Ar konferenci Pilsētas gadsimtu zīmēs un zīmolos ir sākusies pilsētas 720. dzimšanas dienas svinēšana.

Konference iesākās vakar un turpināsies arī šodien.

Tik daudz labu Ventspilij veltītu vārdu kā konferences pirmajā dienā sen nebija dzirdēts. Tos cits citam, vadošajiem darbiniekiem un iedzīvotājiem veltīja visi referētāji, kas centās uztaustīt nozīmīgo un vērtīgo, kas padarīts pēdējos 20 gados, veicinot pilsētas attīstību un izaugsmi.

Diendienā, veicot ierastos maršrutus, mēs dažkārt aizmirstam neseno pagātni, kad Ventspils bija vieta, kam daudzi meta līkumu. Te bija katastrofāla ekoloģiskā situācija, nesakārtota pilsētvide, cilvēki bija iebiedēti, jo nevarēja naktī pastaigāties gar jūru, nemaz runājot par brīvu pārvietošanos tuvākajos ciemos, piemēram, Staldzenē un Užavā.

Situācija mainījusies tik strauji, ka vajadzīgi vēsturiski fotoattēli, lai atgādinātu sev un citiem, cik daudz šajos gados izdarīts, lai Ventspils pamatoti varētu lepoties ar devīzi Pilsēta ar rītdienu.

Konference Ventspils paralēle ir viens no augstvērtīgajiem intelektuālajiem

ieguldījumiem, ko pirmoreiz pirms četriem gadiem organizēja bibliotēka, Ventspils Augstskola un Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja.

Toreiz tā bija veltīta dzejnieku Friča Dziesmas (Forstmaņa) un Jura Kronberga daiļradei. 2008. gadā otrajā paralēlē Kurzemes kvadrāts izdevās sniegt daudzšķautnainu skatījumu par Kurzemes novadu, bet šoreiz referenti mēģināja atbildēt uz jautājumu, kā Ventspils mainījusies gadsimtu zīmēs un kādi ir tās zīmoli. Atbildes palīdzēja sistematizēt jau zināmo un no cita skatupunkta palūkoties uz sasniegumiem, kam ikdiena noberž spīdumu.

Ventspils – pilsēta iedvesmai

Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs:

– Ventspils ir viena no senākajām Latvijas pilsētām, kas ir neiedomājama bez savas ostas. Ūdeņi vilina ne tikai zvejniekus, tirgotājus un kuģu īpašniekus, tas ir pateicīgs sižets arī glezniecībai. Domas par ūdens un cilvēka attiecībām pārņem, staigājot gar vējaino Ventspils piekrasti.

Pludmale, Livonijas ordeņa pils, kas šodien pārvērsta interesantā multimediju muzejā, promenādes josla ar soliņiem, kur sastopams latviešu jūrniecības dibinātājs Krišjānis Valdemārs un allaž darbīgā osta varētu savdabīgā veidā summēt visos tos iespaidus, kas krājušies citās tā dēvētajās ūdens pilsētās.

Varbūt kādam var šķist, ka ūdens ir romantisks un sentimentāls pēc savas dabas – gluži kā vientuļi kuģi sniegotā ostā, tomēr Ventspils osta pierāda, ka tā nebūt nav – ar savu krāsainību un darbīgumu tā ir lielisks iedvesmas avots arī laikmetīgajai mākslai.

Tīša vai netīša estētika – sarkanas caurules, izteiksmīgi pārkraušanas termināli un citas industriālas detaļas ir glezniecības un mākslas cienīgas.

Mākslas akadēmijas studenti jau ir bijuši plenērā Ventspili, un, ļoti iespējams, ka attīstoties sadarbībai, mēs šeit brauksim atkal, jo ir ļoti daudz, ko gleznot. Daudzi atceras Govju parādi 2002. gadā, kuras izveidē piedalījās arī daudzi akadēmijas mācībspēki – gleznotāji Ivars un Helēna Heinrihsoni, Andris Vītolīņš, tēlnieks Aigars

Bikše, vides mākslinieki Kristaps Ģelzis un Oļegs Tilbergs.

Šogad Pārventas bibliotēkā notika akadēmijas pasniedzējas Ingas Melderes personālizstāde, teātra namā Jūras vārti – Andra Vītoliņa personālizstāde. Arī man nesen bija izstādē Jūras vārtos Ainava 21. gs. – savs koncepts par ainavu glezniecību. Ventspils ir lieliska vieta, kur apgūt glezniecību – tā ļauj studēt ūdeni, savos parkos un puķu dārzos paver iespējas studēt ainavas, kokus un gaismas, turklāt te redzama arhitektūras dažādība.    

Pils, pilsēta un identitāte

Ventspils muzeja direktora vietnieks Armands Vijups:

– Eiropas pilsētu vēlmei saistīt savu tēlu ne tikai ar vārdu, bet arī ar vizuāli tveramo simbolu ir senas tradīcijas, kas sakņojas vismaz viduslaikos – faktiski viduslaiki ir Eiropas mūsdienu pilsētu dzimšanas laiks. Livonijas periodā parādās pilsētu ģerboņi vai vismaz to aizmetņi pilsētu zīmogu attēlos – Rīgai 1226., Ventspilij –1369. gadā.

Pilsētām augot, ar tām saistītais vizuālais tēls pakāpeniski paplašinājās, apaugot ar jaunām, nosacīti lielākām formām – pamatā tie ir dažādi arhitektūras objekti – pilsētas nocietinājumi, katedrāles, citi īpatnēji objekti.

Līdzās Ventspils pilsētas ģerbonim, kas savu izcelsmi sāk ar 1939. gada zīmogā ietverto simboliku – Livonijas ordeņa krustu, kas simbolizē pilsētas pakļautību ordenim kā senjoram un medību ragam taurei, kas, visticamāk, simbolizē vēl līdz šim

Ziemeļkurzemei raksturīgo mežu bagātību un medības (šis skaidrojums gan ir visai hipotētisks), ģerbonim, kuru rakstiski apstiprinātu konstatējam tikai 17. gs., un kas saglabājās, gan ar zināmām peripetijām, līdz pat šodienai. Pils kā pilsētas simbols

izveidojies tikai pēdējo gadu Ventspils intensīvās attīstības rezultātā, interesantā veidā atspoguļojot, cik strauji un savā ziņā precīzi var mainīties simbolu uztvere.

Nav daudz vietu, kur iespējams drošticami precīzi norādīt vietu, kura sākusies apdzīvotība, un Ventspils ir viena no tām. Pils celtniecības pirmsākumi, neskatoties uz daudzajiem pētījumiem, joprojām nav precīzi definējami.

Visticamāk, tā sākās pēc 1235. gada, kad Vācu ordeņa virssmestra vietnieks Eberhards no Zainas un Kursas bīskaps Heinrihs noslēdz līgumu par Kursas sadali starp ordeni un bīskapu, ordenim piešķirot divas trešdaļas no iekarotajām un vēl pakļautajām zemēm. (..) Lūzuma punkts pils liktenī un ventspilnieku attieksmē pret pili saistās ar laiku starp 1994. un 1997. gadu.

1994. gada 6. decembrī Aivars Lembergs sasauc pirmo sapulci, kurā diskutē par pils restaurēšanas problēmām. 1997. gada 21. decembrī pils tornī paceļ dekoratīvu vējrādi, ko rotā Ventspils pilsētas ģerboņa elementi. No pils atjaunošanas tehniskā viedokļa mazsvarīgam faktam tajā brīdī ir milzīga, varbūt neapzināta jēga – pirmo reizi pils 700 gadu vēsturē virs tās tiek pacelts pilsētas simbols, tādējādi simbolizējot pils integrāciju, iekļaušanu pilsētas struktūrā.               

Radošā pilsēta: Ventspils stāsts

Kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere:

– Esmu veikusi mutvārdu vēstures pētījumu, veikusi dziļas intervijas ar daļēji atvērtiem jautājumiem, dokumentējusi cilvēku liecības, lai izprastu, kā viņi redz pilsētas vēsturi un kā – savu apkārtni. Mēģināju apzināt gan to, kāds ir vides portrets, gan to, kāda ir sociālā un tā dēvētā vietas atmiņa, kas atceras arī to, ka padomju laikos te bija militāri objekti un slēgts krasts. Divas paaudzes izauga ar apziņu, ka Ventspilī bija slēgts krasts. Pateicos Ventas Balss žurnālistei Līgai Gabrānei, kas palīdzēja atrast cilvēkus, kas stāstīja par piekrastes vēsturi. Ventspili ļoti bieži uztver kā tranzīta pilsētu, bet ventspilniekiem tā ir svarīga dzīves vide.

Savā pētījumā iekļāvu arī pilsētas vadību un lokālās autoritātes, un tas ļāva secināt, kā cilvēki izprot varas un sabiedrības attiecības. Padomju laikos latviešus piespieda distancēties no jūras, viņus atstūma brutālā veidā, neļaujot pie jūras pat sēņot un ogot.

Man prieks, redzot, ka Ventspils apkārtnē padomju armijas cirstās rētas sadzīst, bet ilgu laiku vietējie iedzīvotāji bija kā dzimtcilvēki, kam par visu bija jāprasa atļauja dažādām varām. Tagad pilsētas ķermenis elpo daudz brīvāk, jo cilvēki saprot – tā ir vide, ko ne tikai patērējam, bet pret kuru izturamies saudzīgi.

Pēc tankkuģa Ludvigs Svoboda uzsprāgšanas 1985. gada 6. martā ventspilnieki sāka apzināties savu atbildību par notiekošo, un rādās pārmaiņas. Pilsētas vadība sāka piesaistīt radošas personības, tā sāka komunicēt ar sabiedrību.

Tagad Ventspils aicina savējos būt vislabākajiem, būt pirmajiem, bet zināt, kāda ir rīdzinieku reakcija? Viņi negrib neko dzirdēt par Ventspili! Esmu gatava viņiem stāstīt, kā Ventspilī iedzīvotāju dzīves kvalitāte harmonizē ar ostas darbību, kā te realizē labas pārvaldības principu, bet Rīgā tās nav vajadzīgs... Par spīti visam ticu, ka Ventspils ir emocionāli brīva pilsēta.

Lasi vēl

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: