Gaida Laudāne (Pūpolvalka) 19.04.1927.–06.01.2017.

Dzimusi un bērnību pavadījusi tēva mājās Puzes pagasta Mūrniekos Svētes upītes krastos. Lauku darbus nācies iepazīt no agras bērnības – ganu gaitās un vasaras lauku darbos. Tur novērotais un piedzīvotais vēlāk kļuvis par pamatu pasaku un stāstu tēliem. Pēc mācībām Puzes pamatskolā Gaida Laudāne izglītību turpināja Ventspils 1. ģimnāzijā. Skolotājas profesija toreiz likusies ļoti nozīmīga un svarīga, 1947. gadā sāktas darba gaitas Puzes septiņgadīgajā skolā. Mācības turpinājās neklātienē Rīgas Pedagoģiskajā institūtā.

Lielākā mūža daļa pavadīta Zūru klajumos, kas pēc mežainās bērnības zemes likās tik neierasta, bet ar laiku kļuvusi tikpat mīļa. Par vislielāko šīs apkārtnes dārgumu uzskatot Ventu, kas savā mierā, tik nesteidzīgi kā mūžība plūst cauri Kurzemei. Darbs Zūru skolā 38 gadu garumā, kur bērniem mācīta gan latviešu valoda, gan angļu valoda, arī vēsture un ģeogrāfija. Pildīti skolas direktora un direktora vietnieces pienākumi. Mainījušās audzināmās klases un internāta audzēkņi, visiem atdota sava pieredze un sirds siltums. Par to pateicībā skolas salidojumos skolotājai rokās likti ziedu klēpji.

Taču vislielāko sirds mierinājumu sagādājusi rakstīšana, sākot ar publikācijām laikrakstos un žurnālos un sniedzot gandarījumu izdotajās sešās grāmatās. Visi literārie varoņi esot noskatīti dzīvē, neko neizdomājot, tieši tā rakstniece uzskatīja par pareizu. Literārās pasakās tēli ir tik dzīvi un darbīgi, ka tā vien prasās, lai tie atdzīvotos realitātē. Stāstu varoņi ir tik kolorīti, ka aizrauj sev līdzi notikumu gaitām. «Literārās dotības esmu mantojusi no sava tēva Augusta Laudāna, kurš rakstījis dzejoļus, interesējies par novada leksiku,» – tā bieži atgādināja Gaida Pūpolvalka. Savu pseidonīmu rakstniece izvēlējās tādu, kas atbilst viņas daiļrades būtībai – pavasarīgs un glāsmains skanējums, jo bija dzimusi pūpolu inču laikā.

Visu mūžu Gaida Laudāne interesējusies par novada vēsturi, pierakstītas atmiņas par muižu laikiem, tas no vecmāmiņas stāstītā, neatkarīgās valsts laiku tēva atmiņās un pašas piedzīvoto – skolas un ciema notikumus.

Zūru skolas vēstures izpēte ir liels Gaidas Laudānes paveiktais darbs, skolotāju dzīvesstāsti un tā laika tendences atspoguļotas grāmatā No gadu kalna skatoties – tā veltīta Zūru skolas 170 gadu jubilejai. Skolas muzejā ir daudz lietu, kuras skolotāja saglabājusi, tās ļoti labi raksturo skolas laikus – no tintes pulvera paciņas līdz mācību grāmatām un skolotājas portfelim.

Skolotājas vārdi: «Visam atvēlēts savs laiks. Arī lietām. Tām tāpat kā cilvēkiem bijusi sava sūtība, kurai kalpots,» vislabāk raksturo viņas dzīves būtību. Saikne ar skolu nekad netika zaudēta, vienmēr bija interese par pedagogiem, skolēniem, ikdienas darbu un svētkiem.

Tagad paliek atmiņas visiem tiem, kuri pazina, kurus audzināja, kurus uzrunāja rakstītais vai sacītais Gaidas Laudānes (Pūpolvalkas) vārds.