Mātes diena

Tātad mātes vārds jau pasaules radīšanas sākumā bijis Dieva mutē. Mātes dienas tradīciju pirmsākumi ietiecas 16. - 17. gs. Anglijā, kad dienā, kas tika dēvēta par Mātes dienu, bērni centās atgriezties vecāku mājās un sveikt māti. Šajā dienā ticīgie devās uz draudzes baznīcu, lai pateiktos Dievam. Šos svētkus svinēja nelielā ģimenes lokā, informē catholic.lv.

Sākot ar 1921. gadu, Latvijas presē tiek publicēti raksti par Mātes dienu norisi ārzemēs. Šo dienu Latvijā sāka svinēt 1922. gadā un to rīkoja draudzes un biedrības. Ar 1934. gadu Mātes dienu svin maija otrajā svētdienā, kad māti piemin un godā arī citās valstīs.

1938. gadā pēc prezidenta K. Ulmaņa ierosinājuma Mātes dienu sāk dēvēt par Ģimenes dienu, uzsverot mātes lielo lomu ģimenes veidošanā. Neatkarīgās Latvijas laikā Mātes diena saistās ar ļoti plašiem sabiedriskiem pasākumiem: notika svinīgi sarīkojumi Nacionālajā teātrī ar Valsts prezidenta piedalīšanos, bērnu rīti un lekcijas radio, labdarības akcijas, ziedojumu vākšana. Tika atgādināts, ka nedrīkst aizmirst mūžībā aizgājušās mātes un ka viņu kapu kopiņas ir jāaprūpē.

Mātes ir arī visčaklākās baznīcā gājējas, visos laikos viņas ir lūgušas Dievu par saviem bērniem un ģimeni. Atmiņas par māti modina mūsos pateicības un mīlestības jūtas. Mātes mīlestībā, mātes pūlēs un darbā mēs jūtam kaut ko brīnišķīgu. Māte nes sevī to Dieva dāvanu, no kuras ceļas un izaug visa cilvēce. Māte ir tautas auklētāja un audzinātāja, tas ir cēls un svēts uzdevums. 

/no grāmatas “Mātes diena”, Arods, Rīga, 1990/