Četri koferi, kaķis un sapnis – Rudzrogu ģimenes jaunā dzīve Itālijā

Lindai un Oļģertam Rudzrogām Ventspilī dzīve ritēja veiksmīgi, tomēr pirms pusotra gada viņi pieņēma lēmumu pārcelties uz Itāliju. Šobrīd viņa kopā ar savu ģimeni – dēlu Gustavu (14) un meitu Emīliju (9) – dzīvo Valfabrikā – mazpilsētā Itālijas vidienē. Linda sarunā ir atklāta un gatava dalīties pārdomās par šo dzīves posmu, par pieņemto lēmumu un to, ko nozīmē veidot mājas svešā zemē.

Pieļauju, ka doma par pārcelšanos nenobrieda vienā mirklī. Kam šī doma pirmā atnāca – tev vai vīram?

– Nu, laikam jau man. Lai gan mēs cenšamies to uztvert kā mūsu kopējo ideju. Pirmais impulss noteikti bija ģeopolitiskā situācija – tās pārdomas par drošību un nākotni. Toreiz tā vēl bija tikai doma. Pieļauju, ka daudzi tajā laikā sev uzdeva jautājumu – ko darīt, ja pienāks x stunda? Ar laiku šī doma par pārcelšanos mūsos iesakņojās. Tad mūsu sarunas jau vairāk bija par to, ka negribētos pensijā sēdēt mājās pie kamīna, bakstīt vienam otram sānā un teikt: «Redz, kā mēs varējām...» Tad atlika vien rīkoties. Teikt, ka tas bija vienkārši, būtu pārspīlēti, jo viss notika soli pa solim. Bet mēs esam komanda. Visus lēmumus vienmēr esam pieņēmuši kopā ar vīru, un bez savstarpēja atbalsta tas nebūtu iespējams.

Jūsu komandā ir arī divi bērni, kuru viedoklis noteikti nebija mazsvarīgs.

– Nevarētu teikt, ka vienkārši pajautājām, vai viņi būtu gatavi. Lēnām sagatavojām. Ar dēlu, kurš ir vecāks, par to runājām uzreiz. Savukārt ar meitu sākumā spriedām pavisam vienkārši – kā būtu, ja mēs pārceltos uz citu māju, kā būtu, ja dzīvotu citā pilsētā. Tā mēs pamazām pārbaudījām viņas sajūtas un lēnām gatavojām bērnus pārmaiņām. Es ļoti priecājos par to, kā bērni šeit jūtas. Protams, arī viņiem ir grūti. Ventspilī palika daudz tuvu draugu, un šķiršanās no viņiem nebija viegla. Taču es nejutu pretestību mūsu lēmumam. Drīzāk atbalstu un sapratni, īpaši tajos brīžos, kad pašiem ir grūti.

Vai šodien, pēc pusotra gada Itālijā, tu vēl aizvien sev vari pateikt – jā, mēs izdarījām pareizo izvēli?

– Nezinu. Es joprojām ļoti bieži pārdomāju šo lēmumu. Par to, ka nenožēlošu šo pieredzi un ka mēs kā ģimene daudz iegūstam no šī visa, man šaubu nav. Bet ikreiz, kad pienāk kāds grūtāks posms, īpaši es kā ģimenes emocionālā fona turētāja šo lēmumu apšaubu. Es apzinos, ka tās ir ilgas pēc mājām. Reizēm pieķeru sevi pie domas – ja mēs būtu Ventspilī, varbūt tā nebūtu. Jo mēs jau nebēgām no Ventspils. Tieši otrādi – mēs aizbraucām no vietas, kas ir mūsu sirdsvieta. Man jo īpaši, jo tur esmu dzimusi un augusi. Tur ir visi mani cilvēki, darba pieredze, katrs stūris ir pazīstams. Man šī pārcelšanās ļoti atgādina laiku, kad būvējām savu māju. Toreiz mums bija sapnis, bet nebija naudas. Pat gatavam mājas projektam par 300 latiem naudu aizņēmāmies. Nemaz nerunājot par kredītu vai citām iespējām. Mēs stāvējām savā būvlaukumā pie tikko ielietiem pamatiem un vienkārši ticējām, ka izdosies. Arī pārcelšanās uz Itāliju ir tāds pats jauns sākums – ar sapni, bet bez reālas pārliecības, ka viss nostrādās. Mēs nezinājām valodu, nezinājām, kā viss izvērtīsies. Arī tagad, kad ir milzīgs karstums, man dažreiz gribas paskraidīt pa peļķēm Ventspilī un ieelpot jūras gaisu. Taču ir vēl kāda sajūta, ko šī pieredze ir devusi. Es teiktu, ka šeit esam kļuvuši vēl patriotiskāki. Latvijas valsts svētkos gatavojam svētku vakariņas, četratā dziedam himnu. Mēs ļoti skaidri apzināmies, ka esam latvieši un ka tā ir mūsu identitāte. Un šeit mājās vienmēr ir Latvijas karodziņš.

Jūs taču savu māju paši izlolojāt un uzcēlāt. Atrast sevī spēku pieņemt šādu lēmumu droši vien nebija viegli?

– Jā, tas laikam bija vissmagākais posms visā šajā stāstā. Kamēr tā bija tikai ideja, viss šķita mazliet kā caur rozā brillēm. Bet tad pienāca diena, kad internetā parādījās sludinājums par mūsu mājas pārdošanu. Atceros, tajā brīdī gan raudāju, gan smējos vienlaikus. Un pēc tam katru rītu pamodos ar nelielu trauksmi, jo sapratu – tagad tas patiešām notiek. Mēs to darām. Protams, bija arī daudz pārdomu par to, kas mūs sagaida tālāk. Bet tieši tas brīdis, kad sapratu, ka atkāpšanās ceļa vairs nav, laikam bija viens no emocionāli smagākajiem.

Kā tev kā mammai, kas visvairāk uztraucas par bērniem, izskatās dzīve Itālijā?

– Kad mēs aizbraucām, meita Latvijā gāja otrajā, dēls septītajā klasē. Pārcelšanos sākām ar tālmācību. Tas man pašai bija liels pārbaudījums, jo vienmēr esmu bijusi par tradicionālo izglītību – olimpiādēm, skolas vidi. Tālmācība man šķita kaut kas tāds, ko saviem bērniem noteikti neizvēlētos. Tagad manas domas ir mainījušās. Es aktīvi sekoju līdzi diskusijām par tālmācību, jo, protams, ļoti svarīga ir kvalitāte. Vismaz tajā skolā, kur mācījās mūsu bērni, mācību saturs un viss process bija ļoti kvalitatīvs. Taču, tiklīdz kļuvām par Itālijas rezidentiem, bērniem jau nākamajā nedēļā bija jāsāk mācības vietējā skolā. Tam nebijām gatavi ne mēs, ne bērni. Paraudājām un gājām tālāk. Tagad saprotu, ka tas nāca tikai par labu. Bērni uzreiz nonāca vietējā vidē, sāka veidoties draudzības. Dēlam šis gads bija īpaši sarežģīts – Latvijā viņš būtu pabeidzis 8. klasi, bet Itālijā viņam bija jānokārto pamatskolas noslēguma eksāmens. Viņš to paveica, lai gan tas noteikti nebija viegli. Meitai iejusties bija vieglāk. Sākumā viņa itāliski nerunāja nemaz, bet pēc kāda laika atvērās, un valoda nāca ļoti ātri. Tagad abi bērni itāliski runā labāk nekā mēs ar vīru. Tas droši vien ir tāpēc, ka mēs joprojām lielākoties strādājam ar Latviju. Vīrs strādā gan attālināti, gan vietējā uzņēmumā, savukārt man liela daļa projektu joprojām ir saistīti ar Latviju. Vienlaikus dzīve ir atnesusi arī pavisam negaidītas iespējas. Šobrīd pamazām iesaistos ārvalstu kāzu organizēšanā – pārsvarā amerikāņiem, kuri savas kāzas rīko Itālijas villā. Ja man kāds to būtu pateicis pirms dažiem gadiem, es droši vien neticētu. Tomēr viena no grūtākajām lietām ir profesionālā pašsajūta. Sabiedrisko attiecību jomā bez valodas ir vajadzīgs ilgs laiks, lai sasniegtu to līmeni, kādā biju Latvijā. Ar to ir jārēķinās. Taču jau no pirmās dienas mūsu prioritāte bija bērni. Tāpēc visu sākām ar dēla futbola kluba atrašanu, vēlāk meitai sameklējām peldbaseinu un dejas. Mums bija svarīgi, lai tieši viņi šeit justos labi un pēc iespējas ātrāk atrastu savu vietu.

Pastāsti par vietu, kur tagad dzīvojat.

– Mēs dzīvojam nelielā pilsētiņā, kur ir apmēram trīs tūkstoši iedzīvotāju. Tā ir maza, bet stratēģiski ļoti labā vietā – netālu ir gan Perudža, gan Asīze, kas jau ir krietni lielākas pilsētas. Arī Roma ir tikai divu stundu brauciena attālumā, tāpēc viss ir viegli sasniedzams. Sākumā mēs pat neskatījāmies uz šo pilsētiņu. Domājām par Perudžu, bet tā lielā mērā ir studentu pilsēta, un lielākā daļa īres mājokļu ir paredzēti tieši studentiem. Vieta, kurā dzīvojam tagad, mums izrādījās ļoti piemērota, lai sāktu savu Itālijas piedzīvojumu. Te ir droša vide, cilvēki ir atsaucīgi, un pa šo laiku jau esam iepazinuši apkārtni un daudzus vietējos. Nezinu, vai šī būs mūsu ilgtermiņa dzīvesvieta. Arī profesionālā ziņā man gribētos iet tālāk un meklēt jaunas iespējas. Taču sākumam šī vieta mums ir bijusi ļoti laba – tieši tās drošības sajūtas un atvērtās vides dēļ.

Kas ir tas, pēc kā visvairāk ilgojies, dzīvojot Itālijā?

– Nezinu, kā mēs vispār nonācām līdz lēmumam par Itāliju, jo es absolūti neesmu siltummīle. Un neesmu arī nekāda izteikta gurmāne. Laikam tas, ko mēs šeit meklējām, bija cilvēku miers un spēja nesteidzīgi baudīt dzīvi. Mēs vēl esam ceļā uz to – vēl ir, pie kā piestrādāt. Protams, visvairāk pietrūkst cilvēku – tuvāko, draugu. Un uzreiz pēc tam – jūras. Jo tikai tad, kad esi prom, pa īstam saproti, cik ļoti novērtēji to plašumu, gaisu un sajūtu, ko tā deva.

Kāda tagad ir jūsu ģimenes ēdienkarte? Vai tajā jau ienākusi īsta Itālija?

– Mājās pārsvarā joprojām gatavojam tos pašus tradicionālos latviešu ēdienus, ko bijām ieraduši ēst Latvijā. Tiesa, godīgi jāsaka, ka galvenais pavārs mūsu ģimenē ir vīrs. Viņam patīk gan gatavot, gan labi paēst. Protams, arī Itālija ir ienākusi mūsu ēdienkartē – pica, makaroni, laba olīveļļa. Tas viss ir kļuvis par ikdienu. Bet ir arī brīži, kad no tā nogurstam. Man, piemēram, glutēna kļūst par daudz, un tad atkal gribas ko pazīstamu. Tāpēc arī šobrīd mūsu ledusskapī stāv aukstā zupa.

Vai jums jau ir izdevies izveidot draudzības un iejusties vietējā kopienā?

– Jā, noteikti. Mūsu pirmā draudzība aizsākās jau izlūkbraucienā uz Itāliju. Apzināti izvēlējāmies Airbnb dzīvokli, kur saimnieki paši dzīvo uz vietas. Tas bija ļoti aktīvs un atsaucīgs pāris, kas mums daudz pastāstīja par vietējo dzīvi. Ar viņiem joprojām uzturam kontaktu, un viņi ir kļuvuši par tādu mūsu drošo pieturpunktu. Ja rodas kāds jautājums vai sarežģījums, zinām, ka varam viņiem piezvanīt. Sākumā tas bija ļoti svarīgi, jo Latvijā viss bija viena zvana attālumā, bet šeit sākumā pat nezinājām, kā atrast zobārstu vai sakārtot ikdienišķas lietas. Nemaz nerunājot par mājokļa meklēšanu, īpašuma iegādi vai komunālajiem pakalpojumiem. Ir ļoti labi, ja jaunā valstī ir cilvēki, pie kuriem vari vērsties. Un tagad pamazām veidojas draudzība arī ar vairākām vietējām ģimenēm.

Kā tiki galā ar visām sadzīviskajām lietām svešā valstī?

– Laikam te mums palīdzēja tas, ka dzīvojam nelielā kopienā, kurai ir sava pašvaldība. Pamazām iepazinām cilvēkus. Esam satikuši arī pilsētas mēru, piedalījāmies pirmajās pašvaldību vēlēšanās. Man šķiet, ka daudz kas ir atkarīgs no tā, cik pats esi gatavs iet un runāt ar cilvēkiem. Protams, bija arī durvis, kas sākumā bija ciet. Bet tad meklējām citus veidus, kā tās atvērt. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas apstājas pie aizvērtām durvīm.

Kā tu šobrīd raksturotu savas itāļu valodas zināšanas?

– Brīvi vēl noteikti nerunāju, bet tulkotāju vairs katrā sarunā ārā nevelku. (Smejas.) Par ikdienišķām lietām varam sarunāties, lai gan vēl noteikti ir, kur augt. Tāpēc arī domāju arvien vairāk par darbu šeit uz vietas – tas valodu palīdz apgūt visātrāk. Itāļi ļoti lepojas ar savu valodu, un ikdienā angļu valodu viņi izmanto salīdzinoši maz. To izjutām arī mēs. Arī bērniem sākumā tas bija izaicinājums – abi labi zināja angļu valodu, bet ātri sapratām, ka ar to vien nepietiek. Es apzinos, ka esmu atbraukusi uz viņu valsti un viņu kultūru. Man šķiet, ka valodas mācīšanās ir cieņas apliecinājums vietai, kurā dzīvo. Un itāļi to ļoti novērtē. Viņi pamana, ka tu centies, un ļoti bieži pasaka kādu labu vārdu. Viņi nebaidās izteikt komplimentus pat cilvēkiem, kurus nepazīst īpaši tuvu. Man tas ļoti patīk. Reizēm man pat sāp, kad dzirdu, cik viegli mēs Latvijā mēdzam kritizēt savu pilsētu vai valsti. Piemēram, man ir sāpīgi dzirdēt nepamatotus pārmetumus par Ventspili. Šeit cilvēki daudz biežāk novērtē labo, un arī uzņēmēji labprāt iesaistās savas pilsētas attīstībā. Priecājos redzēt, ka arī Ventspilī šāda attieksme kļūst arvien izteiktāka. Ar savu stāstu es noteikti negribu mudināt cilvēkus pārcelties uz citu valsti. Drīzāk gribu iedrošināt nebaidīties īstenot savus sapņus, pat ja ir ļoti bail. Tas ir tas, kas dod spēku arī mums – apziņa, ka dzīvē vienmēr var kaut ko mainīt.

Ko tu dari brīžos, kad uznāk skumjas pēc Latvijas? Vai ledusskapja dziļumā tomēr nestāv kāds Kāruma sieriņš?

– Mans Kāruma sieriņš un mana rupjmaizīte ir mani draugi un vīrs. (Smejas.) Esot šeit, es vēl vairāk novērtēju cilvēkus, kas man ir līdzās. Un vēl vairāk novērtēju arī tos, kuri atbrauc pie mums ciemos. Tā ir milzīga vērtība, jo tad saproti, ka dzīvē tomēr kaut ko esi darījis pareizi, ja tev ir cilvēki, uz kuriem jebkurā brīdī vari paļauties. Arī tad, kad braucu uz Ventspili, man nekad nav jādomā, kur palikt. Draugi gaida, un tā ir īsta sirdsdraudzība – sajūta, ka vienmēr esi gaidīts. Jāsaka gan, ka vīrs šajā visā ir daudz stabilāks un nosvērtāks par mani. Es esmu emocionālāka. Man ik pa laikam uznāk brīži, kad gribas pateikt: «Viss, es braucu mājās.» Tādi emocionāli lūzuma punkti man ir bijuši diezgan bieži. Un Ventspils... Katru reizi, kad atbraucu, es jūtu, ka mani tur gaida. Jūtu cilvēku siltumu un māju sajūtu. Kā mūsu dzīve veidosies tālāk, to rādīs laiks. Bet Ventspils vienmēr būs vieta, kurā gribas atgriezties. Kad esmu Ventspilī, vienmēr izbraucu cauri pilsētai un pārbaudu, vai viss ir kārtībā. (Smejas.) Un, par laimi, viss vienmēr ir kārtībā. Man vienmēr ir prieks tur būt. Tikai tad, kad esi prom, pa īstam saproti un novērtē to, kas Ventspilī ir. Tāpēc es gribētu novēlēt arī tiem, kuri tur dzīvo ikdienā, neaizmirst novērtēt tās lietas, kas jums ir blakus. Dažkārt mēs tās pa īstam ieraugām tikai tad, kad uz laiku esam aizbraukuši.

Kā jūs paši esat iemīļojuši Itāliju? Vai arī sanāk to iepazīt ceļojot?

– Jā, noteikti. Arī Latvijā mēs brīvdienās regulāri braucām kaut kur pie dabas, bijām aktīvi, un līdzīgi tas turpinās arī šeit. Kad pienāk brīvdienas, mēs kaut kur dodamies – braucam, ejam pārgājienos, iepazīstam apkārtni. Šeit iespēju ir ļoti daudz. Esam diezgan daudz izbraukājuši apkārtni aptuveni 150 kilometru rādiusā. Un tas ir pārsteidzoši, jo katrā virzienā ir pilnīgi cita ainava, cita sajūta, citi piedzīvojumi. Esam atklājuši arī tādas vietas un lietas, par kurām tūrisma bukletos nemaz neraksta. Iepriekš man šķita, ka Itālija galvenokārt ir senā arhitektūra, baznīcas un vēsture. Protams, tas viss te ir, bet tagad redzu, ka Itālija daudzviet ir arī ļoti moderna un mūsdienīga – daudz vairāk, nekā no malas varētu šķist.

Ko noteikti vajadzētu ņemt vērā, pārceļoties uz citu valsti?

– Es pati vēl neesmu līdz galam atradusi atbildi, vai viss bija pareizi un kā būtu jādara vislabāk. Bet viena lieta, ko es noteikti varu teikt – ir jābūt pārliecībai un ir jābūt komandai. Nevajag arī pārāk baidīties no domas – kas būs, ja nesanāks un būs jāatgriežas. Šādi lēmumi nav neatgriezeniski. Svarīgākais ir apzināties, kāpēc tu šo dari, un ticēt savai izvēlei. Kad mēs pieņēmām lēmumu par pārcelšanos, apkārtējo cilvēku reakcijas un viedokļi bija daudz dažādāki, nekā es biju gatava uzņemt. Bija arī ļoti daudz kritikas. Cilvēki nesaprata – kāpēc jūs to darāt, ja jums taču viss ir bijis sakārtots, jums nekā netrūka? Bet man šķiet, ka mums kā cilvēkiem vajadzētu būt mazliet tolerantākiem pret citu cilvēku izvēlēm. Ja kāds vēlas sākt uzņēmējdarbību, mainīt profesiju vai vienkārši īstenot kādu savu sapni, ļoti svarīgi ir padomāt – vai mūsu teiktais viņu atbalsta un iedvesmo, vai tomēr rada vēl lielāku nedrošību. Jo arī cilvēks, kurš pieņem lielus dzīves lēmumus, tajā brīdī ne vienmēr ir simtprocentīgi pārliecināts. Cik gan pārliecināts var būt cilvēks, kurš visu dzīvi nodzīvojis vienā vietā, piemēram, Ventspilī, ka tieši izvēle doties prom būs pareizā? Tāpēc reizēm vienkārši ir vajadzīga drosme mēģināt.

Kā īsti notika pārcelšanās no Latvijas uz Itāliju? Vai bija arī lielā kravas mašīna ar visu iedzīvi?

– Nē, mēs nepārcēlāmies ar lielu kravas mašīnu un visu iedzīvi. Aizbraucām diezgan vienkārši – ar četriem lielajiem koferiem un kaķi. Dažas kastes gan vēlāk atsūtījām ar kurjeru.

Kā kaķis jūtas Itālijā?

– Viņš dzīvo savu labāko itāļu dzīvi. (Smejas.) Dzīvojas uz balkona, sauļojas un ķer sienāžus.

Kas tev būtu vislabākā dāvana no Latvijas?

– Nebūšu oriģināla – rupjmaizes kukulītis un Dimdiņu štovētie kāposti. (Smejas.)

Vai jūs pieļaujat iespēju kādreiz atgriezties Latvijā?

– Sākumā šķita, ka pārcelšanās būs vieglāka, ja domāsim, ka darām to tikai uz gadu, vēlāk redzēsim. Savukārt ar šādu domu ir grūti kaut ko plānot un darīt. Šobrīd esam Itālijā, mūsu mājas un ikdiena rit šeit. Bet Latvija ir mūsu dzimtene, vieta, ko jūtam un saprotam kā savējo. Ja pienāks diena, kad nolemsim atgriezties, tad tā arī darīsim. Un jau atkal – kā komanda!

#sif_maf2026