Valodas aizstāvjiem vienmēr ir taisnība...

 Pirms atgriešanās dzimtenē, rakstnieks atbildēja uz Ventas Balss jautājumiem.

Ko jūs domājat par baltkrieviem – kāda ir viņu izcelsme, ko viņi grib un meklē citās valstīs?

– Izjūtot sevi kā baltu slāvu un pirmo reizi uzturoties Latvijā, arvien vairāk pārliecinos; pēc rakstura un mentalitātes baltkrievi ir tuvāki baltiem, nevis slāviem. Mēs zinām, kur mūsu tauta sākās – aiz Dņepras, un kur beidzās – pie Baltijas jūras. Mūsu kopīgie svētki Jāņi un Kupala vien ir ko vērti!

Savu dzīvi esat veltījis baltkrievu kultūras mantojuma arhīva meklējumiem. Kāpēc?

– Lasītāji man piekritīs: lai cik liela būtu tava dzimtene, ikvienam tā sākas ar mazu zemes pleķīti. Mana iepazīšanās ar Latviju neklātienē sākās ar Imanta Ziedoņa Kurzemīti. Bet par avotu, kas mani noveda līdz jaunās baltkrievu literatūras jūrai un okeānam, kļuva tās pamatlicējs Vincents Duņins-Marcinkevičs (1808–1884). Būdams skolnieks, izlasīju, ka rakstnieks dzīvojis Ļucinkas ciematā netālu no Rakovas. Cik tuva un saprotama kļuva baltkrievu literatūras mācību grāmata, kas sākumā šķita tik garlaicīga un nesaprotama! Runa taču bija par manām dzimtajām vietām!

Visu interviju lasiet šodienas laikrakstā Ventas Balss!