Elektroniskās mūzikas mākslinieka Bena Frosta koncerts

Bens Frosts ir austrāliešu elektroniskās mūzikas mākslinieks, kurš par savām mājām nu jau vairāk nekā desmit gadus sauc Islandes galvaspilsētu Reikjavīku. Tā varētu iesākties mūziķa oficiālā biogrāfija, par kuru viņš pats, visticamāk, pasmietos. Piemēram, arī par Frosta pēdējo ierakstu – albumu Aurora – ir izplatīta informācija plašsaziņas līdzekļiem, kurā minēts, ka albuma materiālu iedvesmojusi Kongo. «Bet tās ir muļķības, jo es nezinu. Ne man par to spriest. Manuprāt, tā ir pieaugoša problēma – cilvēki sagaida, ka būšu gan kurators, gan kritiķis, gan arī mākslinieks vienlaikus un visu laiku. Ka tādējādi viņiem viss tiks ar karoti mutē ielikts. Ļoti iespējams, arī pēc desmit gadiem es joprojām nezināšu, par ko ir šis ieraksts,» savulaik intervijā britu laikrakstam The Guardian teicis pats autors, visai spilgti atklājot tiešo, pašironisko un liekas romantikas neaizplīvuroto skatienu uz savu daiļradi, mākslu un pasauli vispār. «Esmu no tiesas pateicīgs, ka cilvēkus interesē mana mūzika, taču tā iespējams nonākt bīstamā teritorijā, kad sāc domāt, ko par tevi teiks publika. Es negribu, lai, piemēram, Niks Keivs domātu par mani kā klausītāju, kad viņš rada ko jaunu. Tādējādi viņš mani mānītu. Gribu, lai tas izklausās tieši tā, kā viņš pats to iecerējis. Tas vismaz būtu godīgi,» minētajā intervijā turpinājis Frosts.

Un godīgs savā daiļradē nudien cenšas būt arī viņš pats. Ne velti viņa pārstāvēto Islandes izdevniecību Bedroom Community arī tās līdzdibinātāji Valgīrs Sigurdsons un Niko Mjūlijs vispirms dēvē par draugu un domubiedru kopu, nevis uzņēmumu vai biznesa projektu. Mūziķus vienojošā degsme muzicēt un neapsīkstošā vēlme atklāt sev un citiem arvien jaunus apvāršņus laikmetīgajā mūzikā gadu gaitā ir stiprinājusi un vairojusi katra paša un kolektīva kopējo reputāciju.

Bena Frosta individuālie muzikālie meklējumi, daudzuprāt, ir nostādījuši viņu uz mūsdienu eksperimentālās elektroniskās mūzikas pjedestāla viena no augstākajiem pakāpieniem. Ne velti prestižais žurnāls Wire viņu savulaik salīdzinājis ar Arvo Pertu Trenta Reznora aranžējumā. Vēl jo vairāk, Frosts ievērību un atzinību iemantojis arī aroda brāļu mūziķu un kinoļaužu sabiedrībā. 2011. gadā viņš kopā ar ievērojamāko Islandes jaunās paaudzes akadēmiskās mūzikas komponistu Danielu Bjarnasonu radīja Staņislava Lema pazīstamā romāna Solaris iedvesmotu mūziku, kuru abi kopā ar Sinfonietta Cracovia iemūžināja ierakstā, kā arī izpildīja vairākos koncertos. Koncertus pavadīja leģendārā Braiena Īno veidotas videoprojekcijas ar šāda paša nosaukuma Andreja Tarkovska filmas motīviem. Ar to Frosta sadarbība ar kinoļaudīm nebeidzās – viņš ir mūzikas autors arī filmām Dusošā skaistule (Sleeping Beauty) un Dzelme (The Deep), bet nesen kļuvis zināms, ka arī britu jaunā seriāla Garaspēks (Fortitude) mūzikas autors ir viņš. Pagājušajā gadā Bregencas festivālā pirmizrādi piedzīvoja viņa pirmā režisētā opera Lapseņu fabrika pēc pazīstamā rakstnieka Īena Benksa noveles motīviem, kuras mūzikas autors ir arī Frosts pats.

Panākumi, biežās pasaules koncertturnejas, sadarbības projekti ar citiem mūziķiem un citu mākslas žanru pārstāvjiem, šķiet, Frostu nebūt nenogurdina, jo savā relaksētajā, bieži pat skeptiskajā attieksmē pret dzīvi viņš prot atlicināt laiku, lai baudītu un priecātos par ikdienišķo. «Ilgstoši uzturētais mīts par cietēju mākslinieku, kurš tāpēc ir labs mākslinieks, ir novecojis. Es neesmu mans darbs. Neesmu katru dienu ieracies darbā studijā. Ja godīgi, kāds pat varētu būt pārsteigts par to, cik maz laika pavadu studijā. Daudz labprātāk es makšķerēju, peldos baseinā un lasu,» intervijā The Guardian gada sākumā atzinies Bens Frosts.