Ziedu ceļš cauri gadiem

Dārzkopis vienmēr seko līdzi jaunākajam savā nozarē, ir aktīvs, un šo attieksmi pret dzīvi spilgti atspoguļo arī Lilijas kundze, kura nupat nosvinējusi savu 86. dzimšanas dienu un joprojām ir ar dzīvu zinātkāri, daudz lasa un labprāt rušinās savā dārzā.

Laiks ir pagājis, mainījušās paaudzes un laikmeti, taču toreiz – pirms 48 gadiem – izlolotās neļķes un to audzētāju stāsti nav pazuduši – tie saglabājušies gan atmiņās, gan pilsētas vēsturē. Par Liliju Paegli vēlreiz atgādināja Skaidrīte Bruhanova no Puzes, kura nesen laidusi klajā grāmatu Mazo ciemu stāsti. Tajā pieminēta arī Lilija Paegle, kuras dzimtā puse ir Puze. Bruhanova sazinājās ar redakciju, atgādinot par ventspilnieces ziediem caurvīto dzīves gājumu. Labprāt atsaucāmies aicinājumam uzrakstīt par šo interesanto ventspilnieci, aicinot arī pašu Liliju Paegli atskatīties uz paveikto no šodienas skatpunkta.

Ciemojoties pie Lilijas, sastapāmies ar īpašu sirsnību un viesmīlību – uz galda sarūpētas gardas maizītes, kāds saldums pie kafijas, un saruna pamazām sāk savu ceļu atpakaļ laikā – uz kādreizējām Ventspils zieda siltumnīcām, kur aizsākās viņas darba mūžs ziedu pasaulē. Pagājuši gandrīz 50 gadi kopš iepriekšējās publikācijas laikrakstā, kurā tika atspoguļota Lilijas kundzes darba ikdiena ziedu siltumnīcās. Šoreiz viņa pastāsta par savu tagadējo dzīves ritmu, atklājot, ka patīk būt aktīvai, sekot līdzi politikai, aizrauties ar grāmatu lasīšanu, vienlaikus ļaujoties atmiņām par laiku, kad kopā ar savām palīdzēm tika audzēti dažādi ziedi, īpašu vietu atvēlot Sima grupas jeb lielziedu neļķēm. Uz galda parādās albumi ar fotogrāfijām, kas aizved atmiņu līkločos – te siltumnīcu rindas, darbs roku rokā ar kolēģēm, ziedu pilnas rokas un mirkļi, kuros iemūžināts ikdienas rūpīgais, bet sirdij tuvais darbs. Ventspils zieda dārzniecībā ventspilniece nostrādājusi 21 gadu – no 1963. gada. Sākums bijis pilsētas vienīgajā puķu veikalā Kuldīgas ielā – vasarā darbs veikalā par puķu pārdevēju, bet rudenī savukārt siltumnīcās. Toreiz par galveno agronomi strādāja Velga Sloka, no kuras gūts daudz zināšanu, līdzās darbojās arī dārznieks Pēteris Rutks. Kad viņš aizgāja no darba, Lilija pārņēma viņa vietu. Darba ikdienā bijusi arī vesela jauniešu brigāde, kurā viņa bijusi kā skolotāja un ceļvede vienlaikus.

Lilijas kundze ar īpašu rūpību izceļ saglabāto Padomju Ventas 1978. gada numuru, kur publicēts raksts par viņas darbu un lielzieda neļķu audzēšanu. To uzvaras gājiens aizsākās 1975. gadā republikāniskajā izstādē neļķu konkursā Jelgavā, kad tām piešķirta 1. vieta. Ziedu kvalitāte vērtēta pēc desmit ballu sistēmas, un Ventspils neļķes regulāri ieguvušas augstāko atzīmi – desmitnieku. Sima neļķes ventspilnieces sāka audzēt jau 1974. gadā, sākot no pašiem pamatiem, meklējot padomu pie tukumniekiem, kuri tolaik tika uzskatīti par neļķu audzēšanas celmlaužiem Latvijā, un braucot pēc stādāmā materiāla uz Maskavu un Zaporižji. Ar gadiem pieredze uzkrājusies arī pašiem. Pēc stādāmā materiāla sāka doties arī tepat uz Ogri. 1977. gadā ziedi no Ventspils pirmo reizi aizceļoja uz Maskavas Vissavienības Tautas saimniecības sasniegumu izstādi, kur Lilijas Paegles izaudzētajām Sima neļķēm, tāpat kā pašai audzētājai, tika piešķirta bronzas medaļa. Lai līdz tam nonāktu, bija jāveic grūts ceļš, visu organizējot un mērojot pašas spēkiem līdz pat galapunktam. Audzētas tika ne tikai neļķes. Kā Lilijas kundze vairākkārt sarunā saka – par savu dzīvi varētu sarakstīt grāmatu, un šis stāsts par neļķēm ir vien neliela nodaļa tajā.

Mūsdienās ziedu pasaule kļuvusi krietni plašāka un pieejamāka, jo neskaitāmas šķirnes tiek ievestas no ārzemēm, un gandrīz jebkurā gadalaikā iespējams iegādāties visdažādākos ziedus. Līdz ar to arī to audzēšanai un izvēlei ir pavisam cita nozīme. Šajā daudzveidībā neļķes Latvijā vairs neieņem tik nozīmīgu vietu kā agrāk, un jāatzīst, ka tās, iespējams, vairs nav arī pircēju pirmā izvēle, priekšroku dodot citiem vai sezonāli aktuālākiem ziediem.

Šobrīd Lilija kopj savu dārzu un siltumnīcu, tiesa, ar katru gadu arvien samazinot darba apjomu. Vaicāta par mīļākajām puķēm, viņa bez vilcināšanās saka, ka visas, tikai neļķes laikam ne sevišķi. Jo ar visām puķēm reiz strādāts, taču sirdij vistuvākās ir parastās lauku puķītes. Var teikt, ka Lilijas Paegles dzīvē īpaša nozīme ierakstīta jau pašā vārdā – zieds, kas kļuvis par viņas dzīves daļu. Lilija ne tikai nes zieda vārdu, bet arī lielu daļu sava mūža ar patiesu rūpību un mīlestību veltījusi darbam ar ziediem. Viņas dzīvesstāsts apliecina, cik daudz var paveikt ar neatlaidību un degsmi.