Zanda Pudule-Indāne: ''Zīmēt – tā ir fantāziju izlikšana''

Kā uzsākāt gleznošanas ceļu?

– Tas bija bērnībā. Esmu no Ugāles, mācījos tikai Ugāles vidusskolā, kur bija vizuālā māksla un mākslas pulciņi. Man patika zīmēt un domāt visādas fantāzijas. Gadiem ejot, es to mazliet nometu maliņā, kamēr dzīve izveidojās. Tad es sāku strādāt Dianas svecēs. Tur arī ir zīmēšana, es varēju zīmēt, bet zīmēju idejas uz svecēm, ko varētu drukāt, tas viss ir maziņš – miniatūras. Pēc tam bija jāapstrādā datorā, taču tas nav dzīvs. Ar rokām var izjust katru krāsas triepienu, bet dators ir dators. Sāku mācīties grafikas dizainu neklātienē, bet mācīties mākslu, zīmēšanu bija jābrauc uz Rīgu. Pēc kvalifikācijas esmu grafikas dizainere, bet tas ir tāds kā blakus produkts, un tā zīmēšanu iesāku mājās vairāk kā hobiju. Tāda mākslas izglītība man nav, tas ir tas, kas ir iekšā.

Cik gadus gleznojat?

– Ir pagājuši tikai trīs gadi, kad sāku gleznot nopietni. Ir bijuši periodi, kad man ir daudz darbu, un ir periods, kad saproti, ka ir jāatkopjas. Vajag pauzi, lai saprastu, kā to visu virzīt tālāk. Ir jāsaprot, kā to darīt efektīvāk, lai būtu efekts, lai nav izdegšana, izdegt var izdarīt tik ātri, un es arī nemāku apstāties.

Kādā tehnikā izvēlaties zīmēt?

– Pārsvarā tās ir akrila krāsas, bet Ziemassvētkos man bija projekts ar akvareļu krāsām – Ziemassvētku kartītes. No fotogrāfijas bija jāuzzīmē ilustrācija no ceļojuma – tā bija mīļa dāvana. Tas bija ļoti ilgs process, bet es to izdarīju! Tagad ir pieprasījums, vai es netaisu bas-relief – materiālus, ko veido uz sienas, puķu dekorus, kas vērsti uz āru, tā kā ģipsī. Ir ļoti moderni izveidot puķes virs gultas un apakšā ir LED lampa. Sienas gleznojumi ir individuāli tikai tava ideja, to var realizēt tieši tā, kā pats to vēlies, un tādu nevar nopirkt. Tas ir ilgs process, tās ir vairākas dienas, jo gurst, un visa diena ir saspringumā.

Kā jūs raksturotu sevi kā gleznotāju?

– Es esmu gatava dažādām avantūrām. Pirmkārt, ja nemēģina, nekas nesanāks, – ir jāmēģina! Varu pateikt – kad kļūsti pašpietiekams un zini savu vērtību, tad citi sāk tevi vairāk regulēt. Zem visiem zīmējumiem paraksts ir Zanda, bet cilvēki nezin, kas ir Zanda, tas ir žēl, varbūt viņi būtu priecīgi, ja zinātu, kas tā ir. Par savu darbu priecājos, bet gribētu, lai man pienāk klāt un pasaka, ka ir ļoti skaisti, jo man šķiet, ka katrs mākslinieks to dara, jo grib zināt, ka tas ir noderīgi citiem. Es varu uzzīmēt, un zinu, ka ir skaisti, bet es gribētu, lai apkārtējie apbrīno. Gribas būt novērtētam, kad zina, kas tu esi. Turpmāk mēģināšu vairāk parādīt savu identitāti. Es, Zanda, nebaidos riskēt un mēģināt jaunas lietas.

Kādas ir mīļākās zīmēšanas tēmas?

– Man mīļākā tēma ir sievišķīgums, man ļoti patīk dabiskums, daba. Abstraktais nav mans. Daudz man deva plenērs, kas norisinājās Pilsētas svētkos. Es biju ļoti satraukusies. Kad man piezvanīja un uzrunāja, tieši biju aizbraukusi uz Poliju uz kalniem. Pateicoties labajam garastāvoklim – piekritu. Tikai tad, kad tuvojās tā diena, sākās stress un ieliku sevi rāmī. «Kā es varēšu zīmēt, ja man apkārt būs daudz cilvēku?» Kad es sāku zīmēt, sapratu, ka viss veidojās. Darbs bija ar luminiscējošām krāsām, lai tas viss naktī atspīdētu. Es neko tādu nebiju darījusi. Darīju tā, kā es to daru. Sazīmēju ar akrilu un ar luminiscējošiem baloniem elementus vilku ārā. Efekts bija labs. Sieviete, kura gaidīja, kad beigšu darbu, pēc tam pienāca klāt un teica: «Jums ir visskaistākais darbs!».

Kas gleznojot sagādā lielāko prieku? Kāda bijusi pieredze un izaicinājumi?

– Prieku sagādā process, ka tas sanāk. Ļoti grūti ir zīmēt sejas pēc bildēm, tieši portretus, jo ir jāizceļ ēnas. Kad uzsāku kādu projektu, vienmēr ir neticība, bet es saprotu, ka es sev iestāstu muļķības. Kad sāku zīmēt, man patīk noskaņoties – man vajag savu mūziku, skaļu mūziku, tādu kas man patīk tieši tajā brīdī. Man patīk zīmēt vienai, lai netraucētu apkārtējie. Kad zīmēju, tad esmu tur iekšā, un viss. Patīk kopskats un siltie vārdi, ko pēc tam saņemu.

Lielākais izaicinājums bija apgleznojot virtuvi, tā bija pieredze, kurā es sevi izliku vairāk nekā ieguvu – tas man bija klupiens. Pašai apzināties un noteikt savu vērtību, un tā man tur nebija liela. Es izdarīju visu, es izdarīju labi un ļoti daudz. Savas brīvdienas es pavadīju tur. Tomēr ir jānovērtē sevi un attiecīgi savs darbs. Būtu ideāli atrast klientus, kuri novērtē māksliniekus, kuri neuzskata, ka esi printeris. Man bija laba pieredze Vārves muižā. Man pastāstīja, kas viņiem ir nepieciešams, un es braucu apskatīties. Tur bija vecās sienas, vecie griesti un vecā aile, kādreiz tur bijuši ornamenti zilā krāsā, kuri visi bija izdrupuši. Domāju, kā to vislabāk paveikt, bija palikuši daži ornamenti, kuriem apzīmēju apkārt, bet pat nevarēja saprast, kas tur ir bijis. Gāju uz bibliotēku meklēt idejas, taču neatradu. Internetā atradu vēsturiskas grāmatas, arī no privātiem pierakstiem nekā nebija. Sāku zīmēt datorā, bet sapratu, ka jāsāk zīmēt no sevis. Kādreiz ornamentus zīmēja ar trafaretiem, man arī bija tāda pieredze, un zināju, kā to labāk un pareizāk darīt. Darbs bija ilgs, viegli nebija, dienas laikā varēju uzzīmēt tikai divus, jo galva visu laiku ir vērsta uz augšu, roka ir vajadzīga klāt, un stāvēju uz stalažām. Beigās bija liels prieks un izskatījās skaisti.

Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā?

– Četras reizes nedēļā es cenšos iet uz treniņiem, lai būtu fiziskā sagatavotība – bez tās es nevarētu zīmēt uz griestiem, jo muskuļi un mugura tam nebūtu sagatavoti. Dažkārt piedalos pārgājienos, citreiz pastaigājos viena. Nemāku atpūsties, jo visu laiku gribas kaut ko darīt. Ja man sākas stress, tad eju pastaigāties un trenējos, un pavadu laiku ar bērniem. Priecājos par brīžiem, kad varu apmeklēt kino, koncertus un teātra izrādes, kā arī skatīties seriālus.

Pie kāda darba strādājat šobrīd? Vai ir plānota kāda izstāde?

– Šī brīža darbs man ir sporta namā Terminālis, sienas gleznojums džiudžitsu cīņas mākslas veids, kustība Bow and arrow choke. Šis būs mans otrais zīmējums tajā telpā. Pirmā zīmējuma stāsts bija – neatkarīgi, cik tu esi liels vai mazs, mazajam arī ir spēks apgāzt lielo. Šobrīd vēl izstāde netiek plānota, bet man zvanīja no vidusskolas, kur es mācījos, un piedāvāja, vai negribu izstādīt savus darbus, lai parādītu skolēniem. Šobrīd man to nav tik daudz vai arī pagaidām ir iesākti. Domāju, ka varbūt vairāk ir jāparāda tieši sienas gleznojums, tas būtu vēl interesantāk.

Kā bērniem noturēt interesi par mākslu?

– Bērnībā cilvēks ir nedaudz tāds kā vienpatis savā galvā, manuprāt, gribas būt vienam, mieru, būt tikai sev. Jo zīmēt – tā ir fantāziju izlikšana. Fantāzijai ir jāveidojas galvā, un neviens tevi nedrīkst traucēt. Man bērnībā bija mākslas pulciņi un es piedalījos mākslas nometnēs.

Vai tiešām ir tā, ka cilvēki neprot zīmēt?

– To esmu skatījusies pēc saviem bērniem, abiem skolā ir vienādi uzdevumi, māksliniekam vienmēr līnijas ir plūstošākas, bet tas, kurš ir kaut kādā savā rāmī, tam līnija ir cieta, melna, bet tas nav slikti, jo tā ir vairāk kā abstrakta. Es domāju, ka zīmēt var jebkurš, tikai viņam ir savs stils.

Kā jūs uzlādējaties?

– Pastaigas, citreiz gan liekas, ka pa to laiku varu izdarīt ko citu. Sportojot iziet viss negatīvais. Zīmējot varu iedzert vīnu un uzlikt mūziku. Jāprot sevi nomierināt – ja galvā būs haoss, tad neko nevar izdarīt, tas man ir pierādījies vairākkārtīgi. Visu laiku ir jāstrādā un jāatrod laiks sev, nevar visu laiku sevi atdot visiem citiem, jo uzskatu, ka gleznošana ir ļoti liela enerģijas atdošana.

Vai no mākslas ir iespējams nogurt?

– Man liekas, ka nevar, visu laiku gribas izmēģināt dažādas lietas. Ir tik daudz ideju un avoti, kur var iedvesmoties no citiem. Manuprāt, mākslinieks nevar ierēķināt laiku, tas ir tā – kad tu dari, tad tu dari. Ja ir iedvesma, esi iekšā sajūtā, tu izdari! Ja nav iedvesmas, tad nebūs arī rezultāta. Vajag meklēt sevi, nevajag aiziet pašplūsmā.

Zīmēt vai gleznot?

– Abi kopā, jo no sākuma ir jāuzskicē. Ir iedvesmas avoti, vajag atrast, no kā iedvesmoties, un iet uz savu mērķi.