Uzsāk vīngliemežu biznesu

Pagaidām manāmi tikai biznesa aizmetņi, jo Popē dzīvojošais Vairis Grinfogels gliemežus atvedis pirms trim mēnešiem, bet zirenieks Aldris Pāvelsons tos saņems kuru katru dienu. Lēnīgo dzīvnieku audzēšana vīriem būs papildu, nevis galvenais ienākumu avots.

«Lai izaugušos gliemežus varētu eksportēt, tiem jābūt sertificētiem un jāiegādājas vismaz 100 kilogramu. Kad atvedām savējos mājās, tie skaļi pīkstēja,» atceras Grinfogels. Dzīvnieki ielaisti nelielā aplokā, kam pieslēgta vāja elektriskā strāva, lai gliemeži neizmuktu.

Vairis gan smej, ka saime vairojas, nevis iet mazumā, jo atvestajiem sugas brāļiem pievienojas viņa dārzā dzīvojošie, bet kādus 20 gliemežus atveduši draugi no Ugāles. Gliemežu audzēšanu popiņš izvēlējies galvenokārt tādēļ, ka tie nav tik prasīgi kā citi dzīvnieki. Svarīgākais, lai gliemim ir garda ēdmaņa – nātres un dažu lapas – un svaigs ūdens.

Pagaidām saimnieks vīngliemežus aplaista ar lejkannu, bet drīzumā iecerēts uzstādīt laistīšanas iekārtu. Gan Grinfogels, gan Pāvelsons par vīngliemežu audzēšanu uzzinājuši, piedaloties kuldīdznieka Imanta Vītoliņa organizētajās mācībās. SIA Escargot īpašnieks, kura iepriekšējais bizness bija saistīts ar sadzīves pakalpojumiem, netradicionālajai lauksaimniecībai nopietni pievērsies pirms četriem gadiem, bet ideja par ēdamo gliemju audzēšanu Vītoliņu radusies vēl ātrāk.

Saprotot, ka eksportam vajadzīgi lieli apjomi, uzņēmējs sācis organizēt seminārus, stāstot par vīngliemežu audzēšanu arī citiem kurzemniekiem. Pēc viņa aplēsēm, Ventspils novadā par šo jautājumu interesējušies 15 cilvēki, bet, iespējams, viņu ir vairāk, jo arī citviet Latvijā audzē vīngliemežus.

Gardēži Eiropā, piemēram, Francijā, Grieķijā un Itālijā vēlas, lai gaļai būtu augsta kvalitāte un tā tiktu apstrādāta, izmantojot īpašas tehnoloģijas. Tieši tādēļ uzņēmējs vīngliemežu piebarošanai izmanto īpašu viņiem Saldus labībā ražotu barību un vismaz daļu dzīvnieku pirms transportēšanas iemidzināšot.

Tas nenotiek sāpīgi – vīngliemeži aizmieg, ja ir zema gaisa temperatūra. Miegā viņi pavada arī ziemu, lai pavasarī atkal sāktu mieloties un pieņemties svarā. Dabā, saka Grinfogels, vīngliemeži pieaug četru gadu laikā, nebrīvē vajadzīgi divi gadi: «Pozitīvi, ka gliemeži praktiski neslimo, tātad ir izturīgi.

Protams, ka viņus nevar atstāt novārtā un jāvēro, kā gliemeži jūtas, lai zinātu, ko viņiem piedāvāt. Mūsējiem, kā ievērojām, garšo melnie rutki.» Popē jau izšķīlušies arī pirmie mazuļi, kas kopā ar lielajiem mīkstmiešiem zibina radziņus siltajā saulē. Grinfogeļi vēl nav nogaršojuši gliemežu gaļu, bet drīz tikšot rīkots pikniks, lai izbaudītu neierastā produkta garšu.

Pāvelsons pirmos dārza svētkus varēs rīkot rudenī, jo vīngliemeži vēl nav atvesti. Graudkopis cer, ka dzīvnieki ar laiku palīdzēs atsperties, jo graudu cena katastrofāli pazeminās. Lai mīkstmiešu audzēšana atmaksājas tad, ja ir liels apjoms, jo par kilogramu saimniecībā audzētu vīngliemežu uzpircēji maksā Ls 0,40–0,60.

Cerot uz nelielu peļņu, Vairis Grionfogels iegādājies vairāk nekā 100 kg vīngliemežu.