Izdaudzinātajam latviešu admirālim un mūsu novadniekam Teodoram Spādem šogad paliktu 120 gadi. Ventspilī dzīvo slavenā admirāļa radinieki – brīvostas locis Dainis Puķītis un viņa māsa Vija.

Dainis Puķītis ar ģimeni dzīvo mājā, kas pieredzējusi Teodoru Spādi. Daiņa vecāki uz šo māju Parka ielā 3 pārcēlās 1941. gada 13. jūnijā. Admirālis šeit nedzīvoja, taču slepus brauca uz Ventspili 50.–60. gados un ciemojās pie sava brālēna Riharda – Daiņa un Vijas tēva. 1960. gadā Teodors Spāde kādā no savām viesošanās reizēm Rīgā Rihardam rakstīja: «Sveiciens no Rīgas, ceru nedēļas beigās spiest tavu roku...» Daiņa vecākais brālis Guntis, kurš jau atrodas tai saulē, bija Teodora Spādes krustdēls. Dainis glabā ģimenes relikvijas – Teodora vēstules, kas sūtītas no cariskās armijas un vēlāk no trimdas brālēnam un viņa sievai (Daiņa un Vijas vecākiem), ar kuriem to saistīja siltas un draudzīgas jūtas. Ģimenes arhīvā saglabājušās Teodora Spādes vecmāmiņas un vecāku, kā arī brāļu un māsas fotogrāfijas. Kādā fotogrāfijā, kas datēta ar 1939. gada 18. maiju, redzami Daiņa Puķīša vecāki, viņa brālis un māsa kopā ar Teodoru. Fotografēts Ventspilī, Gunta kristībās. (Daiņa fotogrāfijā nav, jo viņš vēl nebija dzimis.)

Nākamais admirālis piedzima 1891. gadā Ventspilī Jura un Annas Spādu ģimenē un bērnību pavadīja brūnā vienstāva koka ēkā Meža un Jūras ielas stūrī, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Tās vietā uzcelta jauna, ķieģeļu, un par vēsturisko vietu liecina vien piemiņas plāksne. Šo māju Teodora vecāki iegādājās, kad pārcēlās uz pilsētu un tēvs sāka nodarboties ar zvejniecību, norāda vēsturniece Ingrīda Štrumfa. Pēc Spādes vecāku nāves māja droši vien tika pārdota, bet vēlāk – arī nojaukta. Vēsturniece pauž nožēlu par to, jo koka māja varētu kalpot par 19. gs. sākuma pilsētbūvniecības paraugu.

Izglītību Teodors Spāde ieguva Rīgas Politehniskajā institūtā un Pēterburgas jūras kara skolā. Pirmā pasaules kara laikā viņš dienēja Krievijas karaflotē Melnajā jūrā. Latvijā atgriezās 1920. gadā, bet vēlāk aktīvi darbojās Latvijas krasta aizsardzības eskadra sastāvā. Pabeidzis Francijas Jūras akadēmiju, viņš kļuva par ģenerālštāba virsnieku, bet 1931. gadā – par Latvijas kara flotes komandieri. 1938. gadā Spāde ieguva admirāļa dienesta pakāpi. Tajā laikā viņš droši vien apciemoja dzimto Ventspili kuģu parāžu un citu valstu kara flotes pārstāvju pieņemšanas laikā, atzīmē Štrumfa.

1941. gadā Spāde tika izsūtīts uz Tomskas apgabalu, bet vēlāk notiesāts pēc melīgas apsūdzības un līdz 1953. gadam atradās Sibīrijas un Kazahstānas nometnēs. Spiests dzīvot šausmīgos apstākļos, mūsu novadnieks tomēr nezaudēja cieņu. Viņš baudīja autoritāti un cieņu gan administrācijas, gan ieslodzīto vidū. Par to liecina fakts, ka viņam uzticēja darbu noliktavā, kur tika glabātas un izdalītas radinieku sūtītās paciņas.

Arī Daiņa un Vijas māte sūtīja Teodoram uz nometni produktus, kaut gan viņas pašas ģimene tajā laikā cieta trūkumu un viņas vīrs tāpat bija izsūtīts. Pati dārgākā delikatese produktu sūtījumos skaitījās cieti žāvēta bute...

1953. gadā Spādi atbrīvoja, taču dzimtenē atgriezties aizliedza. Un viņš apmetās Kazahstānā, Temirtau pilsētā, kur arī nodzīvoja līdz sava mūža beigām. Teodors Spāde strādāja slimnīcā par grāmatvedi un iemantoja kolēģu un vietējo iedzīvotāju dziļu cieņu. Ir zināms, ka Spāde vairākkārt ieradās Latvijā un slepus apciemoja savus radiniekus Ventspilī. «Rīgā, sēžot pie Brīvības pieminekļa, Spāde apjauta, ka šī vairs nav tā valsts un visapkārt – vairs galīgi nav tā publika, kuru viņš pazina,» saka Ingrīda Štrumfa. Radinieki atceras Spādi kā ļoti emocionālu un atsaucīgu cilvēku. Kad Temirtau, lai sniegtu vieskoncertu, ieradusies slavena Latvijas vijolniece, Spāde ziemas vidū kaut kur sadabūjis un uzdāvinājis viņai rožu pušķi.

Teodors Spāde nomira Temirtau pilsētā 1970. gadā, bet 1990. gadā viņa pīšļi tika pārapbedīti Rīgā, Meža kapos. Diemžēl Spādes vienīgajam dēlam Selgaram, kurš dzīvo Amerikā, ar tēvu tikties tā arī neizdevās, bet uz pārapbedīšanu viņš pats atteicās ierasties.

Un tik un tā Teodoram Spādem bija lemts atgriezties Ventspilī, jau pēc aiziešanas mūžībā. 1996. gadā kompānija "Ostas flote" iegādājās velkoni, kuram deva slavenā admirāļa vārdu. Velkonis Teodors Spāde strādāja šeit līdz pat 2009. gadam, kad tika pārdots Krievijai, un, cik zināms, tagad tas kuģo Kaspijas jūrā, tiesa, jau ar citu nosaukumu.

Lasi vēl

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: