Olafs Ķeņģis: ''Ir jāprot noturēt mieru''

Par savu darbu Olafs Ķeņģis runā ar patiesu aizrautību. Viņaprāt, medicīna nav tikai profesija – tā ir aicinājums un atbildība pret cilvēkiem. Sarunā vairākkārt izskan doma, ka slimnīcas lielākā vērtība ir tās cilvēki – kolēģi, kuri ik dienu veido komandu. Jauno ārstu enerģija, zināšanas un vēlme attīstīties dod pārliecību, ka nodaļai un slimnīcai ir stipra nākotne. Savukārt triatlons palīdz saglabāt līdzsvaru saspringtajā ikdienā.

Jūsu darbs ir saistīts ar lielu atbildību. Kas palīdz saglabāt līdzsvaru?

– Jebkurš ārsts, tāpat kā jebkurš cilvēks citā profesijā, savā darbā saskaras ar stresu. Medicīnā tas ir īpaši izteikti, jo īpaši tiem, kuri strādā neatliekamajā palīdzībā, intensīvajā terapijā. Katram ir savs veids, kā pēc darba atgūt līdzsvaru. Cits iet uz teātri, cits uz kino, citam spēku dod ģimene vai hobiji. Man tas ir sports. Tieši triatlons ir tas, kas man dod pozitīvās emocijas, to prieka muskuli, kas palīdz psiholoģiski atjaunoties. Mūsu darbs ir grūts un ļoti atbildīgs. Tas attiecas uz mums visiem – uz visu kolektīvu. Godīgi sakot, esmu priecīgs un pateicīgs, ka varu strādāt tieši šajā komandā. Man ir uzticēts vadīt nodaļu, un īpašs prieks ir par jaunajiem kolēģiem. Dažkārt aizdomājos, cik ātri skrien laiks. Kad 2001. gadā atnācu strādāt uz Ventspili, biju pats jaunākais. Tagad esmu viens no vecākajiem kolēģiem. Slimnīcā aizvadīti jau 25 gadi, bet medicīnā esmu kopš 1993. gada. Šis laiks ir devis pieredzi un pārliecību, ka vislielākā vērtība mūsu darbā ir cilvēki – kolēģi, kuriem vari uzticēties, un pacienti, kuru labā mēs visi strādājam.

Kas jūs atveda uz Ventspili?

– Esmu no Rūjienas – no otra Latvijas gala. Savulaik saņēmu darba piedāvājumu no toreizējā slimnīcas galvenā ārsta, daktera Gundara Daudzes, un tā nonācu Ventspilī. Sākumā strādāju Slimokasē par direktoru, pēc tam biju slimnīcas galvenā ārsta vietnieks, bet mana pamatprofesija vienmēr ir bijusi anesteziologs. Esmu arī bērnu anesteziologs, un ilgu laiku darbu Ventspilī apvienoju ar darbu Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. Agrāk kolēģi bieži nāca pie manis pēc padoma par bērnu anestezioloģiju. Tagad jaunie rezidenti ir tik zinoši, ka nereti jau paši var dot padomu. Un tas mani patiesi priecē, bet pensijā gan vēl netaisos iet. (Smejas.) Dzīvē ir bijuši arī daudzi administratīvie pienākumi. Esmu strādājis vadošos amatos, darbojies Anesteziologu un reanimatologu asociācijas valdē. 2019. gadā šo posmu noslēdzu. Tas bija ļoti vērtīgs laiks un laba dzīves skola. Kopumā jūtos pateicīgs – dzīvei, vecākiem un cilvēkiem, kuri man devuši iespējas.

Vai medicīna bija apzināta izvēle?

– Jā, pilnīgi apzināta. Esmu uzaudzis Rīgā. Mani vecāki pārcēlās no laukiem uz pilsētu. Es pabeidzu Rīgas Centra humanitāro ģimnāziju, toreizējo 50. vidusskolu, un tieši skolai esmu ļoti pateicīgs par to, ka izvēlējos medicīnu. Mums bija lieliska bioloģijas skolotāja Dineviča. Bioloģiju viņa mācīja ļoti pamatīgi. Uzreiz pēc vidusskolas medicīnas augstskolā neiestājos. Lai gan atzīmes bija labas, konkurss bija ļoti liels. Pirms armijas pamanījos vienā gadā pabeigt Rīgas 16. Tehnisko lauksaimniecības skolu un vienu gadu nostrādāt par kravas mašīnas šoferi, arī traktoristu. Tad aizgāju dienēt padomju armijā. Medicīnas studijas sāku tikai 22 gadu vecumā. Pēc diviem armijā pavadītiem gadiem skaidri zināju, ko gribu darīt. Studiju laikā daudz strādāju. Paralēli ļoti nopietni nodarbojos ar austrumu cīņām. Tas bija intensīvs laiks, bet domāju, ka tieši tas mani norūdīja – iemācīja disciplīnu.

Šķiet, ka sports jūsu dzīvē bijis vienmēr.

– Jau skolas laikā mani bieži sūtīja uz dažādām sacensībām – skriešanā, šķēršļu distancēs, slēpošanā un citur. Kādu laiku nodarbojos arī ar tautas dejām. Tas viss pamazām veidoja rūdījumu. Esmu pārliecināts, ka kustība cilvēkam nāk tikai par labu. Es sportoju ar prieku, nevis tāpēc, lai kādam kaut ko pierādītu vai kļūtu par līderi. Uz sacensībām braucu kā uz svētkiem. Arī treniņus neuztveru kā smagu pienākumu. Drīzāk tā ir regulāra vingrošana un iespēja sakārtot domas. Man nav svarīga uzvara par katru cenu. Novērtēju procesu, prieku par kustību un sajūtu, ka pēc tam esi kļuvis stiprāks gan fiziski, gan emocionāli.

Kāpēc izvēlējāties anestezioloģiju?

– Kad 1993. gadā pabeidzu studijas, gribēju kļūt par ķirurgu. Visas prakses izgāju ķirurģijā – asistēju operācijās, šuvu, ģipsēju, darīju visu, kas bija jādara. Taču 90. gadu sākumā jaunajiem ārstiem darbu atrast nebija viegli. Vienīgā vieta, kur meklēja ārstu, bija Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas nodaļa. Toreiz vēl nebija rezidentūras, piecus gadus strādāju kā stažieris. Man bija ģimene, divi bērni. Vajadzēja domāt par iztiku, tāpēc pieņēmu šo iespēju, un pamazām anestezioloģija kļuva par manu profesiju. Dzīve nebija viegla, bet es uz to nekad neesmu skatījies kā uz traģēdiju. Bija grūti, bija skarbi, bet bija arī spēks iet uz priekšu. Paralēli darbam Bērnu slimnīcā dzīve mani aizveda uz Jelgavu. Tur kādu laiku dzīvoju, strādāju, līdz ar vadības maiņu slimnīcā 30 gadu vecumā kļuvu par galveno ārstu. Taču, ja man jautā, kas ir mans īstais aicinājums, tad tā nav administrēšana. Es vienmēr esmu gribējis būt ārsts un strādāt ar pacientiem.

Jums ir pieredze gan bērnu, gan pieaugušo anestezioloģijā. Ar ko tās visvairāk atšķiras?

– Bērnu anestezioloģijā ir vieglāk strādāt. Bērni ir forši – rozā, pūkaini un smaržīgi. (Smejas.) Savukārt ar pieaugušiem, īpaši gados vecākiem pacientiem, ir daudz sarežģītāk, jo viņiem bieži vien ir vairākas blakusslimības un katra situācija prasa rūpīgu izvērtēšanu. Kad tikko sāku strādāt, man ļoti paveicās ar kolēģiem. Dakteris Valts Rauhvargers, daktere Baiba Rauhvargere un citi vienmēr teica: «Ja dežūras laikā kaut kas nav skaidrs, zvani – mēs nāksim palīgā.» Kolēģu plecs bija ļoti jūtams. Tagad, protams, pieredze ir cita. Saproti, kas no kā izriet un kā rīkoties dažādās situācijās. Taču vienlaikus redzu, cik zinoši ir jaunie ārsti. Viņiem ir ļoti labas zināšanas par ultrasonogrāfiju, jaunajām tehnoloģijām un aparatūru – daudz ko no tā mūsu studiju laikā nemācīja. Taču medicīnā ir jāmācās visu mūžu. Tāpēc arī pats turpinu mācīties. Covid-19 laikā apguvu sāpju medicīnu un izgāju rezidentūru algoloģijā. Man bija patiess prieks, ka, esot jau gandrīz 60 gadu vecumā, spēju sekmīgi nokārtot visus eksāmenus. Domāju, ka ārstam vecums nekad nav šķērslis mācīties kaut ko jaunu. Tagad sāpju pacientu ārstēšana arī ir daļa no manas ikdienas.

Cik liela ir jūsu komanda?

– Kopā esam aptuveni 30 cilvēki – ārsti, māsas un māsu palīgi. Nodaļa ir liela, jo tajā ietilpst gan Anestezioloģija, gan Intensīvā terapija. Ikdienā vienlaikus nodrošinām darbu trijās, reizēm pat četrās operāciju zālēs. Darba netrūkst – īpaši traumatoloģijā, mugurkaula ķirurģijā un ginekoloģijā. Tomēr es slimnīcu nekad neuztveru kā atsevišķas nodaļas vai profesijas. Tā ir viena komanda, viens mehānisms, kurā katrs cilvēks ir svarīgs. Ne tikai ārsti un māsas, bet arī tehniskais personāls. Lai operācija varētu notikt, ir vajadzīgs skābeklis, tīras telpas, tīra veļa, nepieciešamās zāles un vēl daudz kas cits. Man nav dalījuma – svarīgākie un mazāk svarīgie. Slimnīcā katrs dara savu darbu. Cenšos sasveicināties ar ikvienu, ko slimnīcā satieku. Man šķiet svarīgi, lai cilvēks justu, ka viņš ir daļa no komandas un viņa darbs tiek novērtēts.

Ja atskatāties uz savu darba sākumu, kā pa šiem gadiem ir mainījusies medicīna?

– Ļoti būtiski. Zinātnes un tehnoloģiju attīstība, īpaši kopš 90. gadu beigām, ir bijusi milzīga. Pieaudzis finansējums, slimnīcas ir izremontētas, pieejama moderna aparatūra, medikamenti un viss nepieciešamais kvalitatīvam darbam. Atšķirība, salīdzinot ar laiku, kad sāku strādāt, ir patiešām ļoti liela. Pats cenšos neatpalikt no pārmaiņām. Sekoju līdzi jaunākajām metodēm un, cik vien iespējams, apgūstu visu jauno. Medicīnā nevar apstāties – ir jāmācās visu mūžu. Man ir paveicies ar kolēģiem. Aleksandrs, kurš tagad ir virsārsts, Artūrs, Edīte, Jānis, Dāvis – viņi ir lieliski profesionāļi. Vienmēr esmu centies savu kolektīvu vadīt ar cieņu un labestību. Ja ir kas pārrunājams vai jāizsaka aizrādījums, to daru viens pret vienu. Neesmu konfliktu cilvēks. Man šķiet, ka savstarpēja cieņa un uzticēšanās komandā dod daudz labākus rezultātus.

Anesteziologa darbā katrs lēmums ir ļoti nozīmīgs. Kādi ir lielākie riski?

– Mēs faktiski jebkurā situācijā staigājam pa naža asmeni. Jebkura anestēzija ir vadīta bezsamaņa – tas ir īpašs pacienta stāvoklis, kurā no tava darba, no tavām zināšanām un rokām ir atkarīga cilvēka dzīvība un veselība. Īpaši sarežģīti tas ir pacientiem ar dažādām blakusslimībām – cukura diabētu, sirds ritma traucējumiem, citām saslimšanām vai lielā vecumā. Pie mums nonāk arī 90 gadus veci pacienti. Viņi ir ļoti trausli. Mūsu uzdevums ir pēc iespējas rūpīgāk izvērtēt visus riskus – no analīzēm, cukura līmeņa, infekcijām un citām niansēm. Dažkārt pavisam neliela kļūda var izraisīt ļoti nopietnu seku ķēdi. Mēs darām visu, lai tas nenotiktu. Ļoti svarīga darba daļa ir arī saruna ar pacientu un viņa tuviniekiem. Ir jābūt līdzvērtīgā attiecībā – ne augstākam par pacientu, bet arī ne zemākam. Ārstam ir jāspēj mierīgi un saprotami izskaidrot situāciju. Nedrīkst izmantot savu autoritāti, bet arī nedrīkst ļauties emocijām. Jārunā kā cilvēkam ar cilvēku. Tas cilvēciskais moments medicīnā ir ļoti svarīgs. Reizēm operācijas zālē varbūt pasaku arī kādu joku vai kaut ko pavisam ikdienišķu, bet tas nav bez iemesla. Pacientam, kurš nonāk operācijas zālē, tā ir ļoti satraucoša situācija. Ja varu viņam palīdzēt mazināt stresu, tad arī pamošanās pēc anestēzijas bieži ir mierīgāka. Tajā brīdī esmu cilvēks, kuram pacients uzticējis savu dzīvību, taču šo uzticēšanos nedrīkst izmantot. Anestēziju var salīdzināt ar lidmašīnas pilotēšanu – lidmašīna ir droši jāpaceļ gaisā un tikpat droši jānosēdina. Kad pats sāku strādāt ar bērniem, bija ļoti daudz satraukuma. Domāju – vai pacients pamodīsies? Toreiz nebija tādu iespēju un tehnoloģiju kā šodien, bieži vien stundām turēju anestēzijas masku. Pats elpoju tās gāzes un pēc dežūrām biju tik noguris, ka vilcienā apsēdos un uzreiz aizmigu.

Kā jūs redzat anestezioloģijas nākotni laikā, kad medicīnā arvien plašāk ienāk mākslīgais intelekts?

– Mākslīgais intelekts ienāk visur, un medicīna noteikti nebūs izņēmums. Taču es nedomāju, ka ārsti paliks bez darba. Mākslīgais intelekts ir ļoti liels zināšanu resurss, kas var palīdzēt ārstam pieņemt labākus lēmumus un ātrāk atrast nepieciešamo informāciju. Arī pats to izmantoju. Ja man kaut ko vajag noskaidrot, es varu pajautāt un saņemt atbildi. Svarīgākais ir nevis baidīties no jaunā, bet iet laikam līdzi. Nevar dzīvot vakardienā. Medicīna attīstās, un ārstam ir jāattīstās līdzi tai.

Kāds, jūsuprāt, ir lielākais mīts par šo profesiju?

– Es jau esmu miedziņa dakteris. (Smejas.) Bet par mītiem laikam vairāk būtu jāprasa cilvēkiem, kuri nav mediķi. Daudzi īsti nezina, ko anesteziologs dara, jo operācijas laikā viņu it kā neredz. Rodas priekšstats – nu, viņš tur kaut ko iedod, un viss. Vai tad tas arī ir ārsts? Bet patiesībā anesteziologs atbild par cilvēka dzīvības procesiem. Mēs ne tikai iemidzinām pacientu. Mēs sekojam līdzi tam, kā strādā viņa sirds, elpošana, asinsspiediens un viss pārējais, kas nodrošina organisma darbību operācijas laikā. Ļoti svarīga ir arī stresa noturība. Ja tu pats izrādi stresu, to uzreiz sajūt visa komanda. Anesteziologam ir jāspēj saglabāt mieru arī sarežģītās situācijās, jo no tā atkarīgs ne tikai tavs darbs, bet arī visas komandas darbs. Tāpēc viena no svarīgākajām anesteziologa rakstura īpašībām ir spēja saglabāt vēsu prātu. Un, protams, lauzīsim vienu mītu – anesteziologi arī ir ārsti. (Smejas.)

Kā triatlons ienāca jūsu dzīvē?

– Triatlons manā dzīvē ir jau apmēram 20 gadus. Viss sākās 2006. gada augustā, kad mani uzaicināja piedalīties stafetes sacensībās Tērvetē. Man bija jānopeld 500 metri, un es toreiz nodomāju – laikam garu izlaidīšu. (Smejas.) Pēc tam sāku nopietnāk nodarboties ar peldēšanu. Pagāja aptuveni desmit gadi, kamēr iemācījos peldēt tā, kā vajag. Man tad bija jau 41 gads. Tas vēlreiz apliecina, ka nekad nav par vēlu sākt kaut ko jaunu. Protams, ja vairāk trenējos, slodzi palielinu un dažreiz gadās kāda trauma, es to uztveru kā signālu. Tad mazliet jāpiebremzē un jāieklausās savā organismā. Tas ir svarīgi gan sportā, gan medicīnā. Anesteziologam un sportam, manuprāt, ir ļoti laba kombinācija. Es vienkārši esmu atradis to sporta veidu, kas man patiešām patīk. Triatlons man ir īstais. Tur man nav jābūt atkarīgam no komandas grafika – es pats varu organizēt savu treniņu procesu. Man patīk arī cilvēki, kurus satieku sportā. Tie ir veselīgi, dzīvespriecīgi. Slimnīcā ikdienā lielākoties redzi cilvēkus, kuriem ir grūtības un veselības problēmas. Savukārt sports palīdz saglabāt optimismu un līdzsvaru. Sākumā triatlons šķita kaut kas gandrīz neiespējams, piesaistīja arī ar savu sarežģītību. Domāju, kā cilvēki to vispār spēj paveikt? Un tad gribējās pašam saprast un pamēģināt.

Kas prasa vairāk spēka – sarežģīta dežūra slimnīcā vai finišs pēc gara triatlona?

– Viennozīmīgi – sarežģīta diena slimnīcā ir daudz grūtāka. Triatlona sacensības man nozīmē svētkus. Tā ir mana atpūta, mans hobijs, laiks, ko es izbaudu. Lai cik gara un smaga būtu distance, finišā ir gandarījums un prieks par paveikto. Darbā ir citādi. Tur ir atbildība par cilvēka dzīvību, par pieņemtajiem lēmumiem, un tas emocionāli prasa daudz vairāk. Lai gan dežūras mēdz būt ļoti smagas, tām tomēr ir viena laba īpašība – tās beidzas. (Smejas.) Man žēl, ka triatlons Latvijā vēl nav tik populārs. Ārzemēs ar šo sporta veidu nodarbojas daudz vairāk cilvēku. Pie mums ļoti populāri ir skriešanas pasākumi – pusmaratoni un maratoni. Protams, tas ir labi, ka cilvēki sporto, bet mani laikam mazliet attur tieši tas milzīgais masveidīgums.

Ko jūs novēlētu jaunajiem kolēģiem, kuri tikai sāk savu ceļu medicīnā?

– Es novēlētu viņiem būt cilvēcīgiem. Medicīniskās, teorētiskās un praktiskās zināšanas viņi iegūst studiju laikā un turpina apgūt visu darba mūžu, bet pats svarīgākais ir vienmēr saglabāt cilvēcību un līdzestību vienam pret otru. Pacienti ir kā upe – viņi plūst, mainās, nāk un iet, bet mēs, visi slimnīcā strādājošie, esam tie krasti. Mūsu uzdevums ir noturēt šo plūdumu, būt stipriem un vienlaikus saglabāt cilvēcīgu attieksmi.