Ancē līdz ar pakomātu demontē piederību valstij

Ance ir teritorijas ziņā otrs lielākais pagasts Latvijā, taču mazapdzīvots – te mīt tikai ap 500 cilvēku. Līdz Ventspilij jāmēro teju 40 kilometri, bet līdz tuvākajam kaimiņu pakomātam Dundagā – 22 kilometri pa grantētu sliktas kvalitātes ceļu. Sabiedriskais transports kursē reti, un otrdienās vispār nav neviena autobusa reisa – ja nav sava auto, nekur, tostarp pie ārsta, nokļūt nevar.

Kā stāsta vietējā uzņēmēja, Ances bodniece Ilze Grīnvalde ceļš pie sava pakomāta bijis ilgs: «Kādus divus gadus mēs rakstījām gan Venipak, gan Omniva. Viņi neatsaucās. Bet pasts atsaucās – viņiem tajā brīdī bija iepirkums. Feisbukā iedzīvotāji varēja komentēt, kurām vietām pakomātus visvairāk vajag. Tā kā mums jau bija Viedā ciema statuss un sava aktīva WhatsApp un Facebook grupa, mēs visi operatīvi sadarbojāmies, ļoti daudz nobalsojām, un tā mēs tikām pie pakomāta.» Bijusī pagasta pārvaldes vadītāja, tagad Ventspils novada domes deputāte Aira Kajaka stāsta, ka paši sakārtojuši vietu, kur pakomātu uzstādīt, un arī vajadzīgās atļaujas.

Taču prieks bija īss. Jau šī gada pavasarī pienāca ziņa, ka pakomāts tiks likvidēts zemas noslodzes dēļ. Ančiņi atkal ņēma iniciatīvu savās rokās, uzrakstīja vēstuli Satiksmes ministrijai un Latvijas Pastam. Zem tās parakstījās 303 cilvēki – lielākā daļa pagasta iedzīvotāju. Taču lūgums dzirdīgas ausis nesasniedza.

Ziņa par pakomāta demontēšanu vietējā čatā izsauca īstu vētru. Pagasta iedzīvotājs Linards Bērziņš savu sarūgtinājumu pauda radoši un asi, izveidojot pie pakomāta improvizētu vides objektu. «Tas radās nejauši. Čatā gāja karsti, un vienkārši sakāpa. Paņēmu savus instrumentus un sakarināju visu, ko es domāju par viņiem. Es gribētu redzēt, kurš ir tas, kurš parakstīja [šo lēmumu] – viņam varētu uzkarināt bēru vainagu kaklā.» Linards ir kolekcionārs, sūtījumus saņem bieži un neslēpj, ka tagad viņam katra paka sadārdzināsies, jo būs jātērē degviela un laiks ceļam uz Dundagu vai Ventspili.

Ančiņi būtu gatavi variantam, ka paku apmaiņu nodrošina ne katru dienu, bet kaut vai divreiz nedēļā.

Tabulas pret realitāti

Latvijas Pasts lēmumu skaidro ar skaitļiem – pakomāta noslodze Ancē esot bijusi vien 25%. Vietējie iedzīvotāji šiem datiem netic. Pakomāts atrodas tieši pie Ilzes veikala, un viņa situāciju redz ikdienā, arī regulāri aprunājas ar šoferiem, kas pakas piegādā, vienu laiku pat pakas uzskaitīja, lai saprastu, kāda ir situācija. «Es vienkārši domāju, ka konkrēti šī pakomāta trūkst viņiem, jo iepirkumi vairs nav bijuši un viņiem to vajag uzstādīt kādā stratēģiskāk izdevīgākā vietā,» spriež bodniece Ilze. Aira Kajaka piebilst: «Šoferi saka, ka tiešām jums ir laba noslodze. Protams, tā nebūs simtprocentīga katru dienu, bet tāda, kāda mums tā ir, ar tiem 500 cilvēkiem, domāju, tas ir ļoti normāli.»

Cilvēki arī stāsta par gadījumiem, kad atnākuši un vēlējušies nosūtīt paku, bet nav varējuši to izdarīt, jo visi nodalījumi jau ir pilni. Tāpat ir bijušas reizes, kad cilvēki saņēmuši ziņu, ka viņu paka ielikta pakomātā Ugālē vai Ventspilī tāpēc, ka Ances pakomātā nav bijis brīvas vietas.

Ančiņi arī nesaprot – kā tā var būt, ka Latvijas Pasts ir valsts akciju sabiedrība, kurā ieguldīta valsts nauda, bet nomaļā reģionā dzīvojošu cilvēku elementāra prasība pēc pasta pakalpojumiem tiek uztverta kā kaut kas ekskluzīvs. «Mēs nedzīvojam lielas šosejas malā, sabiedriskais transports kursē reti, ceļi lielākoties ir grants. Nosūtīt un saņemt pakas uz vietas mums bija milzīgs atspaids. Mēs esam pieticīgi, pašpietiekami cilvēki, neko pārdabisku neprasām,» uzsver Kajaka. Viņai piekrīt bodniece Ilze: «Mēs neprasām ar Boltu siltas pusdienas lai atved no Ventspils. Mēs vienkārši prasām pasta pakalpojumu.»

Ilze stāsta, ka atkārtoti ievadījuši sarunas ar Omnivu, un atšķirībā no iepriekšējās reizes uzreiz atteikumu nav saņēmuši. «Cik tas ir jocīgi, paradoksāli, ka ar Omniva ir ievadītas sarunas un viņi vēl nav teikuši jā, bet ir jau tā cerīgi. Tātad igaunis mūs var atbalstīt, un Latvijas Pasts mūs nevar atbalstīt. Tagad stāvu un lasu – Esam tuvu, sūtām tālu («Latvijas Pasta» sauklis, kas uzrakstīta uz pakomāta – red. piez.)…» teic Ilze. Bet Selga ir gatava pastam piedāvāt jaunu saukļa variantu: «Esam tuvu, bet jūs esat tālu.»

Pasts sola risinājumu, bet – janvārī

VAS Latvijas Pasts komunikācijas speciāliste Inita Fedko noraida pārmetumus par neieinteresētību, skaidrojot, ka uzņēmumam ir jābalansē starp sociālo atbildību un efektivitāti. «Mums rūp mūsu cilvēki. Izveidojot plašāko pakomātu tīklu, teju 40 pakomātus esam uzstādījuši vietās, kur nav citu alternatīvu, un Ance ir viens no šiem stāstiem. Taču, redzot zemos noslodzes rādītājus, vērsāmies pie pagasta pārvaldes ar aicinājumu rast iespēju uzstādīt iekštelpu pakomātu. Tobrīd piemērotu telpu nebija,» skaidro Fedko.

Pēc pasta pārstāves teiktā, situācija tagad ir mainījusies un Ances iedzīvotājiem drīzumā tomēr būs pieejams iekštelpu pakomāts, taču uz to būs jāpagaida. Pašvaldība izsludinās telpu nomas izsoli, pasts tajā piedalīsies, un, vēlākais, nākamā gada janvārī iedzīvotāji atkal varēs saņemt sūtījumus uz vietas. Šis pakomāts būs ar mazāku skapīšu skaitu, līdz ar to noslodzes rādītāji uzņēmumam būs pieņemamāki.

Viņa skaidro, ka valsts vairs nekompensē uzņēmumam universālā pasta pakalpojuma nodrošināšanu. «Nenoslogojot, neizmantojot pakomāta visu potenciālu, mēs jau neiegūstam aprēķināto ieņēmumu daļu, ko mēs varētu saņemt, izvietojot šo pakomātu citā vietā, kur noslodze būtu 70 un vairāk procentu apmērā. Mūsu interese ir nodrošināt cilvēkiem šo pakalpojumu un pie reizes arī neradīt zaudējumus mums. Šīs iekārtas iegāde, uzstādīšana izmaksā gana daudz. Tie nav simti eiro. Mums ir svarīgi, lai cilvēkiem mēs būtu sasniedzami un pieejami, taču, protams, arī no mums tiek gaidīti un prasīti efektivitātes rādītāji,» skaidro Latvijas Pasta pārstāve.

Kā alternatīvu starpposmā līdz janvārim pasts aicina izmantot bezmaksas pakalpojumu Pastnieks mājās – ja sūtījums pienāk pasta apkalpošanas punktā Ventspilī, iedzīvotāji var sazināties ar klientu centru un pieteikt tā piegādi uz mājām. Par to papildus nebūs jāmaksā.

Cik maksā piederības sajūta?

Kamēr ierēdņi un uzņēmuma vadība rēķina amortizāciju un plāno telpu nomas izsoles, Ances muižas pārvaldniece Līga Grīnberga uzskata, ka stāsts jau sen vairs nav par metāla skapi ar durtiņām. «Demontē ticību,» Ances muižas Facebook profilā raksta Līga. «Ticību tam, ka arī mazs pagasts valstij vēl ir vajadzīgs. Mēs saprotam ekonomiku, saprotam vārdus rentabilitāte, izmaksas un efektivitāte. Neviens neprasa privilēģijas. Taču ir jautājums, uz kuru neviens nav atbildējis: cik maksā cilvēka piederības sajūta savai valstij? Vai kāds ir aprēķinājis, cik izmaksā viens aizbraucis iedzīvotājs, viena tukša māja, viena aizvērta skola, viens pagasts, kurā cilvēki pamazām pārstāj ticēt, ka viņu viedoklim ir nozīme?»

«Ancenieki izdarīja visu, ko demokrātiskā sabiedrībā cilvēki var izdarīt. Viņi nekliedza un neapvainoja, viņi uzrakstīja argumentētu vēstuli un savāca 303 parakstus. Un tomēr atbilde bija – nē,» raksta Līga. «Latvija nebeidzas pie Rīgas robežas. Latvija ir arī Ance. Tā ir vecmāmiņa, kura gaida sūtījumu, un ģimene, kura cenšas dzīvot laukos. Valsts stiprums ir cilvēkos, kuri vēl grib palikt savā vietā. Un šodien Ance uzdod pavisam vienkāršu jautājumu: ja pakomāts nav vajadzīgs 303 cilvēkiem, tad kam īsti ir domāta valsts?»

#sif_maf2026