Pēc 30 gadiem satikušies un kopā rada Ventspilī

Natālija jau sen sapņoja par savu darbnīcu, kur pati varētu būt saimniece. Mājās kļuva par šauru. «Dzīvoklī viss notiek uz virtuves galda. Tikko sāc darboties, pienāk pusdienlaiks un viss jānovāc. Mājās nebija iespējas sarīkot meistarklases,» viņa atceras. Meklējot telpas, viņa labi zināja, ko meklē, tai vajadzēja atrasties pirmajā stāvā, būt mājīgai, atrasties sabiedriskā transporta tuvumā un būt aprīkotai ar izlietni, kur mazgāt otas.

Īstā vieta atradās Tārgales ielā, un Natālija uzreiz sajuta, ka te ir īstā gaisotne. Pirmā lieta, ko viņa ienesa, bija tāfele. «Pēc tam lielos galdus un krēslus,» stāsta Natālija. Šajā telpā viņu Rokdarbu darbnīca darbojas otro gadu.

Natālija un Viktors mācījās Ukmerģes 3. vidusskolā Lietuvā. Viktora ceļš līdz šai vietai bija tāls, viņš ir dzimis Sahalīnā. Viņa vecāki savulaik iepazinās Kazahstānā, strādājot tuksnešaino teritoriju apgūšanā, un vēlāk tēvu uzaicināja strādāt Lietuvā, kur kaimiņos dzīvoja Natālijas ģimene. Pēc skolas viņu ceļi šķīrās, un Viktors 1975. gada nogalē kopā ar vecākiem atgriezās Ventspilī, kur meklējamas viņa dzimtas saknes.

Trīsdesmit gadus viņi nebija tikušies. Sociālo tīklu parādīšanās daudziem ļāva atrast vecos draugus. Natālija ar Viktoru satikās interneta plašumos. Sarakstē Viktors stāstīja par zaļo pilsētu un dzīvi pie jūras. «Es visu mūžu biju sapņojusi dzīvot pie jūras, un pēkšņi izrādās, ka viņam ir jūra!» Natālija smaida. Sapnis piepildījās pirms 15 gadiem, kad abi mija gredzenus Ventspils Dzimtsarakstu nodaļā. Pirmo gadu abi dzīvoja starp divām valstīm, kamēr Natālija kārtoja dokumentus un pabeidza iepriekšējos darbus. Uz Latviju Natālija pārcēlās 50 gadu vecumā. 52 gados viņa nolika tiesības, bet 63 gados ieguva otro augstāko izglītību koučingā. «Japāņi šo vecumu sauc par gudrības laiku,» viņa piebilst. Viktors viņai piekrīt, pat veselības kaites nav iemesls, lai gulētu uz dīvāna.

«Pēc atkārtotās satikšanās mums abiem it kā atvēries radošais vulkāns,» saka Viktors. Viņš pēc profesijas ir elektriķis un metinātājs, interese par mūziku un tēlotājmākslu viņam radusies jau skolas laikā. Pirmo akustisko ģitāru 1972. gadā viņam nopirka mamma, pirmos akordus ierādīja kaimiņu puiši. Jaunībā ārvalstu rokmūziku nācās tvert no televīzijas pārraidēm, turot mikrofonu pie skaļruņa un ierakstot skaņu lentēs. Viņš īpaši gaidīja daiļslidošanas paraugdemonstrējumus un mūzikas pārraižu noslēguma dziesmas, tur skanēja ārzemju mūzika. Šķitis, ka diktors apzināti paklusēja, lai klausītāji varētu to ierakstīt.

Pirmajā Viktora magnetofona lentē vienā pusē bija Deep Purple, otrā Alice Cooper ieraksti. Viktoram īpaši patīk Pink Floyd. Viņš komponē, raksta dziesmu tekstus un piedalās luterāņu baznīcas slavināšanas grupā. Nupat pabeigts darbs pie 15 Dāvida psalmiem. «Stils ir simfoniskais roks. Psalmi pēc savas būtības ir smagi un monumentāli, tur nekādas vieglās melodijas neder,» stāsta Viktors. Šovasar draudzes dienās Rindā skanēja Viktora sacerētā mūzika draudzes dalībnieces dzejai, kas kļuva par pasākuma himnu.

Zīmēšanu viņš apguva skolas laikā, dienesta laikā armijā noformēja kabinetus. Tagad Viktors pievērsies melnbaltajai grafikai un gravīras stilam. Viņam tas šķiet izteiksmīgāks un dziļāks par krāsainu glezniecību. Kad luterāņu baznīcai tuvojās 190. jubileja, radās iecere uzzīmēt apustuļu portretus. Viktors ar melnu marķieri uzzīmēja visus 12 apustuļus. Tēlos viņam vissvarīgākās ir acis: «Ja acis nav dzīvas, cilvēks paies darbam garām.» Vienam zīmējumam nekādi neizdevās lūgšanā pacelta plauksta, un Viktors lūdza Natālijai nofotografēt savu roku, lai varētu pārzīmēt plaukstas līnijas. Viņu aizrauj arī amatniecība un darbi stīmpanka stilā, koka lādītes un interjera priekšmeti. Viktors savus darbus labprātāk dāvina, nekā pārdod.

Natālijai ir inženieres ekonomistes izglītība būvmateriālu rūpniecībā. Viņa strādājusi par mācību pārzini, darbojusies Bērnu palīdzības fondā, bet pirms lēmuma mainīt savu dzīvi strādājusi Ventspils zivju konservu kombinātā.

Radošās ieceres Natālijai atnāk viļņveidīgi: «Ir bijusi dzeja, kas publicēta krājumos, izšūšana un indiešu dejas.» Pirms pārcelšanās uz Latviju viņa apguva autorleļļu darināšanu. Pirmo lelli dabūja jaunākā meita: «Mammu, atstāj to man!» Vienu no lellēm izstādīja Minskā, un tā ieguva apbalvojumu. Viņa darināja interjera lelles pieaugušajiem. Viena no tām, Ragana, šovasar aizceļoja pie paziņas uz Ameriku. Šobrīd leļļu posms ir noslēdzies: «Cilvēki lūdz sarīkot meistarklasi, un es saprotu, ka atpakaļ atgriezties vairs nevaru. Kas aizgājis, tas aizgājis.»

Galvas atpūtināšanai Natālija tamborē mantiņas un plediņus labdarībai priekšlaicīgi dzimušajiem bērniem, kā arī darina dzintara rotas. Šobrīd viņas sirdslieta ir neirografika un apzinātības zīmēšana, ar ko viņa iepazīstina arī citus. Viņa katru svētdienu vada meistarklases. Idejas reizēm atnāk spontāni. Piemēram, pēdējā meistarklase par vēlmēm dzima no bērnības multfilmas Ziediņš septiņziedis. Velkot līnijas, veidojot formas un noapaļojot stūrus, domas pamazām sakārtojas. «Zīmēšana palīdz saprast sevi,» saka Natālija, atgādinot, ka lidmašīnā skābekļa maska vispirms ir jāuzliek sev. Viņas zīmuļu trauks Dzīve ir spēle ir pārveidota šaha kaste stīmpanka stilā, kas dekorēta ar kauliņiem, kārtīm un puzles gabaliņiem.

Viņiem vissvarīgākā ir saskaņa ģimenē. «Jaunībā cilvēki pārāk daudz spēka patērē, cīnoties par varu un pierādot, kurš mājās ir saimnieks – es vai prusaki,» asprātīgi nosaka Natālija. «Kad valda saskaņa, rodas vēlme radīt. Spēki nav jātērē cīņai, vari parādīt savas labākās īpašības.»

Viņu divistabu dzīvoklis ir sadalīts zonās, kur Viktoram ir mūzikas kabinets ar septiņām elektriskajām ģitārām, bet Natālijai sava zīmēšanas telpa. Reizēm radošā procesa vidū Natālija no savas istabas piezvana vīram: «Uzaicini mani uz kafejnīcu!» Viktors dodas uz virtuvi, uzvāra kafiju, un abi apsēžas, lai apspriestu radīto. Natālija ir Viktora dziesmu tekstu pirmā redaktore un piebremzē viņa vīrišķīgo, smago stīmpanka stilu koka lādītēs: «Ja dāvana domāta sievietei, zobrats nederēs, vajag ko trauslāku.» Vakaros kopīgi klausās radiolugas vai skatās detektīvfilmas, kurās viņa jau pirmajās minūtēs atmin vainīgo.

Kopā abiem ir četri pieauguši bērni un seši mazbērni. Natālijas jaunākā meita uz sienas ir uzzīmējusi dzimtas koku, kurā ierakstīts arī Viktors. Nākamais abu kopīgais projekts būs Viktora dzimtas pētniecība. Pilsētā viņi jūtas kā savējie. Arī par sevi jāparūpējas, saka Natālija: «Tāpat kā tajā anekdotē, kur māte pulksten 11 aizslēdz durvis, lai vienatnē izdzertu kafiju ar bulciņu, un bērniem aiz durvīm nosaka: «Kuš, māte jums taisa laimīgu bērnību!»

UZZIŅAI

Neirografika ir 2014. gadā radīta pašregulācijas un koučinga metode (autors Pāvels Piskarevs). Velkot brīvas, dabas formām līdzīgas līnijas un noapaļojot to krustpunktus, cilvēks vizualizē problēmas, mazina stresu un stimulē jaunu neironu savienojumu veidošanos. (Avots: Radošuma psiholoģijas institūts)

Stīmpanks ir zinātniskās fantastikas un dizaina virziens, kas radās 1980. gados. Tas attēlo alternatīvu vēsturi ar 19. gadsimta Viktorijas laikmeta estētiku, kurā dominē retro futūristiskas tvaika tehnoloģijas, zobrati, varš un misiņš. (Avots:
Wikipedia)

Autorlelle ir vienā eksemplārā radīts mākslinieka autordarbs (skulptūra). Tā tiek veidota pēc individuālas skices kā patstāvīgs vizuālās mākslas objekts, tā nav paredzēta rotaļām. (Avots: Wikipedia/Mākslas vēstures leksikons)

Interjera lelle ir dekoratīvs mākslas vai dizaina priekšmets, kura primārais uzdevums ir telpas rotāšana un noteiktas mājokļa noskaņas radīšana. (Avots: Interjera dizaina un estētikas rokasgrāmatas)

#sif_maf2026