SCB elektromehāniķis Raivis Doniņš: ''Vilcieni vēl ripos''

Pirmo koka ēku iznīcināja Pirmais pasaules karš, vēlāk to atjaunoja un laika gaitā tur ierīkoja dzīvokļus. Tagadējā ēka uzcelta 1982. gadā kā piebūve. Te joprojām jūtama aizgājušā gadsimta stacijas noskaņa ar koka dēlīšu apdari un raibo linoleju. Raivja kabinetā starp shēmu mapēm, instrukcijām un kolēģu fotogrāfijām saruna ar meistaru un viņa sievu Sanitu par aizvadītajiem divdesmit sešiem gadiem dzelzceļā.

Kas īsti slēpjas aiz burtiem SCB?

– Es esmu dzelzceļa signalizācijas, centralizācijas un bloķēšanas elektromehāniķis. Vienkāršāk sakot, uzturu un remontēju visu drošības automātiku. Esmu no Pūņām, pēc pamatskolas devos mācīties uz Skrundas lauksaimniecības skolu, kur no pirmās dienas apguvām fiziku, elektrotehniku un elektroshēmas. Atbildība dzelzceļā ir milzīga. Ja nepareizi savieno vadus, sekas var būt katastrofālas. Mans uzdevums ir ar automātiku kontrolēt un uzturēt sliežu ceļus un nepieļaut šādu situāciju. Šajā darbā kļūdīties nedrīkst.

Kā tas viss darbojas?

– Sliedes ir kā vadi. Tajās plūst vāja, viena līdz divu voltu strāva, cilvēks to nevar sajust. Pa sliedēm pastāvīgi ceļo frekvences. Viena frekvence parāda sistēmai, kur tieši atrodas vilciens. Otra frekvence caur sliedēm raida informāciju uz mašīnista kabīni, viņš signālu monitorā redz vēl pirms luksofora sasniegšanas. Ja dators rāda problēmu, tā kaut kur ir. Pavasaros gadās, ka kādā elektropievadā iekļūst mitrums, tad sistēma uzrādīs bojājumu. Tas tiek žāvēts, hermetizēts, lai sistēma atkal strādā.

Cik noslogotas šodien ir sliedes?

– Tagad tehnoloģijas spēj vadīt vairākus vilcienus vienā posmā, bet sliedes lielākoties ir tukšas. Ogles un rūdu vairs neved. Pamatā kursē graudu sastāvi. Tie kravu nogādā ostā, bet atpakaļ dodas tukši, lai meklētu jaunas kravas. Pirms divdesmit sešiem gadiem cauri Ugālei dienā izbrauca trīsdesmit septiņi vilcieni. Tagad ir dienas, kad neizbrauc neviens.

Ko jūs saredzat garāmbraucošajos kravas vilcienos?

– Uz cisternām ir kodi. Pēc tiem var saprast, kas tiek pārvadāts. Pat atvaļinājumā vēroju garāmbraucošos sastāvus. Skatos, vai riteņpāri nav bojāti, vai vilciena aizmugurē ir signāli, vai kaut kur nekūp vai nedūmo. Tas jau kļuvis par profesionālu ieradumu. Ja defektu pamana laikus, var novērst daudz nopietnākas sekas.

Kas ir bīstamākais, kas var notikt uz sliedēm?

– Dzelzceļā ir termins pārmijas uzgriešana. Tas notiek, ja mašīnists noguruma vai neuzmanības dēļ pabrauc garām aizliedzošajam signālam un uzbrauc pārmijai, kas viņa maršrutam nav sagatavota. Smagais sastāvs salauž pārmijas, un vilciens var noskriet no sliedēm. Manā iecirknī nekas tāds nav noticis, un ceru, ka arī nenotiks. Bija negadījums, kas 2008. gadā notika stacijā Ventspils 2, – kravas vilciens ignorēja sarkano signālu, ietriecās stāvošā sastāvā ar cisternām, sekas bija traģiskas.  

Vai arī cilvēki var palīdzēt novērst nelaimes uz dzelzceļa?

– Var. Ja garāmbraucošam vilcienam dūmo vagonu apakša vai dzirdams neparasts troksnis, par to vajag ziņot. Uz katras pārbrauktuves ir norādīts tās numurs un tālruņa numurs. Mūsu iecirknī ir pārbrauktuve ar numuru 627. Pietiek piezvanīt 80021181 un nosaukt šo numuru. Ziņa uzreiz nonāk pie dispečera un mašīnista, un vilcienu vajadzības gadījumā var laikus apturēt.

Ko nozīmē baltā gaisma pie pārbrauktuves?

– Ja mirgo baltā gaisma, tas nozīmē, ka automātika darbojas un pārbrauktuvi droši drīkst šķērsot. Kandavas pārbrauktuvē jau darbojas videonovērošana. Ja uz pārbrauktuves parādās šķērslis, dispečers Rīgā to uzreiz redz monitorā un sistēma automātiski aptur vilcienu kustību. Ugāles posmā šādu kameru pagaidām vēl nav.

Kāpēc dzelzceļā noteikumi ir tik stingri?

– Dzelzceļnieki mēdz teikt, ka tie rakstīti ar asinīm. Gandrīz katrs noteikums radies pēc kāda nelaimes gadījuma, lai tas vairs neatkārtotos. Mūsdienu mikroprocesoru sistēma nepieļauj divu vilcienu sadursmi un izslēdz cilvēka kļūdu aparatūras darbībā. Ja notiek negadījums, pārsvarā iemesls ir cilvēka neuzmanība vai bezatbildība.

Kādi negadījumi palikuši atmiņā?

– Reiz Ugālē, pie Rīgas šosejas pārbrauktuves, kravas automašīna gaidīja pie luksofora. Kāds jaunietis, kurš nesen bija ieguvis autovadītāja apliecību, nolēma to apdzīt un izbrauca tieši priekšā vilcienam. Automašīnu sasita lupatās, bet jaunietis brīnumainā kārtā palika neskarts. Vēlāk tiesā vadītājs apgalvoja, ka sarkanā gaisma neesot degusi. Mūsu sistēma fiksē katru notikumu un pierādīja, ka signalizācija darbojās nevainojami. Citā reizē, uz citas pārbrauktuves vieglā automašīna mēģināja pārbraukt sliedes pie aizliedzoša signāla. To vēlāk apstiprināja arī videonovērošanas ieraksti. Toreiz bojā gāja trīs cilvēki. Tādas kļūdas uz dzelzceļa nepiedod.

Kas ir lielākais pārbaudījums darbā?

– Vislielākais pretinieks ir laikapstākļi. 2005. gada janvāra vētrā naktī pazuda starpstaciju sakari. Koki bija sagāzušies uz līnijām un pārrāvuši vadus. Ar automašīnu piekļūt nevarēja, paņēmu instrumentus un gāju pa sliedēm, ar lukturi pārbaudot stabu pēc staba, līdz atradu vietu, kur vadi bija satinušies un pārtrūkuši. Kamēr bojājumu nenovērš, vilcienu kustība ir ļoti apgrūtināta.

Sanita, kā šo laiku atceraties jūs?

– Toreiz vairākas dienas nebija elektrības. Stacijā darbojās ģeneratori, un cilvēki nāca uzlādēt telefonus. Mājās kurinājām malkas plīti. Tās divas nedēļas Raivis mājās tikai ieskrēja uz dažām minūtēm. Viņš nepaspēja pat zābakus novilkt, kad jau zvanīja telefons un pie durvīm gaidīja dežurējošā automašīna. Tas bija traks laiks, bet tagad ir ko atcerēties.

Sanita, kā Raivis nonāca darbā dzelzceļā?

– Mamma strādāja par apkopēju Usmas stacijā, tētis un brālis bija ceļu montieri Spārē. Tieši mamma uzzināja, ka Ugālē ir brīva darba vieta. Tā 2000. gada aprīlī Raivis sāka strādāt dzelzceļā. Sākumā dzīvojām Tīrukšos, toreiz viņš uz darbu brauca ar velosipēdu vai autobusu. Kad decembrī saņēmām dzīvokli Ugālē, pārcēlāmies tuvāk stacijai.

Sanita, vai bija viegli pierast pie dzelzceļnieka dzīves ritma?

– Arī es sešpadsmit gadus strādāju Ugāles stacijā. Veco sistēmu labi pazinu, reizēm nakts zvanus no dispečera pieņēmu es. Pamodināju Raivi un bieži vien zināju, kurā vietā varētu būt bojājums. Pie tādas dzīves pierod. Darba dēļ ne reizi vien nācās pārtraukt ģimenes svinības. Reiz bērna izlaidumā Raivis jau kāpa pa kāpnēm uzvalkā ar ziediem rokās, kad saņēma izsaukumu. Viņš atdeva ziedus man un aizbrauca uz darbu.

Ko darāt brīvajā laikā?

– Ziemā adu vilnas zeķes. Raivis valkā tikai manis adītās. Vilna sargā kājas jebkurā gadalaikā. Vasarā darbojamies dārzā. Mums ir četri bērni un četri mazbērni. Kad ciemojos pie meitas Anglijā, Raivis vienmēr lūdz atsūtīt bildes ar sliedēm, pārbrauktuvēm un signāliem. Viņa telefona galerija ir pilna ar dzelzceļa bildēm. Tā interese mums ir kopīga.

Raivi, kā jūs atpūšaties pēc darba?

– Vislabāk atpūšos pie jūras. Arī laiks kopā ar mazbērniem palīdz pilnībā nedomāt par darbu.

Vai jaunieši izvēlas šo profesiju?

– Jaunieši mūsdienās šo amatu neizvēlas, iespējams, baidās no atbildības vai kārtīga darba. Jāpārzina shēmas, elektronika un mikroprocesori. Daudz kas līdzinās IT jomai, tikai mēs nestrādājam birojā. Mums jebkuros laikapstākļos jāiet uz sliedēm un jānovērš bojājumi. Atalgojums arī atšķiras. Atbildība ir liela, tāpēc daži puiši pamēģina un pēc mēneša vai diviem aiziet. Pa šiem gadiem man bijis tikai viens ēnotājs.

Vai atzīmējat Dzelzceļnieku dienu?

– Agrāk mūsu iecirknī un stacijā kopā strādāja ap sešpadsmit līdz divdesmit cilvēku. Mums bija skaista tradīcija. Gājām uz kapiem, nolikām ziedus un pieminējām mūžībā aizgājušos kolēģus. Pēc tam visi kopā pasēdējām, parunājāmies. Tagad cilvēki ir izklīduši. Kopīgās tikšanās pamazām izzudušas.

Ko jūs svētkos novēlētu kolēģiem?

– Dzelzceļnieki šobrīd ir neziņā, taču es ticu, ka dzelzceļš vēl būs vajadzīgs. Mums jādomā, kā to saglabāt un attīstīt. Kolēģiem svētkos novēlu: «Veči, turamies! Būs labi, vilcieni vēl ripos.»