Kā paredzēt?

Kā feisbukā rakstīja zirenieki, tās, kas jau ir uzslietas, ir tik augstas, ka var redzēt arī no Zirām. Lieki teikt, ka arī no citiem tuvākiem un tālākiem skatu punktiem, tostarp no gleznainā Popes kalna, jau paveras krietni izdaiļota ainava.

Bet daļu turbīnu vēl būvē. Un, saprotams, ka šīs milzīgās lielgabarīta detaļas ir arī jāpārvieto. Un tā nu kādā naktī, vedot atvasi uz lidostu, mēs atdūrāmies mirgojošās bākugunīs un pilnībā slēgtā šosejā. Uz šosejas stāv policisti, mirgo ugunis, un, rūpīgi ieskatoties, var apjaust, ka notiek kaut kāda milzu cilindru ļoti lēna pārvietošana. Ar šausmām saprotam, ka ar sarēķināto laika rezervi ceļam var nepietikt. Nevainoju policistus – viņi darīja savu darbu un bija cilvēcīgi, laipni paskaidroja šoferim, kurš līdz viņiem aizgāja, ka ir atvestas sešas lielgabarīta turbīnu detaļas, ar kuru iegrozīšanu attiecīgajā ceļa galā pārvadātājiem nesokas īpaši labi, un nav zināms, cik drīz ceļu atbrīvos.

Taču man rodas jautājums – vai par šādām lielgabarīta kravām, kas uz nezināmu laiku – kaut naktī, kad satiksme mazāka, bet tomēr – nobloķē A klases šoseju, tomēr nebūtu kaut kā jāinformē? Kaut pirms pagrieziena uz Tārgali un otrā pusē pie pagrieziena uz Elkšķeni uzlikt izgaismotu norādi par apvedceļu, lai autovadītājs laikus varētu šos šķēršļus apbraukt pa grants ceļu. Arī lietotne Waze mums šoreiz nepalīdzēja – to, ka satiksme bloķēta, varējām redzēt vien tad, kad bijām jau piebraukuši pavisam klāt. Atbildīgs autobraucējs, ja vien tiktu laikus informēts, būtu izvēlējies citu ceļu, bet Waze alternatīvu, piemēram, caur Kuldīgu, mums nepiedāvāja.

Palaimējās, ka ar ierēķināto laika rezervi pietika un pasažieris lidostā tomēr nonāca laikus. Taču iedomājos – ja uz šosejas šai brīdī būtu bijis kāds pacients neatliekamās palīdzības automašīnā, kas steigšus jānogādā slimnīcā? Vai māmiņa, kurai sākušās dzemdības un katra minūte var būt no svara? Vai arī tas neskaitās un nav svarīgi, jo demogrāfijas veicināšana ir tikai skaists sauklis uz papīra – galvenais, ka dārgās turbīnu detaļas nonāk tur, kur dāņu uzņēmējam tas vajadzīgs?

Manuprāt, zaļās enerģijas vārdā nedrīkst pakļaut riskam un kaitējumam cilvēku drošību. Rodas sajūta, ka tiek aizmirsts par pašu svarīgāko – cilvēcisku komunikāciju. Vai tiešām mūsdienu tehnoloģiju laikmetā ir tik sarežģīti laikus brīdināt sabiedrību par A klases šosejas slēgšanu? Mēs taču neprasām neiespējamo – vien elementāru cieņu pret pārējiem satiksmes dalībniekiem, kuriem ceļā var būt pat dzīvības un nāves jautājums.