Kora ''Venda'' dziesmas skan jau piecdesmit gadus

Sieviešu koris Venda šogad svin 50. jubileju. Pusgadsimta laikā mainījušās paaudzes, diriģenti un arī laiks, taču palikusi vēlme dziedāt kopā. Par aizvadītajiem pieciem gadu desmitiem stāsta arī izstāde Kora spēks, kas 5. septembrī atklāta Galvenajā bibliotēkā.

Kultūras centra sieviešu koris Venda dibināts 1975. gadā. Piecdesmit gadu laikā tas kļuvis par nozīmīgu Ventspils kultūras dzīves daļu, piedaloties Dziesmu svētkos, konkursos, koncertos Latvijā un ārpus tās robežām. Taču skaitļi un sasniegumi ir tikai viena daļa no stāsta. Otra ir cilvēki.

Izstādes scenogrāfe Austra Sniķere šo izstādi veidojusi kopā ar Vendas dziedātājām, uzklausot viņu atmiņas, aplūkojot fotogrāfijas, personīgās piemiņas lietas no koncertceļojumiem un dažādu gadu periodiku, tostarp izmantojot arī Ventas Balss publikācijas. Izstādes veidotājiem bijis svarīgi ne tikai parādīt, kas piecdesmit gados paveikts, bet arī saprast, kas īsti ir tas spēks, kas kori noturējis kopā tik ilgi.

Līdzīgi kā kora spēks rodas no katras atsevišķas balss, arī izstāde veidojas no personīgām atmiņām un kopīgi piedzīvotajiem mirkļiem. Tā ir mēģinājumu ikdiena, uzstāšanās, koncerti, konkursi un izbraucieni. Tie ir kopā nobraukti kilometri, nostāvētas stundas un izdziedātas notis. Izstādes laika līnija ļauj izsekot Vendas ceļam no kora pirmsākumiem līdz mūsdienām, atklājot nozīmīgākos notikumus, koncertus, Dziesmu svētkus, konkursus un starptautiskos sasniegumus.

Taču aiz šiem sasniegumiem vienmēr ir bijis kas vairāk par balsīm, notīm un precīzi nodziedātām partijām. «Ja diriģentam prasītu, kas ir kora spēks, tad viņš droši vien atbildētu – nostādīta balss, skaidra dikcija, vokāls un pareizas notis. Tās vienmēr ir bijušas mūsu kvalitātes prasības. Bet, veidojot šo izstādi un skatoties uz materiāliem, arvien vairāk mēs saprotam, ka tas īstais kora spēks ir cilvēkos. Cilvēkstāstos, kas ir veidojuši Vendu,» izstādes atklāšanā sacīja kora diriģente Rudīte Tālberga.

Piecdesmit gados korī dziedājušas vairāk nekā 350 sievietes. Katra ar savu raksturu, pieredzi un dzīvesstāstu. Kopā piedzīvoti gan priecīgi brīži un uzvaras, gan arī zaudējumi. «Izstādē ir redzami kausi, uzzināms par uzvarām, kur mēs kopā pateicām – mēs to izdarījām. Tur ir arī brīži, kad kopīgi esam raudājuši. Mēs esam iepazinuši un iemīlējuši cilvēkus, no kuriem pēc tam esam šķīrušies. Tomēr palikt kopā arī bēdās – arī tam ir vajadzīgs spēks.»

Kora dzīve nav tikai skatuve. Tā ir arī ikdiena, kurā jāsadzīvo dažādiem raksturiem, viedokļiem un priekšstatiem. Diriģentam jāspēj uzklausīt dziedātājas, vienoties par mēģinājumu ilgumu, dziesmu tempiem un citām detaļām. Un arī šajās atšķirībās jāatrod kopīgais. «Par tādām lietām vienojoties, ir jāatrod spēks, un to mēs arī esam meklējuši,» atzina diriģente.

Savukārt izstādes scenogrāfe Austra Sniķere atzīst, ka viens no lielākajiem ieguvumiem, veidojot ekspozīciju, bijusi kora dalībnieču savstarpējā uzticēšanās. Plašajā piecdesmit gadu vēsturē vajadzējis atrast būtiskāko un saprast, kā to parādīt tā, lai izstāde nekļūtu tikai par notikumu uzskaitījumu.

«Galu galā nonācām pie secinājuma, ka tas spēks ir tajos cilvēkos, kas turas kopā. Šo kori varētu raksturot kā tādu mazo komūnu – cilvēku grupu, kas cits par citu iedegas,» stāsta Sniķere, vaicāta par izstādes iekārtošanu.

Nākot no vizuālās mākslas pasaules, scenogrāfei bijis svarīgi, lai izstāde būtu ne tikai saturiski nozīmīga, bet arī vizuāli pievilcīga. Tā radusies ideja par fotogrāfiju izkārtojumu, kas atgādina kora dziedātāju rindas – atsevišķi cilvēki, kas kopā veido vienotu veselumu.

Piecdesmit gadi varētu būt laiks, kad uz paveikto atskatīties un beidzot kļūt mierīgākiem. Taču Venda tam nav gatava. Joprojām vajadzīgi jauni izaicinājumi, jaunas sadarbības un jauni projekti. «Es novēlētu, lai uz šo izstādi mēs neskatāmies kā uz pagātni. Lai nav tādas sarunas – cik kādreiz bija forši, cik bija skaisti mirkļi. Lai mēs skatāmies uz to kā uz ceļu, kas ir iets. Ceļu, kuru ir veidojuši dziedātāji agrāk, tagad, šobrīd, un kuru veidos arī pēc mums,» pauda Tālberga.

Tāpēc Kora spēks nav tikai izstāde par piecdesmit aizvadītiem gadiem. Izstāde ir par balsīm, kas atsevišķi skan katra citādi, bet kopā kļūst par vienu skanējumu. Par cilvēkiem, kuri satiekas dziesmā, kopā piedzīvo prieku un grūtus brīžus un atkal un atkal atrod iemeslu būt kopā. Jo, iespējams, īstais kora spēks nav tikai tajā, kā Venda skan. Tas ir tajā, kāpēc viņas joprojām dzied kopā.

Izstāde Galvenās bibliotēkas 2. stāvā skatāma līdz 30. oktobrim.