Izdod grāmatu par Rindas ciemu

Selga Puriņa atklāj, ka viss sācies ar dzimtu pētnieku sadarbību, kurā liela loma bijusi Agatei Lūsei. «Jutu, ka katrs velk vairāk to deķi uz savu pusi – interesē tikai tas mehānisms, kā var izpētīt saknes, tikt pie dokumentiem. Un tad nu katrs tikai to savu dzimtu grib. Bet nav neviena, kas to visu saliek kopā,» atceras Selga Puriņa.

Liela daļa materiālu novadpētniecei jau bija uzkrāta senāk – vēl laikos, kad viņa strādāja par skolotāju, pierakstījusi ļaužu stāstus, īpaši uzrunājot vecākos pagasta iedzīvotājus. Tomēr līdz publikācijai nebija nonākts. Iedvesmu un drosmi grāmatas izdošanai devušas vietējās dzejnieces, kuras savas grāmatas izdeva ar izdevniecības Ezerrozes grāmatas palīdzību. «Sazinājos, un tiešām esmu ļoti apmierināta ar izdevniecību Ezerrozes grāmatas un sadarbību ar Agnesi Pīļāni. Glīti, kvalitatīvi,» gandarījumu neslēpj autore.

Kad Rindas svars bija lielāks par Anci

Apvienojot spēkus ar Dāvidu Krauzi, tapušas nu jau divas grāmatas. Pirmā sērijas grāmata vēstīja par Upatciema mājām un iedzīvotājiem , bet otrajam izdevumam likumsakarīgi izvēlēts tieši Rindas ciems. Šodien daudziem var šķist neparasti, ka klusajai Rindai vēsturiski bijis krietni lielāks smagsvars nekā Ancei.

«Īstenībā Rinda bija starp visiem Ances pagasta ciemiem pats ietekmīgākais ciems 19. gadsimtā,» skaidro Selga Puriņa. «Tur ir baznīca, pastorāts, dzirnavas, mežkungs dzīvoja, skolu pirmo atvēra. Ance uzplauka tikai, var teikt, 20. gadsimta vidū. Skolu uzcēla 1932. gadā, un arī kolhoza centrs te pēc kara pārvietojās. Tad uzcēla bērnudārzu, pagasta padomi un visu, kas jau ciematā mēdz būt.»

Vēsturniece atgādina, ka baronu Bēru laikā Pope un Ance ietilpa vienā lielā Popes pagastā. Kad barona īpašumus atsavināja, Ances muiža palika kā neatsavināmā daļa. «Un tur tad nu ielika pagasta domi. Popiņi bija, protams, ļoti neapmierināti – viņiem jābrauc uz Anci kārtot lietas! Un tad viņi sāka vākt parakstus – esot tūkstoš parakstu savākti, lai dala tos pagastus ārā, Pope un Ance atsevišķi. Tas bija 1925. gads, kad arī izdalīja,» stāsta Selga Puriņa. Tā nu Ances pagasts šogad svin savu 101. gadskārtu.

Dalās ar fotogrāfijām

Jaunajā grāmatā ietverta gan vēsturiskā fona informācija par Rindā esošajiem objektiem un ciema attīstību laika gaitā, gan – pats galvenais – māju stāsti un cilvēku atmiņas. Tajā atspoguļoti arī seni vietējo mācītāju pieraksti no laikiem, kad viņi dzīvoja Rindā. «Cilvēku atmiņas. Jaunie stāsta par savu bērnību, vecie stāsta par savu jaunību. Kas jau nu vēl ir dabūjami. Ļoti daudz atmiņu,» atklāj novadpētniece.

Viņa ir pateicīga ar Rindu saistītajiem ļaudīm par lielo atsaucību, daloties ar savā īpašumā esošajām vēsturiskajām fotogrāfijām. Tiesa, mūsdienu datu aizsardzības ēra un vispārējā ētika uzliek savus ierobežojumus. Pētnieki rūpīgi raudzījušies, ko no vēsturiskā materiāla publicēt. Vēsturiskajos materiālos un digitālajos arhīvos, piemēram, vietnē periodika.lv, pētnieki uzgājuši arī visādas senas burlaklietas. «Visu jau mēs nepublicējam. Tomēr jārēķinās ar to, ka šiem cilvēkiem ir pēcnācēji un ir nepatīkami lasīt, ka vecvecāki ir bijuši tādi,» teic autore.

Urķis un runātāja

Grāmatas tapšanas panākumu atslēga slēpjas autoru saskaņotajā darbībā un raksturu pretstatā. «Dāvids ir tāds... viņš ir tāds urķis,» ar smaidu stāsta skolotāja. «Viņam patīk braukt uz vietām un pētīt, kur dabā ir tie māju pamati. Viņš man neļaus nokļūdīties! Saka – nē, tur starp tām divām mājām ir vēl vieni pamati, man liekas, tur bija tā māja! Tad mēs pētām, kartes jau ir digitāli pieejamas. Un arī, kad vēsturiskos faktus publicē, viņš saka – tā nevarēja būt! Tas jāpārbauda. Man ir tāda tieksme – es kādreiz saku, rakstu: un tad viņi uzcēla mazu mājiņu. Viņš saka – kā tu zini, ka tā bija maziņa? Viņš ir tas piekasīgais. Viņš pie vēstures pieturas vairāk. Un man ir komunikācija ar cilvēkiem, es atmiņas pierakstu.»

Finansē vietējie

Ances novadpētnieku izdotās grāmatas ir apbrīnojams piemērs tam, kā vietējā kopiena pati spēj sevi nodrošināt un finansēt kultūrvēsturiskus projektus. Gan Upatciema māju stāstu, gan Rindas māju stāstu izdošanu sponsorēja tieši vietējie iedzīvotāji un uzņēmēji. Pirmo grāmatu par Upatciemu finansēja uzņēmējs Imants Rendenieks, kura vectēvs nācis no Upatciema, bet grāmatas par Rindu tapšanai autori saka vislielāko paldies Andrim Sviridjukam, kurš privatizējis un skaisti atjauno vēsturiskās Rindas dzirnavas. Viņš pats pieteicies grāmatas izdošanu finansēt. Tāpat materiālu atbalstu snieguši Raivis Mačtams, Marika Auziņa, Aira Kajaka un Monta Balode.

«Šādi projekti ir dārgi, jo grāmatā ir ļoti daudz bilžu. Cilvēki dod savas bildes, un paldies, ka viņi dod! Un viņiem arī interesanti ir atrast to savējo. Vai tad tā nav – kad tu grāmatu paņem, tu vispirms meklē to savējo?» spriež Selga Puriņa.

Par vietējo iedzīvotāju lielo interesi liecina arī fakts, ka no 300 grāmatas eksemplāriem puse tika izpirkta jau atvēršanas pasākumā. Ančiņi uzskata par goda lietu vietējo novadpētnieku izdotās grāmatas iegādāties.

Autori pie sasniegtā neapstāsies. Viņi jau šobrīd kaldina plānus par nākamo izdevumu, kas būs veltīts Virpes ciemam. Lielākais izaicinājums pētniekiem ir laiks – vecā paaudze aiziet citā saulē, tādēļ katra pierakstītā rindiņa ir zelta vērtē.

Tie, kuriem neizdosies iegūt savu Rindas māju stāstu eksemplāru, grāmatu varēs lasīšanai aizņemties Ances pagasta un Ventspils bibliotēkā.

Uzziņai:

Rinda ir ciems Ventspils novada Ances pagastā. Izvietojies pagasta rietumu daļā 9,7 km no pagasta centra Ances, 29,7 km no Ventspils un 187 km no Rīgas. Rindas ciems atrodas pie autoceļa P77 Ventspils–Dundaga Rindas upes krastā. Ciemā atrodas Rindas baznīca, bet netālu – Angermindes jeb Rindas pils drupas.

#sif_maf2026