2. aprīlī Ventspilī, teātra nama “Jūras vārti” Jaunajā zālē gaidāms britu pianista un komponista Aleksandra Hokinsa (Alexander Hawkins) trio koncerts, kas būs vienīgais mūziķu koncerts Latvijā.

Aleksandrs Hokinss šobrīd iemanto arvien plašāku atzinību kā viens no Lielbritānijas inovatīvākajiem un iztēles bagātākajiem pianistiem un komponistiem. Viņš nepagurstošas pašmācības ceļā ir atradis sev vien raksturīgu manieri paša milzu kaislības un plašo zināšnu par džeza mūziku paušanai oriģinālmūzikā.

Pagājušā gadā mūziķa trio, kurā muzicē arī bundzinieks Džons Skots (Jon Scott) un kontrabasists Neils Čārlzs (Neil Charles), izdeva debijas albumu. Tajā Hokinsa žilbinošo spēles tehniku un dzirkstošo iztēli lieliski papildina kolēģi, te mūzikā iztirzājot skaidru un trauslu lirismu, te izpaužoties krāšņā, pat nekaunīgā ritmikā. Ieraksts ir meistarīga brīvības un struktūras, kompozīcijas un improvizācijas kombinācija, kurā apķērīgs klausītājs ar baudu piedzīvos to, kā trijotnes mūzikā tradīcija saplūst ar džeza mūzikas dziļāko būtību – eksperimentiem jeb jaunatklāšanas prieku.

Aleksandra Hokinsa radošā darbība noris arī vairākās citās vidēs un formācijās. Viņš ne tikai vada un komponē savam trio, ansamblim un nonetam, bet uzstājas arī kā solo mākslinieks, sadarbojas ar bundzinieku-leģendu no Dienvidāfrikas Luisu Moholo-Moholo (Louis Moholo-Moholo) un regulārs skatuves partneris laimetīgās džeza mūzikas smagsvariem Evanam Pārkeram (Evan Parker), Entonijam Brekstonam (Anthony Braxton), Džo Makfī (Joe McPhee) un daudziem citiem. Starp nozīmīgākajiem panākumiem noteikti minams arī tas, ka 2012. gadā britu raidorganizācija “BBC” Hokinsam pasūtināja jaundarbu “One Tree Found”, kas vēlāk tika pārraidīts radio ēterā. Arī Londonas Džeza festivāls mūziķim jau divkārt  pasūtinājis gan jaundarbu, gan aranžijas.

“Ja Hokinss tiešām ir džeza pianisma nākotne, tad tā mūs sagaida gaiša,” pēc trio koncerta leģendārajā klubā “Vortex” rakstījis laikraksta “The Telegraph” recenzents.

Ar atmiņām par nupat aizvadīto un gaidām pēc taustiņmūzikas festivāla “TAKTS” turpinājuma, teātra nama “Jūras vārti” Jaunajā zālē turpinās koncertu sērija “UZTAKTS”. Tās ietvaros 2016. gada laikā Ventspilī gaidāmi vairāki starptautiski atzītu dažādiem taustiņinstrumentiem radītas vai adaptētas mūzikas autoru un interpretu koncerti. Pirmajā no tiem janvāra nogalē klausītājus jau priecēja mūziķis-eksperimentētājs Gregs Hainzs (Greg Haines).

Fragmenti no komponista un žurnālista Edgara Raginska intervijas:

Lasot tavus biogrāfiskos faktus, pamanīju, ka intervijās nelabprāt piemini savu formālo izglītību, bet uzsver mūzikā apgūto pašmācības ceļā. Vai vari pastāstīt vairāk?

– Protams. Es ļoti cienu savus skolotājus. Runājot par skološanās formu, teiktu, ka man līdz šim ar saviem skolotājiem bijušas vairāk mācekļa–meistara attiecības. Man bijušas iespējas mācīties no citiem mūziķiem, ar tiem kopā muzicējot. Šīs valsts (Lielbritānijas – aut.) formālās muzikālās izglītības problēma ir tā, ka tā šeit ir ļoti konservatīva.

Stīva?

– Tieši tā! Šeit skolotājs tev risinājumu saka priekšā, nevis iedrošina to meklēt pašam. Man tas nav interesanti. (..) Skolā mums bija klasiskās mūzikas nodarbības. Tajās iepazinu klavierspēli kā fizisku aktu. Sapratu, kas man jādara, lai kļūtu labāks, varošāks. Tam un intensīvās mūzikas klausīšanās pieredzei sekoja nākamais loģiskais solis – vēlme spēlēt, darīt to kopā ar citiem.

Pieredze liecina, ka ir pamanāms tevis minētās formālās izglītības trūkums to mūziķu izpildījumā, kuri instrumentu apguvuši pašmācības ceļā. Gluži vienkārši – par to liecina viņu spēles stils. (..) Saki, kā tu attiecies pret instrumentu, tā spēli gluži burtiski?

– Viena no lietām ir personīgā patika. Proti, kā pret instrumentu attiecas tie mūziķi, kurus cienu visvairāk. (..) Improvizācijā mani saista neparedzamības moments. Pazīstu klasiskās mūzikas disciplīnu, varu pat spēlēt ļoti akurāti, ja nepieciešams, bet man gribas reizēm nokļūdīties, nospēlēt divas notis vienas vietā un skatīties, kas notiks.

Trio tu muzicē kopā ar Nīlu Čārlzu (Neil Charles) un Tomu Skineru (Tom Skinner).

– Jā, kopā mēs muzicējam ļoti daudz. Arī kā ritma sekcija pavadot citus mūziķus. Tādējādi mēs cits citu iepazinām citādi, neveidojot kopīgus klišejiskus ieradumus kompozīcijā. Kad pievērsāmies savam trio, cits cita valodu lieliski sapratām. Šobrīd starp mums ir tāds paļāvības un sapratnes līmenis, ka varam spēlēt vai nu ļoti kopā, vai katrs vienlaikus darīt savu.

Lasi vēl

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: