Ne tikai misija, bet nopietns darbs

Sajūtot sevī aicinājumu kļūt par audžuģimeni, mēģināt to arī darīt.

Minējāt, ka jau divus gadus esat arī krīzes audžuģimene. Ar ko tā atšķiras no parastas audžuģimenes?

– Parastajai audžuģimenei tiek dota iespēja bērnu iepazīt, uzzināt par viņu vairāk un sagatavoties. Savukārt krīzes audžuģimenei šādas iespējas nav – zvans no Bāriņtiesas vai atbalsta centra var atskanēt jebkurā brīdī, un, ja ģimene ir gatava uzņemt bērnu, atbilde vienkārši ir: «Jā.» Bērns tiek atvests tāds, kāds viņš ir, un tikai tad ģimene uzzina, kāda ir viņa situācija. Iepriekšēja iepazīšanās šādos gadījumos nav iespējama.

Kā aizsākās jūsu ceļš kā audžuģimenei?
– Viss sākās ar ļoti personīgu pārdomu procesu. Mums pašiem nebija savu bērnu, un ar laiku arvien biežāk sākām domāt par to, ka varētu dot mājas kādam bērnam, kuram šobrīd tādu nav. Sākumā vīrs ierunājās par adopciju, un es nedaudz šaubījos. Lai gan agrāk strādāju bērnudārzā par audzinātāju, domāju, ka nespēšu līdz galam pieņemt svešu bērnu. Iemīlēt viņu pa īstam, no visas sirds. Tomēr pienāca brīdis, kad devāmies uz Bāriņtiesu uzzināt par adopcijas kārtību. Tur ieteica padomāt arī par audžuģimenes pienākumiem – iespēju dāvāt bērnam ģimenes sajūtu un drošību brīdī, kad tā visvairāk nepieciešama. Pēc rūpīgām pārrunām ar vīru, interviju izlasīšanas un kursu iziešanas ģimenē pieņēmām lēmumu kļūt par audžuvecākiem. Mums joprojām nav savu bērnu, bet nav arī svešu. Jo ticu, ka katrs bērns, kurš bija ienācis mūsu ģimenē, nav nejaušība. Mūsu ģimenē šajos gados ir bijuši vienpadsmit bērni. Vienu meitenīti esam adoptējuši, trīs dzīvo pie mums pastāvīgi. Būt par audžuvecākiem – tas ir nopietns darbs, ne tikai misija. Ar gadiem un pieredzi arvien vairāk novērtēju audžuģimeņu nozīmi sabiedrībā.

Vai atceraties, ko pārdzīvojāt, satiekot savu pirmo bērniņu?
– Protams. Mūsu pirmie bērni bija divas māsiņas, kuras joprojām dzīvo mūsu ģimenē. Tas bija īpašs un ļoti satraucošs brīdis. Es visu nakti nevarēju gulēt, domājot, kā būs, vai spēšu tikt galā, kā mēs visi iejutīsimies. Tā bija liela atbildība un daudz emociju vienlaikus. Audžuģimeņu noteikti varētu būt vairāk – vajadzība ir ļoti liela, īpaši Ventspilī. Protams, ir grūtības un izaicinājumi, bet tas, ko varam dot bērniem, ir tā vērts. Šobrīd lielākais izaicinājums tieši mūsu ģimenē ir bērnu pusaudžu vecums. Pusaudži aug, un mēs augam līdzi. Cenšamies tikt galā ar visu. Lai kādi kāpumi un kritumi ir bijuši, nekad neesam nožēlojuši lēmumu kļūt par audžuvecākiem.

Kas notiek, ja uzreiz neveidojas kontakts ar bērnu?
– Neslēpšu, tādi gadījumi ir bijuši, tomēr kopumā ar visiem bērniem mums ir izdevies atrast kopēju valodu. Vīram dažreiz vajadzīgs ilgāks laiks – īpaši ar bērniem, kuri iepriekš nav dzīvojuši kopā ar tēti un sākumā grūti pieņem vīrieša klātbūtni un viņa lomu ģimenē. Esam kristīgā ģimene un piederam pie baptistu draudzes, tādēļ grūtākos brīžos lielu spēku dod lūgšana. Man patīk dziedāt – bieži apsēžos pie klavierēm un ļaujos mūzikai. Ļoti svarīgas ir sarunas ar uzticamiem cilvēkiem, manā redzeslokā ir vairākas audžuģimenes, pie kurām varu vērsties pēc padoma konkrētās situācijās. Atbalsta centra darbinieki arī ir ļoti pretimnākoši. Negribu sūdzēties par valsts atbalstu, taču, redzot, ar kādām problēmām bērni nonāk ģimenēs un cik dārgi ir pakalpojumi, par kuriem jāmaksā un kas viņiem ir ļoti nepieciešami attīstībai un veselībai, protams, gribētos saņemt lielāku finansiālu pretimnākšanu.

Kāda ir sabiedrības attieksme, uzzinot, ka esat audžuvecāki?
– Pārsvarā tā ir atbalstoša, īpaši tuvākajā lokā. Protams, ir gadījies dzirdēt arī jautājumu, kam mums to vajag. Bet es to uztveru kā cilvēku neizpratni par to, ko nozīmē būt audžuvecākiem. Katram ir savs sirdsdarbs un sava misija. Par pārmetumiem nav jāapvainojas. Mūsu uzdevums ir palīdzēt bērnam izaugt, atrast savu ceļu un kļūt par sabiedrībai noderīgu cilvēku. Man tagad vairs nav svarīgi, kāds bērns ienāk mūsu ģimenē. Esmu sapratusi, ka mana sirds ir atvērta un ka spēju bērnus patiesi iemīlēt. Sākumā, protams, bija bailes no neziņas, bet pieredze un saskarsme ar bērniem devusi pārliecību.

Ko jūs teiktu ģimenei, kura apsver domu kļūt par audžuvecākiem, bet baidās?
– Gribu iedrošināt un teikt, ka vienkārši ir jāmēģina. Var sākt ar sarunām – ar atbalsta centriem, ar Bāriņtiesu. Var jautāt arī man – esmu atvērta un gatava palīdzēt. Tikai darot var saprast, vai šis darbs ir pa spēkam un vai tas ir cilvēka aicinājums.

Audžuģimeņu skaits samazinās

Ārija Martukāne, biedrības Terēze valdes priekšsēdētāja

– Šobrīd Latvijā situācija ir satraucoša: bērnu skaits, kuri tiek izņemti no ģimenēm, pieaug. Ja 2023. gadā vidēji ar vienpersonisku lēmumu tika izņemti trīs bērni dienā, tad 2024. gadā tie jau ir četri bērni dienā. Šie skaitļi norāda uz nopietnu sociālu problēmu. Lai bērniem nodrošinātu ģimenei pietuvinātu vidi, Latvija ir virzījusies uz deinstitucionalizāciju, kurā būtiska loma ir tieši audžuģimeņu pakalpojumam. Audžuģimenes ļauj bērnam augt vidē, kur viņš var saņemt rūpes, uzmanību un ģimenes sajūtu – ko institūcija nespēj aizstāt, lai cik kvalitatīva tā būtu. Tomēr šobrīd notiek pretējais: institūcijās bērnu skaits pieaug, audžuģimeņu skaits samazinās. Pētījums Audžuģimenēm Latvijā – būt vai nebūt? brīdina, ka tuvāko gadu laikā audžuģimeņu skaits var strauji sarukt. Problēma nav tikai finansējums, bet arī tas, ka valsts nepietiekami atzīst, ka audžuģimenes faktiski veic pilna laika darbu, īpaši rūpējoties par vairākiem bērniem vai brāļu un māsu grupām. Atlīdzība tiek pielīdzināta bērna kopšanas pabalstam, un tas nav adekvāti atbildībai un slodzei. Tāpat audžuģimeņu atlīdzība nereti tiek salīdzināta ar aizbildņu atlīdzību, taču aizbildņi visbiežāk ir bērna radinieki. Audžuģimenes savukārt ir pakalpojuma sniedzējas, kas nodrošina būtisku ārpusģimenes aprūpes daļu. Svarīgi atcerēties arī ekonomisko aspektu. Institucionālā aprūpe valstij izmaksā 2000–4000 eiro mēnesī par bērnu, audžuģimene izmaksā būtiski mazāk, bieži vien nesasniedzot pat 1000 eiro. Tas nozīmē, ka audžuģimenes ir gan bērnam labākais risinājums, gan valsts līmenī visracionālākais.

Audžuģimenes Latvijā joprojām nesaņem pietiekamu atbalstu – ne finansiāli, ne pakalpojumu ziņā. Lai gan izveidoti atbalsta centri, to kvalitāte un izpratne par audžuģimeņu vajadzībām ir ļoti atšķirīga, un sistēma ir sadrumstalota. Mūsdienu audžuģimenes parasti ir cilvēki ar stabilu karjeru un skaidru redzējumu par to, ko viņi vēlas sniegt bērnam. Taču viņi sagaida adekvātu atlīdzību, pieejamus pakalpojumus un cieņpilnu attieksmi, ko pašreizējā sistēmā bieži nesaņem. No nākamā gada 1. janvāra aizbildnība un audžuģimene finansiāli tiek pielīdzinātas, bet funkcijas abiem statusiem ir pat ļoti atšķirīgas. Reģionos trūkst darba, skolu, bērnudārzu un transporta, kas arī palielina ģimeņu krīzes. Darbinieki bieži vien netiek līdz ģimenēm, jo viņu laiku paņem dokumentu kārtošana. Audžuģimenes bieži stāsta, ka atbalsta trūkums nogurdina, bet katrs bērns, kas nonāk pie viņiem krīzes brīdī, atgādina, cik svarīgs ir viņu darbs.