Sēkla zina, kā dīgt. Saruna ar Lindu Leen

«Iebrist jūrā man ir kā ieiet svētnīcā. Tu ieej dabā ar visu sevi un uz brīdi vairs neesi tu pati. Tu vienkārši izšķīsti un kļūsti par mazu daļiņu no visa lielā.» Tas ir veids, kā nolikt malā ikdienu. «Sanāk tā, ka visu laiku esmu savas dzīves centrā. Pati sev menedžere, pati radu un organizēju koncertu konceptus, scenogrāfiju un tērpus, pati rakstu un izpildu mūziku par sevi. Un tad ik pa laikam man gribas novilkt sevi nost, kā čūska met ādu. Man vajag šo vareno, neskarto dižjūru, lai atkal sevi atrastu.» Kad vaicāju par saikni ar Ventspili, Linda nosauc vietu. «Ganības. Mana mīļvieta Užavas pusē.» Pie upes, kas mierīgi aizved līdz jūrai. Vieta, kur viņa atgriežas katru gadu. Izvēlēties starp upi vai jūru viņa nav ar mieru. Vajag abus. «Tas ir kā mīlestības reibums. Ekstāze,» viņa apraksta sajūtu pēc peldes, guļot neskartās, saules sakarsētās smiltīs. «Tas ir tik intīmi, ko tagad stāstu,» mūziķe piebilst, pati sevi pieķerot negaidītā atklātībā. Bet tieši šo atvērto dvēseli viņa dod klausītājiem. Šaubām mākslinieka ceļā nav vietas. «Zīle zina, ka izaugs par ozolu, zina, kā dzīt saknes.»

Viņas ikdiena ir viļņošanās, kurā ir nepieciešams uzkrāt iespaidus. «Uzņemšanas posmos es absorbēju pasauli, visa veida skaistumu dabā un cilvēka radītajā, sarunas, ēdienu, vīnu, ceļojumus. Dažreiz man pietiek ar pašu ceļu, aizbraukt uz kādu viesnīcu tepat netālu vai, kā smejos, kaut pusdienās uz Daugavpili. Man ļoti patīk viesnīcu dzīve, dizains un smalkas lietas. Lai radītu ko jaunu, svarīgi ir ar jaunām sajūtām uzjundīt dvēseles ūdeņus, lai atkal uzceļas kaut kas tāds, ko tu pats par sevi nezināji.» Linda ir māksliniece nepārtraukti. Viņai patīk arī fotografēt, nemitīgi meklējot ideālo kadru un skaistumu. Kad sākas radīšanas process, viņa noslēdzas sevī: «Es skatos, klausos, jūtu. Negribu iztraucēt asniņa dīgšanas laiku, radu tam aizvēju, norobežojos no visas pasaules un pazūdu uz dienām, dažkārt nedēļām.» Tad seko vilnis, kad viss uzkrātais tiek atdots. «Kad šis posms ir klāt, es rakstu, es uzstājos. Tad esmu kā liels, stiprs koks, kas var izturēt visas vētras.»

Mākslinieces savā daiļradē lielākoties izmanto angļu valodu, jo viņas pirmā audiokasete bija Depeche Mode. Lai saprastu, par ko stāsta šī mūzika, nācās svešo mēli cītīgi apgūt. «Sākt rakstīt arī latviski mani iedrošināja nejaušība. Kāds jaunais pāris vēlējās kāzu ielūgumā iekļaut dziesmas I do rindas un lūdza mani kā autori tās atdzejot latviešu valodā. Nākamreiz, pirms koncertā dziedāt šo dziesmu, es nolasīju klausītājiem šo atdzejojumu un pamanīju, kā zālē mainās emocionālā temperatūra un stāsts kļūst tuvāks, labāk saprotams. Turpināju atdzejot un arī radīt dziesmas latviešu valodā. Tas padziļināja saikni ar publiku.» Lindas Leen atdzejotie dziesmu teksti ir apkopoti krājumā Introversijas, kas pirmoreiz nonāks lasītāju rokās Ventspils koncerta dienā.

Jautājot par to, kā ir uzstāties koncertzālē Latvija, mūziķe atzīst: «Šajā koncertzālē, ja tā var teikt, telpa ir iekārtota ar labu fenšui sajūtu. Tur ir smalks līdzsvars - attālums līdz skatītājam, telpas skanējums, akustika, pat zāles krāsa un skatuves augstums, kas ļauj viegli būt acu kontaktā ar skatītājiem.» Šī vieta palīdz māksliniekam. «Esam šeit Ziemassvētku koncertprogrammā izmantojuši brīnišķīgās ērģeles, bet, tagad runājot, es iedomājos, ka varbūt vajadzētu izmantot iespēju un spēlēt flīģeli. Es par to padomāšu.»

Viņa šo instrumentu atceras no bērnības vasarām Mālpilī. «Vecmammai lauku mājās bija sens flīģelis, uz kura bija sakrauti graudu maisi un makulatūra. Man bija kādi četri gadi, es atbrīvoju taustiņu daļu un spaidīju tos tik ilgi, kamēr atskārtu - ja nospiež šitos trīs kopā, tad tik skaisti skan! Katru reizi, kad ieraugu flīģeli, man sirdī kaut kas notiek. »

Šo labskaņu tagad Linda Leen meklē kopā ar mūziķiem, ģitāristiem Rihardu Lībieti un Miķeli Putniņu, sitaminstrumentālistu Krišjāni Bremšu un basistu Kristianu Priekuli. «Tie ir mani cilvēki.» Koncertā Ventspilī izskanēs nupat izdotās triloģijas WAVES otrā daļa, kas pēc sava rakstura būs gaišāka un vieglāka par iepriekšējo. «Tur ir vasara, melanholiska eiforija un mazliet bohēmas. Jaunajā mūzikā man šobrīd gribas mazāk ciešanu, vairāk sapņu un eskeipisma.» Līdzās jaunajiem soula ritmiem skanēs arī jau zināmas kompozīcijas Magnētiskā vētra, Uzar mani kā zemi, Blue Monday un I was a Lonely Girl. Mūziķe atzīst, ka repertuāra izvēlē sākusi elastīgāk apvienot savu redzējumu ar klausītāju vēlmēm. «Zināmas dziesmas dod mājas sajūtu, bet jaunas atver kaut ko citu. Lai sajūta būtu pilnīga, vajag abus. Es domāju, ka popmūzikā cilvēki drīzāk nāk pie mākslinieka, savukārt akadēmiskajā mūzikā uz opusu vai skaņdarbu. Es gribu, lai šī satikšanās skar dziļi un pacilājoši. Koncerts ir piedzīvojums, nekad iepriekš nevari paredzēt, kādu stīgu mūzika tevī iekustinās.»

Sarunas noslēgumā māksliniece neslēpj, ka pēdējie gadi bijuši liels izaicinājums, ko atnesusi pandēmija un citi notikumi. «Tāpēc svarīgi ir neatlikt dzīvi un piedzīvot tagad, darbus, priekus, satikšanos, mīlēt un ceļot. Es pati esmu piedzīvot alkstoša.» Otrais vilnis ir par drosmi būt savas dzīves centrā, skaistumā, par eiforiju un mirkli, kuru mēs nedrīkstam izniekot.

Šo Lindas Leen atmodināto eiforiju ventspilnieki varēs piedzīvot koncertā jaunās mūzikas OTRAIS VILNIS

Kas tas ir
Apjomīgs autormūzikas projekts, kas klausītājiem tiek atklāts trīs daļās jeb viļņos. Māksliniece to salīdzina ar nodaļām autobiogrāfiskā romānā, kur katrs vilnis iezīmē savu noskaņu un laiku.
Veidota kā triloģija
I vilnis
Iznācis 2026. gada janvārī. Akustisks miers un melanholiska noskaņa.
II vilnis
Pirmatskaņojums 2026. gada 23. maijā Ventspilī. Vasaras eiforija, vieglums, bohēma un soula ritmi.
III vilnis
Triloģijas noslēdzošā daļa gaidāma rudenī.