Ugāles mežos selekcionē bišu mātes pasaules līmenī

No šīs vietas viņa selekcionētās bišu mātes nonāk dravās Latvijā un arī ārpus tās.

Zied lazdas, krokusi un sniegpulkstenītes, un tūlīt plauks arī blīgznas jeb pūpolvītoli, kas bitēm ir pirmais nozīmīgais nektāra avots. Labos gados no tiem pat var iegūt blīgznu medu. Bites ir modušās. Pēc pavasara revīzijas redzams, ka ziemošana bijusi labvēlīga. To apstiprina arī biškopju konferencē dzirdētais. Sešas nedēļas stabila sala ir labāk nekā mainīga temperatūra. Ja temperatūra svārstās, bites sāk perot par agru un patērē vairāk barības. Šajā ziemā tas nenotika. Aplidošanās notika marta sākumā, un tas ir normas robežās.

Ainars Millers ir profesionāls dravnieks. Lai varētu iztikt tikai no biškopības, mūsdienās ir nepieciešams ap divsimt saimju. Salīdzinājumam – kolhoza laikos norma dravniekam bija 80.

Latvijā ir ap 3,5 tūkstošiem bitenieku, bet tikai neliela daļa ar to nodarbojas kā ar pamatdarbu. Ventspils novadā dravnieku nav daudz, bet ir vairāki spēcīgi. Ainars katru gadu piedalās starptautiskās konferencēs Vācijā un Austrijā. Arī nupat notikušajā Latvijas Biškopības biedrības rīkotajā konferencē, kas notika Jelgavā, viņš bija ar savu stendu, stāstot par selekciju. Ar bišu māšu audzēšanu viņš nodarbojas divdesmit gadus. Uzaudzis Ugāles mežos, savulaik strādājis Rīgā, bet atgriezies. Viņš saka, ka laukos plusu ir vairāk nekā mīnusu, bet tas ir individuāli. Par biškopi jābūt gatavam mācīties visu laiku. Viņš skolojies arī pie bišu meistariem Vācijā. Katra sezona ir citāda.

''Latvijā neesmu vienīgais, kas selekcionē bišu mātes,'' viņš pieticīgi nosaka. Dravnieks specializējies Buckfast pasugas bitēs, kuras savulaik Anglijā izveidoja vācu izcelsmes benediktiešu mūks brālis Ādams. Dravā ir arī citas pasugas, taču selekcija notiek tikai ar vienu, kurai ir vairākas līnijas. ''Kas selekcionē visu, neselekcionē neko,'' saka Ainars. Galvenais mērķis ir mierīga un ražīga bite. Tas ir svarīgi gan apkārtējiem, it īpaši pilsētā, gan pašam dravniekam, lai saimes nav dusmīgas un spietelīgas.

Mūsu ziemeļu daba selekcijai ir labvēlīga. Apstākļi ir skarbāki, bišu blīvums zems, teritorijas plašas. ''Man apkārt pārsvarā ir tikai manas bites, un tas ir svarīgi, bišu mātēm sēklojoties, jo nav slikto tranu,'' skaidro Ainars. Māšu audzēšanā svarīga ir katra detaļa, cirmenīša vecums, barošana, temperatūra. Bišu mātes pie pasūtītājiem ceļo plastmasas krātiņos ar pavadošajām bitēm un barību. Tās spēj izturēt līdz desmit dienu ceļu, bet Latvijā parasti nonāk pie jaunā saimnieka vienas dienas laikā. ''Ja bite ir laba šeit, tad zemēs ar maigāku klimatu viņa arī būs laba,'' saka Ainars.

Bišu māšu apsēklošanās nenotiek stropā. ''Tas notiek piecu līdz desmit metru augstumā, tranu pulcēšanās vietās, kas gadu no gada nemainās. Es pats nezinu, kur tuvumā ir tranu pulcēšanās vietas, tās var atrasties pat desmit kilometru attālumā.''

Lai procesu kontrolētu, izveidota sēklošanās stacija Ziemeļkurzemes mežos. Mātes tiek sūtītas arī uz Baltrumas salu Ziemeļjūrā. Tā ir izolēta teritorija ar atlasītām saimēm, kur nepiekļūst svešas bites. ''Manās labākajās līnijās ir Baltrumas materiāls. Tas ļoti palīdz. Ja ir laba bišu māte, no vienas saimes var iegūt vairāk medus,'' saka dravnieks. Arī bitēm, tāpat kā zirgiem vai govīm, izseko izcelsmi.

Mieru dravā ietekmē arī meža iemītnieki. Dzeņi un dzilnas ziemā kaļ stropus un traucē bites. Caunas izēd saimes, izgraužoties cauri kokam vai putuplastam. Šogad Latvijā tā zaudētas daudzas saimes. Ja dravu neaizsargā ar dzelzs nožogojumiem, pret caunu izveicību dravnieks ir bezspēcīgs.

Konferencē uzmanība tika pievērsta bišu apdraudējumiem. Bišu ērcēm Latvijā ir jau 40 gadu vēsture, un, kā atzīst dravnieks, rezultāti to ierobežošanā ar selekcijas metodēm joprojām nav pietiekami. Bažas rada arī Āzijas sirsenis, kas jau posta dravas Francijā un Itālijā. ''Tas ir tikai laika jautājums, kad tas sasniegs Latviju,'' viņš saka. To būs jāprot laikus atpazīt un ierobežot.

Nozīmīgs jaunums ir igauņu zinātnieku izstrādātā DNS metode medus autentiskuma pārbaudei. ''Par šo labo ziņu runā par maz. Tā ļauj noteikt, vai produkta tapšanā vispār piedalījusies bite. Šīs analīzes parādīja, ka daļā Āzijas izcelsmes medus nav bišu pēdu. Ja nav bišu DNS, tas nav medus, bet rūpniecisks sīrups,'' uzsver Ainars. Viltojumi notiek industriālā līmenī. ''Es pats pēc garšas pat neatšķirtu tik labu viltojumu.'' Medus šobrīd ir viena no visvairāk viltotajām precēm pasaulē, līdzīgi kā olīveļļa. Ainars secina: ''Katram jābūt savam biteniekam, tieši tāpat kā frizierim vai zobārstam. Tad tu zini, ko lieto.''

Konferencē tika runāts par viedajiem stropiem, pret kuriem dravnieks ir skeptisks: ''Digitalizācija biškopībā pagaidām ir 0,1 no 10. Sensori, kas mēra skaņas vai mitrumu, praktiski maz ko dod.'' Viņaprāt, vienīgais, kas noder, ir attālinātie stropu svari. ''Telefonā atnāk dati, ja svars aug, tātad kilometriem tālu ir ienesums un jādodas likt papildu medus telpas. Pārējais ir spēlēšanās, kas vairāk noder virsrakstiem. Bites ir ļoti atkarīgas no dabas, un katrai saimei ir savs noskaņojums.''

Dravnieka valodā augi nevis zied, bet medo. ''Augs var krāšņi ziedēt, bet nemedot, bites tajā neiet, jo nektāra nav. Kāpēc – ne vienmēr var pateikt,'' saka Ainars. Viņš izceļ tīra liepu medus mentolīgo garšu un Ziemeļkurzemes mežu neatkārtojamo melleņu medu, kurā analīzes uzrādījušas pat 74% ziedputekšņu. Šādu medu var ievākt tikai mežos ar lielām mellenāju platībām, un Ventspils novadā tādu ir daudz.

Bites ir racionālas un dod priekšroku nektāram ar augstāku cukura saturu. Ienesuma meklējumos tās var lidot pat sešus kilometrus. ''Ja pavasaris vai vasara ir tukša, rudenī to var kompensēt virši, griķi vai meža izsvīdums. Ir gadi, kad medo pat sētas mieti,'' viņš saka. Ir arī neražas gadi. Viņš uzsver, ka Ventspils novada meža medus ir īpašs, jo ir vākts neskartās vietās. Medus savu vērtību nezaudē daudzus gadus. Ja sezonā labi nomedo divas trīs nedēļas, biteniekam ar to pietiek.

Vai bites pazīst saimnieku? Ainars piemin senu tradīciju ķeltu zemēs – personīgi informēt saimes par notikumiem. Pasaule par to vairāk uzzināja pēc karalienes Elizabetes II nāves, kad galma pārstāvis oficiāli pavēstīja karalienes bitēm šo skumjo notikumu. ''Bites jau neatbild: ''Ak, cik žēl!'' Tās visticamāk atbild: ''Kas tas tāds?'''', smejas Ainars. Bites nepazīst saimnieku. ''Ja dravnieks izdara asas kustības, ir sasmaržojies vai lietojis alkoholu, bitēm tas nepatīk. Dravnieks dravo tā, lai tās mazāk uztrauktu. Darba bitei mūžs vasarā ir dažas nedēļas, var būt, ka viņas saimnieku nemaz nav redzējušas. Labi jau būtu, ja tās savu dravnieku atpazītu,'' viņš spriež.

Ugāles dravā darbs turpinās. Kamēr lasāt šīs rindas, bites strādā, Ainars dravo un Kurzemes daba, cerams, medo. Un mēs varam lepoties, ka tepat kaimiņos top bišu atomfizikas augstākā prove.

Kas ir Ainars Millers?

Profesionāls dravnieks kopš 2010. gada.
Vairāk nekā 300 bišu saimes Kurzemes mežos.
Specializācija ir Buckfast bišu māšu selekcija, veidojot savas līnijas (AMS).
Reģistrēts Eiropas Buckfast reģistrā.
Bišu mātes eksportē uz Somiju, Igauniju, Austriju un Vāciju.
Produkcijā ir medus, bišu maize, propoliss un vaska sveces.
Produkti pieejami interneta veikalā un Usma SPA.
Kontakti: www.dravnieks.lv
Plašāka informācija par selekciju: www.buckfast.lv