dvēselisku siltumu no pateicības vārdiem vai vismaz no atziņas, ka esi kādam nesis labumu, tātad neesi nodzīvojis šo dienu velti.
Bet atzīsimies godīgi: ne vienmēr gribas tērēt savu dārgo laiku, mēģinot tikt galā ar svešām nelaimēm un problēmām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka īpašie cilvēki, par kuriem ir runa, prasa īpašu pacietību, sapratni un pieņemšanu. Tam taču darbojas sociālie dienesti, pašvaldība, ārsti, psihoterapeiti, mentori utt. Vienmēr ir ērtāk tos novirzīt pie attiecīgajiem speciālistiem, nevis pacietīgi, dažkārt pat vairākkārt skaidrot kā bērniem, kas un kā viņiem būtu jādara, lai atrisinātu problēmsituāciju vai neskaidru jautājumu. Speciālisti, protams, palīdzēs un formāli darīs visu, ko paredz amata apraksts. Bet aprakstā ne vienmēr ir redzams konkrēts cilvēks ar viņa konkrētajām vajadzībām.
Kādreiz mūsu pilsētā dzīvoja brīnišķīga ģimene – Valērijs un Tatjana Bražņiki. Viņu vairs nav starp mums, taču daudzi noteikti atceras viņu Žēlsirdības māju, kas kļuva par īstu ģimeni desmitiem cilvēku ar īpašām vajadzībām, galvenokārt ar mentāliem traucējumiem. Tie ir bijušie bērnunamu audzēkņi. Formāli valsts par viņiem rūpējas arī pēc pilngadības sasniegšanas – bāreņiem piešķir pensiju un mājokli. Tikai ir viena problēma – bērnunamos viņiem neiemāca, kā organizēt mājsaimniecību. Viņi neprot pareizi apieties ar naudu, apmaksāt savus rēķinus. Tāpēc daudzi sāk krāt parādus, ar laiku zaudējot dzīvojamo platību. Žēlsirdības mājā viņiem mācīja visas ikdienas sadzīves lietas. Pateicoties tam, daudzi bijušie Žēlsirdības mājas klienti šodien veiksmīgi veido savu dzīvi un tiek galā ar sadzīvi. Nesen šādu ģimeni sastapām Zirās. Viņi ir malači, bet viņiem vienmēr būs vajadzīga palīdzība un rūpes no malas. Jā, viņi ir pašvaldības sociālā dienesta redzeslokā. Taču ikdienas dzīvē saskaras ar viņiem grūti atrisināmām situācijām – piemēram, nomainīt nekvalitatīvi ieliktus logus, veikt remontu vai siltināt dzīvokli. Tāpēc, lai cik labi darbotos dienesti un iestādes, īpašajiem cilvēkiem vienmēr būs nepieciešama sabiedrības, kaimiņu, paziņu palīdzība un atbalsts. Īpašie cilvēki vienmēr ir mums līdzās, jautājums tikai, vai mēs viņus pamanām vai steidzīgi paskrienam garām, izliekoties, ka neesam redzējuši.
Komentāri (0)
Nepelnīti aizmirsts apzīmējums šādiem cilvēkiem-nespējnieki.
Invalīds-tas ir svešvārds,savukārt "cilvēki ar īpašām vajadzībām"-garš un samākslots paenteris.
Kļ.lab.-penteris.