Dievnams kā otras mājas

Ivara galvenā kalpošana draudzē saistīta ar palīdzību tehniskos jautājumos, puisis darbojas arī kā skaņu operators un gatavo videoprezentācijas, savukārt svētdienās ir viens no svētdienas skolas skolotājiem.

Atbildot uz jautājumu par savu ceļu pie Dieva, Ivars saka: «Līdz piecu gadu vecumam dzīvoju pie vecākiem, kas Viņu nepazina, pēc tam nonācu audžuģimenē, pie kristiešiem Zandas un Jāņa Lūšiem, un caur viņiem pamazām nonācu pie Dieva. Kad paaugos, pats sapratu, cik svarīgs Viņš man ir.»

Tagad, kad sasniegts 21 gads, Ivaram nav dusmu uz īstajiem vecākiem, kas viņu neprata audzināt, tādēļ viņu divi dēli un meita nonāca Lūšu ģimenē, kurā jau bija trīs bērni. Zanda un Jānis rosināja viņus visus tuvoties Dievam. Mazotnē Ivars ne vienmēr gribējis apmeklēt baznīcu, savukārt pēc tam, kad pusaudža vecumā pieņēmis lēmumu kristīties, dievnams kļuvis par otrajām mājām.

Ticības dēļ, tiekoties ar neticīgiem vienaudžiem, Ivars nav piedzīvojis nepatīkamus mirkļus, lai gan nav slēpis to, ka viņa sirds pieder Jēzum: «Es gan nekad uzreiz nesaku cilvēkam: «Tev jāiet uz baznīcu!», jo tad viņš visticamāk nobīsies. Vispirms uzzinu, kas otru interesē, aprunājamies par dzīvi un tikai tad – par ticību. Arī darbā, kad kolēģi ievēroja, ka pirms ēšanas pielūdzu Dievu, paskaidroju, ka esmu kristietis un eju baznīcā.»  

Ivars nekautrējas aizrādīt tiem, kas nemitīgi lamājas, tomēr dara to ar humoru, lai neaizvainotu otru un nerastos nevajadzīgi strīdi. «Man pašam lielākā atkarība, no kuras cenšos atbrīvoties, ir datorspēles. Daudz laika tām neatliek, tomēr kārdinājums mēdz būt liels.»

Pagaidām pēdējais no Dieva saņemtais iepriecinājums Ivaram ir iegūtais sirdsmiers, bet vēl viņš lūdzas, lai tiek parādīts nākotnes ceļš – ko, kur un vai studēt. 

Ziemsvētku priekšnesumā Ivars iejutīsies Jāzepa lomā.