Fizioterapeite Kēte atrod aicinājumu darbā ar bērniem

Kētes vārds ir rets – Latvijā ir tikai divas šī vārda nesējas. Arī otra Kēte nāk no Ventspils puses. Vārds ģimenē saglabājies no mūsu sarunas varones mammas skolotājas Kētes, un Kētes mammai tas ļoti paticis, tāpēc to izvēlējušies savai meitai. «Neparastajam vārdam ir gan savs pluss, gan zināma atbildība. Ar tādu vārdu nav iespējams pazust pūlī,» sarunas sākumā smaidot atklāj fizioterapeite.

Kēte ir ventspilniece, mācījusies Ventspils 4. vidusskolā. Pēc vidusskolas viņa vēlējusies studēt medicīnu, tomēr toreiz šķitis, ka apkārtējie vairāk izvēlas jurista vai ekonomista studijas. Arī pati nebija pietiekami koncentrējusies uz nepieciešamajiem priekšmetiem un šaubījusies, vai spēs iestāties medicīnās fakultātē. «Tāpēc kopā ar draudzenēm iestājos Ventspils Augstskolā, bet pēc studijām strādāju banku un sabiedriskās ēdināšanas jomā,» atklāj Kēte.

Vēlāk vīrs vēlējies pilnveidot savu karjeru un abi pārcēlušies uz Rīgu, dodot Kētei laiku pašai izdomāt, ko viņa dzīvē vēlas darīt. Viņa atgriezusies pie agrākās domas par medicīnu un apsvērusi arī iespēju kļūt par vecmāti, jo interese par darbu ar bērniem bijusi jau iepriekš. «Tomēr izvēlējos par labu fizioterapijai, jo pati esmu aktīva un sportiska, tāpēc šķita, ka šī profesija būs man tuvāka. Tā arī sākās mans ceļš fizioterapijā,» par profesijas izvēli stāsta Kēte.

Studijas Rīgas Stradiņa universitātē viņa sāka 27 gadu vecumā. Šoreiz lēmums bijis daudz apzinātāks, un arī studiju pieredze bijusi citāda. Kēte uzsver – mācoties apzinātā vecumā, studijām ir cita jēga, jo daudz ko tādu, kas jaunībā šķiet grūti saprotams, vēlāk var vieglāk pieņemt. «Varu teikt lielu paldies vīram par iedrošināšanu, atbalstu un sapratni, jo studiju apvienošana ar ģimenes dzīvi nebija viegla,» atzīst Kēte. Studiju laikā piedzimuši abi bērni. Lielu atbalstu sniegusi mamma, kura braukājusi no Ventspils un pieskatījusi bērnus, lai meita varētu apmeklēt lekcijas. Kēte praktizējusies Stradiņa slimnīcas insulta un neiroloģijas nodaļā, Bērnu slimnīcā un Vaivaros. «Ceturtais kurss bija prakses gads, tāpēc, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, studijas šķita nedaudz vieglāk organizējamas. Studijas pabeidzu ar Atzinības rakstu par izcilām sekmēm, diviem bērniem un diplomu kabatā,» priecīgi saka Kēte.

Uzreiz pēc studijām Kēte uzsāka darbu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur nostrādāja vairākus gadus. Tomēr 2021. gadā ģimene atgriezās Ventspilī. Viens no galvenajiem iemesliem bijuši bērni – dēls jau bija pabeidzis otro klasi, bet meitai bija jāsāk skolas gaitas. Kēte stāsta, ka vecākiem mūsdienās gribas bērniem dot pēc iespējas vairāk – gan sportu, gan mūziku, gan mākslu –, taču, dzīvojot Pierīgā, nokļūšana uz dažādām nodarbībām prasījusi daudz laika. Ventspilī šajā ziņā iespēju esot daudz vairāk. Nozīmīgs bijis arī ģimenes atbalsts – vecvecāki labprāt pavada laiku ar mazbērniem un palīdz ikdienā.

Sākoties Covid-19 pandēmijai, Kēte uz laiku paņēmusi pauzi no darba, lai būtu kopā ar bērniem. Ilgi bez darbošanās viņa gan nav varējusi. Aktīvajai sievietei radusies doma šo laiku izmantot jaunu zināšanu apguvei, un viņas redzeslokā nonākusi miofunkcionālā terapija. Rīgā bija parādījusies pirmā šīs jomas klīnika, turklāt Covid-19 laikā mācības bija iespējams apgūt attālināti.

Mācību laikā Kēte apmeklējusi ortodontu un sarunā pastāstījusi par savām studijām. Ārsts izrādījusi interesi un pēc mācību pabeigšanas piedāvājis darbu. Tā Kēte vairākus gadus strādājusi zobārstniecības klīnikā Concordia Rīgā. «Miofunkcionālā terapija ir saistīta ar sejas, mutes, kakla muskuļu darbību un sakodienu. Tas ir specifisks darbs ar muskuļiem, kas zināmā mērā atrodas starp fizioterapiju un citām ar mutes un sejas funkcijām saistītām jomām.»

Pēc pārcelšanās uz Ventspili Kēte vēl kādu laiku divas dienas nedēļā braukusi uz Rīgu, taču šāda ikdienas braukāšana kļuvusi nogurdinoša. Viņa atkal paņēmusi pauzi, vienlaikus šo pieredzi uztverot kā vēl vienu profesionālās pilnveidošanās posmu. Katrs apgūtais virziens viņai devis jaunas zināšanas un papildinājis iepriekšējo pieredzi.

Vēlāk Kēte sākusi strādāt ar jaunajiem futbolistiem. Reizi nedēļā viņa ar bērniem strādā pie muskulatūras stiprināšanas, mācot arī pareizi iesildīties un atsildīties. Pēc pirmās vasaras futbola skola Kētei piedāvājusi strādāt vēl ar divām grupām, jo treneri redzējuši rezultātu – bērni mazāk sūdzējušies par sāpēm un vairāk apzinājušies nepieciešamību sagatavot ķermeni slodzei. «Bērniem ir jāiemācās ne tikai spēlēt futbolu, bet arī sagatavot ķermeni slodzei,» pārliecināta fizioterapeite.

Paralēli darbam futbola skolā Kēte domājusi arī par savu praksi. Sarunā ar kolēģi fizioterapeiti Līgu Reinbergu-Soku radusies doma strādāt kopā, un abas sākušas meklēt piemērotas telpas. Tā pamazām izveidota vieta, kur Kēte var turpināt darbu savā profesijā jau privātpraksē.

Šodien Kētes ikdiena lielākoties saistīta ar dažāda vecuma bērniem – viņa palīdz izvērtēt un veicināt zīdaiņu kustību attīstību, piedāvā ārstnieciskās vingrošanas nodarbības bērniem ar dažādiem stājas un kustību traucējumiem, ja nepieciešams veic ārstniecisko masāžu, kā arī apmāca vecākus hendlingā. Fizioterapijas nodarbībā ne vienmēr nepieciešami sarežģīti vingrinājumi. Citreiz bērns vingro, citreiz darbā tiek izmantotas rotaļas, dažādi palīgmateriāli vai pavisam vienkārši uzdevumi, kas palīdz apgūt kādu jaunu kustību vai justies drošāk tajā, ko bērns jau prot. «Nodarbībās ar bērniem ļoti svarīgi ir, lai bērnam būtu interesanti, lai viņš iesaistās un jūtas brīvi. Tad netrūkst arī smaidu, joku un smieklu.»

Viens no lielākajiem gandarījumiem Kētei ir redzēt bērnu progresu un prieku par apgūto. Viņas pašas pieredze apliecina – ir svarīgi noticēt saviem sapņiem, jo arī tad, ja ceļš līdz tiem nav gluži taisns, ticība sev un apkārtējo atbalsts ļauj atgriezties pie tā, ko patiesi vēlies darīt.

#sif_maf2026