Vēsturiskā pasaules čempionātā iekarots piecinieks

Velkoņi pasaules čempionātā tradicionāli startēja gan klubu, gan izlašu mačos. Pirmais starts bija komandu cīņas svara kategorijā līdz 680 kg, kurās gluži tukšā Velkonis nepalika, bet arī panākumu daudz nebija. Turnīrā kopumā startēja 28 komandas, kas tika sadalītas divās grupās. Mūsējie cīnījās neizšķirti ar vienu angļu un vienu nīderlandiešu komandu, bet tie tā arī palika vienīgie punkti, tā kā pēc grupas cīņām ventspilnieku starts šajā svarā arī bija galā. Svara kategorijā līdz 720 kg, kurā startēja 17 komandas, Velkonim jau klājās krietni labāk – divas uzvaras un neizšķirts ļāva kopvērtējumā ieņemt desmito vietu. Turklāt tā bija arī labā sagatavošanās izlašu cīņā, kas šajā sarā bija paredzētas sacensību pēdējā dienā.

Jāpiebilst, ka tajā pašā laikā Raimonds Oliņš, Lelde Ješkina un Nika Benhema – Kazakeviča startēja jauktās komandas sastāvā (līdz 580 kg) un viņiem klājās vēl labāk. 22 komandas vispirms tika sadalītas divās grupās, bet 11 komandu grupa ir lielākais, ko pieļauj sacensību nolikums. Diemžēl tas paredz arī, ka no katra vienpadsmitnieka uz medaļu cīņām tiek tikai divas komandas, kas ir visai nežēlīgi noteikumi. Piemēram, 680 kg svarā no četrām grupām tālāk tika pa divām komandām un izslēgšanas cīņas sāka ar astotdaļfinālu. Taču bija kā bija, mūsējie cīnījās labi, grupā izcīnīja ceturto vietu, kas kopvērtējumā deva dalīto 7. - 8. pozīciju.

Izlašu cīņas ventspilnieki sāka ar Mix grupu, kurā pie virves stājās 15 nacionālās komandas, vispirms tiekot sadalītas divās grupās. Arī šajā grupā mūsējiem ceturtā vieta, kas sacensību noslēgumā ļāva cīnīties par septīto vietu, tomēr cīņā ar otras grupas ceturto vietu – Beļģiju – tika piedzīvots zaudējums.

Smagsvaru izlašu cīņas tika sāktas pārliecinoši. Pieveikts Anglija, pieveikta Izraēla, bet tad pretī stājās Lietuva un pienāca brīdis vēsturiskam ierakstam – pirmā neveiksme pret šo valsti, kurai virves vilkšanā skolotāji bija tieši latvieši. «Viņiem bija laba komanda, bet ne jau tāda, kuru nevaram uzvarēt. Droši vien galvās iesēdās tā doma, ka tā ir tikai Lietuva un par to dabūjām samaksāt. Visu dienu lija, zeme bija pielijusi un ja tādā izdevās sākt kārtīgi strādāt, apturēt to bija grūti. Protams, viņi pēc tam ļoti priecājās, jo taču pirmo reizi pieveica skolotājus. Mēs tāpat priecājamies, kad 1999. gadā pirmo reizi uzvarējām zviedru,» stāsta treneris Ainars Zablovskis.

Tupinājumā izdevās pieveikt Franciju, DĀR, cīnīties neizšķirti ar Beļģiju, bet bija nepieciešama viena uzvara. Tomēr ne Šveici, ne Nīderlandi pieveikt neizdevās – izlase cīnījās, sāncenšus izkustināja, bet izvilkt nespēja. Tā medaļu vietā nācās samierināties ar piekto vietu, tiesa Lietuva arī augstāk pakāpties nespēja, noslēdza čempionātu ar diviem zaudējumiem un ceturto vietu.

«Viss laikam jau notika tā, kā arī varējām gaidīt. Protams, zaudējums Lietuvai sanāca negaidīts, bet citādāk viss notika apmēram tā, kā varējam iedomāties. Skaidrs, ka grūti cerēt uz kādu progresu, ja Latvija vilcēju un klubu ir tik maz. Čempionātā mēs atteicāmies no cīņām ar pilniem sastāviem, bet arī četrinieku, kas ir tikai puses, nemaz tik daudz savākt neizdodas. Tā kā kopumā nostartējām savu iespēju robežās, bet arī parādījām, ka pavisam slikti ar mums nav un aizmirst par mums vēl nevajag,» tā Zablovskis.

Pasaules čempionātu arī apkalpoja Ventspils tiesnesis Aivars Brakmanis, kurš šobrīd ir viens no pieredzējušākajiem un pieprasītākajiem tiesnešiem starptautiskos mačos, arī Latvijas tiesneši kopumā tiek novērtēti augstu.