Sieviete var iet jūrā

Cik ilgi jūs strādājat Ventspils ostas kapteiņa vietnieces amatā?

– Kopš šā gada 1. janvāra. Ventspils brīvostas pārvaldē strādāju kopš 2019. gada. Kuģu satiksmes dienestā biju ostas kuģu satiksmes vadības operatore, pēc tam – maiņas vecākā operatore. Darbā Ostas kapteiņa dienestā mani pieņēma leģendārais kapteinis Arvīds Buks. Atceros viņu vēl no tiem laikiem, kad pati gāju jūrā un ienācu Ventspilī veikt remontu vai iekraut kravu. Kad sāku strādāt Kuģu satiksmes dienestā, Arvīds aizgāja pensijā un šeit notika rotācija. Daudzi vecākās paaudzes speciālisti aizgāja pensijā, Ostas kapteiņa dienestā ienāca vairāki jauni speciālisti – loči, kuģu satiksmes operatori.

Kādi ir jūsu pienākumi kā ostas kapteiņa vietniecei?

– Vadīt struktūrvienību – kuģīša Hercogs Jēkabs ekipāžu un Kuģu satiksmes dienestu. Par kuģu satiksmi ostā atbild ostas kapteinis un viņa vietnieks, šīs funkcijas sadala savā starpā. Kapteiņa prombūtnē pildu visas viņa funkcijas. Šoziem kuģošanai ostā īsts pārbaudījums bija ledus apstākļi. Nācās nepārtraukti lauzt ledu akvatorijā un sekot, lai kuģi varētu brīvi kursēt un pietauvoties piestātnēs, jo Ventspils skaitās neaizsalstoša osta. Abiem mūsu loču kuteriem ir ledus klase, tie palīdzēja tikt galā ar ledu. Ja ledu nelauztu, tas sablīvētos un traucētu kuģošanai ostā.

Kā jūs jūtaties profesijā, kas tradicionāli tiek uzskatīta par vīriešu profesiju?

– Ar katru gadu uz jūras kuģiem ir arvien vairāk kapteiņu un stūrmaņu sieviešu. Es neredzu iemeslus, kāpēc sieviete nevarētu strādāt jūras profesijās. Ir zināms sabiedrības spiediens, stereotipi. Bet, domāju, galvenais iemesls, kāpēc meitenes neaizkavējas jūrā, ir saistīts ar ģimenes veidošanu.

Kāpēc izvēlējāties šo profesiju?

– Esmu uzaugusi Bauskā, tālu no jūras, bet mūsu dzimtā ir bijuši jūrnieki – mans vectēvs gāja jūrā par mehāniķi, bet vecmamma bija pavāre uz kuģa. Tas bija vēl pirms manas dzimšanas, un tas nenoteica manu profesijas izvēli. Kad pabeidzu vidusskolu, bija jāizvēlas profesija. Skolā man labi padevās eksaktie priekšmeti un bija attīstīta tehniskā domāšana. Apmeklējot Latvijas Jūras akadēmijas Atvērto durvju dienu, sapratu, ka tur jūtos labi un gribētu tur mācīties. Bija jāizvēlas specialitāte – ostu vadība vai kuģu vadīšana. Uzņemšanas komisijas priekšsēdētājs, apskatot manus dokumentus, uzslavēja manas labās atzīmes un piedāvāja stāties kuģu vadīšanā, kur bija iespēja tikt budžeta vietā. Var teikt, ka viņš mani pierunāja, ko ne reizi neesmu nožēlojusi. Man bija interesanti mācīties. Nonākot pirmajā kuģa praksē, biju ļoti pārsteigta par to, cik ļoti realitāte atšķiras no tā, ko rāda filmās. Bet diezgan ātri iejutos tajā vidē un jau no paša sākuma zināju, ka strādāšu uz kuģiem. Tā arī notika. Akadēmijā iestājos 2011. gadā, bet jūrā gāju līdz 2019. gadam.

Ar kādiem izaicinājumiem sievietēm nākas saskarties jūrā?

– Es neesmu pārliecināta, ka sievietes būtu īpaši jāizceļ. Jebkuram jaunam profesionālim darbs jūrā ir izaicinājums. Tas ir bīstams darbs uz milzīgas metāla konstrukcijas, kur visu laiku jābūt uzmanīgam, lai nenokristu un nepaslīdētu. Jāzina profesionālā terminoloģija. Vecajiem jūrniekiem nepatīk, ja lieto nepareizus terminus. Piemēram, uz kuģa nav logu, bet ir iluminatori, nav grīdas, bet ir tikai klājs, nav kāpņu, bet ir traps, nav virtuves, bet ir kambīze; uz kuģa nesaka: virve, bet saka: tauva vai gals. Ja pateiksi nepareizi, tevi izsmies. Bet tas attiecas uz visiem, ne tikai uz sievietēm. Es centos ne uz ko neieciklēties. Jā, bija grūti, bija šūpošanās, kad nedēļām nevar normāli izgulēties, bija slikta dūša. Kad šķērsojām Atlantijas okeānu, visu nedēļu bija vētra un nebija iespējams normāli izgulēties, bet darbs tik un tā bija jāpadara. No vienas puses, darbs ir saistīts ar izaicinājumiem. Bet, no otras puses, virsnieka pienākumi uz kuģa nav saistīti ar fizisku darbu. Darbs pārsvarā bija ar papīriem.

Kādi bija jūsu pienākumi?

– Es strādāju par stūrmani un trešo kapteiņa palīgu uz Panamax klases naftas tankkuģiem. Mans darbs bija sagatavot dokumentus kuģa ienākšanai un iziešanai no ostas, atbildēt par ugunsdzēsības aprīkojumu un aprīkojumu dzīvības glābšanai, glābšanas plostiem, glābšanas laivām, glābšanas vestēm, un pārliecināties, ka viss ir darba kārtībā. Man bija arī jāstāv navigācijas un kravas sardzē.

Vai bija gadījies, ka jūsu kuģis nonāk ekstremālās situācijās?

– Par laimi, nē, bet, piemēram, ir nācies šķērsot rajonus ar paaugstinātu pirātisma risku. Tādos gadījumos obligāti ņēmām līdzi bruņotu apsardzi, parasti tie bija apmācīti snaiperi no Anglijas, Polijas, Indijas. Ja kuģim tuvojas kāda nezināma laiva, viņi brīdina, lai netuvojas; ja laiva tomēr tuvojas, apsargi vispirms šauj pa ūdeni, bet, ja arī tas nelīdz, tad ir tiesīgi šaut arī pa laivu. Mūsu kuģim vienreiz tuvojās nezināma laiva, tika izsludināta trauksme un visa komanda, izņemot kapteini, paslēpās speciāli aprīkotā citadelē. Par laimi, laiva pagāja garām un briesmas bija garām.

Vidēja izmēra tankkuģos, ar kuriem es gāju jūrā, apkalpe parasti ir 20–25 cilvēki. Kapteinis un vecākais kapteiņa palīgs vienlaikus pilda arī ārstu un medmāsu lomu, ja kāds saslimst. Reiz es saslimu reisā, bet man nācās vērsties pie ārsta krastā, tas bija Kanādā. Kovida laikā es vairs negāju jūrā, bet man stāstīja, ka uz kuģiem bija jāievēro stingra izolācija.

Cik reizes izgājāt jūrā, pirms tikāt norakstīta krastā?

– Piecus vai sešus reisus, kas ilga no četriem līdz septiņiem mēnešiem. Kamēr man nebija ģimenes un bērna, nebija tik lielas piesaistes mājām, es nejutu lielas emocionālas grūtības. Man nenācās ilgi iet jūrā, bet paspēju pabūt Amerikā, Āfrikā, Āzijā, Japānā, Ķīnā, tikai līdz Austrālijai netiku. Ļoti gribējās iziet Panamas un Suecas kanālu, un šis sapnis piepildījās. Panamas kanāls ir interesants ar to, ka tas ir mākslīgi veidots, kuģim nākas iet cauri slūžām. Savukārt Suecas kanāls ir interesants ar cilvēkiem, kas tur strādā: ejot cauri kanālam, kuģis obligāti uzņem uz klāja sueciešu komandu, kas palīdz iziet kanālu. Visgrūtākais garajos reisos bija tas, ka nekad nezini, kad varēsi nokāpt krastā. Protams, septiņi mēneši jūrā ir par daudz, jo darbs uz kuģa ir bez brīvdienām, ik pēc astoņām stundām – četru stundu maiņa. Nogursti fiziski. Tagad, kad man aug meita, es nevarētu tik ilgi atrasties prom no mājām. Precētām sievietēm šis darbs nav piemērots – kurš vīrs piekritīs mēnešiem gaidīt sievu no jūras! Bet galvenais – tie ir bērni. Šī iemesla dēļ mana vecmāmiņa pārstāja iet jūrā. Sākumā viņa mēģināja atstāt dēlu pie savas mammas, bet pēc tam skolotāji sāka aizrādīt, ka dēlam pasliktinājušās sekmes mācībās, un vecmāmiņa nolēma palikt krastā. Šī iemesla dēļ arī es pārstāju iet jūrā.

Vai kuģa vide ir piemērota ilgstošam sieviešu darbam?

– Pilnīgi noteikti. Katram apkalpes loceklim ir sava atsevišķa kajīte ar dušu un tualeti. Kajīte ir diezgan plaša – ar gultu, rakstāmgaldu, skapi. Parasti uz kuģa ir trenažieru zāle, uz dažiem kuģiem – sauna. Apstākļi ir diezgan komfortabli. Pēdējos gados uz kuģiem arvien aktīvāk tiek ieviests princips no bullying/no harassment, kas nozīmē bez iebiedēšanas/bez vajāšanas, kas aizliedz agresīvu un nevēlamu uzvedību ar mērķi pazemot, nodarīt emocionālu vai fizisku kaitējumu, radīt nedrošu vidi. Šis nosacījums ir īpaši svarīgs attiecībā uz jauniem cilvēkiem un sievietēm. Ir arī uzticības tālrunis, pa kuru var vērsties pēc palīdzības, ja jūties emocionāli vai fiziski aizskarta. Tas ir ļoti svarīgi, lai katrs apkalpes loceklis uz kuģa justos droši.

Cik daudz sieviešu parasti ir kuģa apkalpē?

– Visbiežāk esmu bijusi vienīgā sieviete apkalpes sastāvā. Pāris reizes bez manis ir bijusi vēl viena sieviete – pavāre. Zinu dažas sievietes stūrmanes, esmu dzirdējusi par sievietēm kapteinēm. Jūras akadēmijā mācījās arī meitenes kuģu mehāniķes un elektromehāniķes. Manā stūrmaņu grupā bijām četras meitenes. Tagad visas, ieskaitot mani, strādā krastā. Bet kursā kopumā no aptuveni 130 studentiem bija kādas desmit meitenes. Daudzas kursabiedrenes diezgan ilgi gāja jūrā. Ventspilī reiz ienāca kuģis, uz kura pusi apkalpes veidoja sievietes – stūrmanes, mehāniķes un pat matrozes. Neatceros, kapteine vai vecākā palīdze uz tā kuģa bija Latvijas Jūras akadēmijas absolvente. Dažas ārvalstu kompānijas apzināti komplektē kuģu apkalpes no sievietēm. Rīgas ostā strādā sieviete loce, tas ir diezgan rets gadījums, Latvijā – vienīgais. Loča darbs prasa fizisko sagatavotību un ir saistīts ar bīstamību, kāpjot uz kuģa un nokāpjot no tā. Nezinu, vai gribētu strādāt par loci.

Jūsu vīrs arī ir jūrnieks?

– Bijušais vīrs ir kuģa kapteinis, iepazināmies reisā. Viņš ir ventspilnieks, tāpēc, apprecoties ar viņu, pārcēlos uz Ventspili.

Vai pieļaujat iespēju kādreiz atkal doties jūrā?

– Es neizslēdzu tādu iespēju, jo man pietrūkst tā darba. Īpaši vasarā, kad siltās naktīs jūtu, kā smaržo jūra. Ja es varētu atstāt bērnu drošās rokās, iespējams, es atkal dotos jūrā. Bet šobrīd man ļoti patīk mans pašreizējais darbs, es to ļoti gribēju, tāpēc šobrīd neredzu iemeslu atgriezties jūrā.

Kādas priekšrocības jūs saskatāt darbā krastā?

– Jūrā karjeras izaugsme notiek ātrāk nekā krastā. Bet es arī krastā neesmu īpaši sēdējusi uz vietas. Jūtos novērtēta, atzīta. Esmu ļoti priecīga, ka izdevās uzvarēt konkursā uz ostas kapteiņa vietnieka amatu. Man teica, ka uz šo amatu pretendējuši 16 vai 17 cilvēki no visas Latvijas.

Ventspilī dzīvojat salīdzinoši nesen. Vai bija grūti pierast pie vietējiem apstākļiem?

– Vajadzēja pierast, ka šeit cilvēki runā mazliet citādi nekā Bauskā. Vairākas reizes mēģināju uz balkona stādīt puķes, un katru reizi vējš tās aplauza. Sapratu, ka Ventspilī ar tās vējiem varu audzēt tikai īpašas šķirnes puķes, kas izturīgas pret vējiem (smejas). Bet kopumā klimats Ventspilī ir komfortablāks nekā Bauskā, kur vasarā ir lielāka svelme, bet ziemā lielāks aukstums. Ļoti patīk dzīvot pie jūras. Pirmajā gadā vasarā gāju peldēties katru dienu neatkarīgi no laika apstākļiem. Un vispār man Ventspils patīk. Kad braucu uz Rīgu, vienmēr priecājos atgriezties Ventspilī. Šeit es vienmēr varu precīzi aprēķināt laiku un pateikt, kur cikos būšu. Man nav jārēķinās ar iespējamo laiku sastrēgumos, ir tikai jāaprēķina laiks braukšanai. Maniem radiem no Bauskas ļoti patīk gumijas segums bērnu rotaļu laukumos.

Kādi ir jūsu karjeras mērķi?

– Pagaidām mans mērķis ir nostabilizēties šajā amatā. Tas bija mans mērķis, uz to gāju, – sasniedzu un pagaidām tālāk neskatos. Ventspilī pabeidzu maģistrantūru dubultā studiju programmā vadības zinātnēs kopā ar Austrijas universitāti, iegūstot divus diplomus.

Kā jūs pavadāt brīvo laiku?

– Ar meitu ejam uz baseinu. Ar kolēģiem piedalāmies Quiz spēlēs. Patīk lasīt un klausīties audiogrāmatas, iet uz kino un teātri. Vēl ļoti patīk likt lego – piemēram, botānisko kolekciju un citus lielos komplektus.