15. maijā Vēstures otrdienā Livonijas ordeņa pilī (plkst.17.30) viesosies dabas pētniece Dace Sāmīte, bet apmeklētājiem būs iespēja ielūkoties Moricsalas rezervāta vēsturē.

Moricsalas dabas rezervāta izveidošanu sekmēja dabas un vēstures pieminekļu aizsardzības un saglabāšanas kustības aktivizēšanās 20. gadsimta sākumā Krievijā un Latvijā. Parādījās pirmie apkopojošie darbi par dabas apstākļiem, vēsturi un saimniecību, raksti un ziņojumi par augu un dzīvnieku sistemātiku un citiem ar Austrumbaltijas dabu saistītiem jautājumiem.

Rīgas dabas pētnieku biedrība ar profesoru K.Kupferu priekšgalā ierosināja Moricsalā izveidot dabas rezervātu, kas kalpotu gan dabas aizsardzībai, gan zinātniskiem nolūkiem.

Par Moricsalas rezervāta dibināšanas dienu uzskatāma 1912. gada 6. jūnijs, kad vietējais mežzinis oficiāli nodeva salu Rīgas dabas pētnieku biedrības pārziņā (izdalot kā aizsargājamu teritoriju). Moricsalas rezervāts bija otrais dabas rezervāts cariskajā Krievijā. Iegūstot dabas pieminekļa statusu, 1921. gadā Moricsalas rezervāts pārgāja Latvijas Izglītības ministrijas pārziņā.

Pēc Otrā pasaules kara, 1946. gadā, Latvijas PSR valdība salas audzes ieskaitīja pirmās grupas mežos, kuros saimnieciskie pasākumi tika stingri regulēti. Valsts rezervāta statusu salai piešķīra tikai 1957. gadā. Moricsala nav bijusi apdzīvota un apsaimniekota līdz pat 20. gadsimtam. Augu valsts bagātības ziņā tieši Moricsala tiek uzskatīta par tagadējā Slīteres Nacionālā parka lielāko vērtību. Nekur Latvijā pavasaros tā nesmaržo lakši vai ūdens spoguļos neatspīd cilvēka roku neskartie dižkoki.

Turpinot stāstījumu par Moricsalas rezervāta simtgadi, rudenī Vēstures otrdienā varēs uzzināt par Saksijas Morica saistību ar šo salu. 

Lasi vēl

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: