Būt soli priekšā 1

Frāze Mācīties nekad nav par vēlu var skanēt nedaudz pamācoši vai pat aizbildnieciski, it kā pieņemot, ka cilvēkam varētu būt arī kādas šaubas par mācīšanās lietderību, no otras puses, tā tomēr palīdz lauzt iesīkstējušos stereotipus, piemēram, par mācīšanās vecumu un ir kā esence idejai par mūžizglītību – vienkārša, saprotama un iedrošinoša. Nupat TikTok platformā man gadījās redzēt video, kurā kāda jauniete no sirds priecājas par savas mammas tikko kā iegūto vidusskolas izglītību, un no šī aspekta šis teiciens savu aktualitāti nav zaudējis.

Taču, domājot par mūžizglītību kā neizbēgamu un nebeidzamu procesu, teiciena jēga būtu jāpaplašina, kur nemitīga mācīšanās un pilnveide jau ir obligāts priekšnosacījums, lai nezaudētu savu konkurētspēju darba tirgū. Šodienas laikrakstā varat lasīt par valsts pētījumu projektu efektīvas mūžizglītības sistēmas jomā, kurā piedalās arī Ventspils Augstskolas pētnieces. Tajā izskan atziņa, kas daudz kas no tā, kas apgūts skolas solā pirms gadiem divdesmit, desmit vai pat tikai pieciem, mūsdienās var būt novecojis. Tādu piemēru ir daudz un dažādi, minēšu tikai vienu – piemēram, sabiedrisko attiecību speciālists, kurš izglītību ieguvis laikā, kad sociālie tīkli vēl nebija kļuvuši par šīs nozares galveno darba instrumentu. Kur šāds speciālists atrastos šodien, ja būtu apstājies izglītošanās un sevis pilnveidošanās procesā? Atbilde ir skaidra – tehnoloģiju aizvēsturē.

Varam aizdomāties par vēl vienu paradoksu – jo modernāka ir izvēlētā joma, jo vairāk tā tomēr ir pakļauta tai nepieciešamo zināšanu un prasmju straujas novecošanas riskam. Nav izslēgts, ka arī profesijas kā tādas izzušanas riskam. Vēl nesenā pagātnē jaunieši tika aicināti mācīties par programmētājiem, jo tā esot daudzsološa profesija. Tagad, attīstoties mākslīgajam intelektam, kas raksta arī programmu kodus, šī profesija jau tiek ierindota apdraudētāko saraksta augšgalā. Kā jaunietim neapjukt un izšķirt dilemmu starp tradicionālākas profesijas apguvi, kur pārmaiņas nav tik krasas, un mešanos kādā šobrīd strauji augošā nozarē, kur viss var neparedzami mainīties vienā mirklī? Viens no izšķirošajiem faktoriem noteikti būs paša jaunieša dzīves uztvere – turēšanās pie stabilitātes vai gatavība lēkt nezināmajā un pielāgoties izmaiņām. Galu galā – vienmēr jau var sākt arī no jauna. Senatnē Japānā mākslinieku, amatnieku vidū bija izplatīta tradīcija pusmūžā mainīt savu vārdu, lai iezīmētu pāreju un jaunu stilu, meistarības pakāpi vai dzīves posmu. Kāpēc tāpat nevarētu būt arī ar nodarbošanās maiņu?