No jauna iemācīties staigāt

2014. gada 31. maijā tu piedzīvoji smagu kritienu. Vai vēl atceries, kā tas notika?

– 2014. gada sezonai gatavojos kā vēl nekad. Trenējos ar lielu entuziasmu un sparu. Droši vien to lielo entuziasmu man deva tas, ka nebija jāsatraucas par izmaksām un visām lietām, kuras saistītas ar motociklu. Man atlika tikai fiziski būt gatavam un pierādīt visiem sponsoriem, tehniķiem un treneriem, ka esmu gatavs, ka darīšu visu, kas manos spēkos, lai nevienu nepieviltu. Manā komandā bija menedžeris, vairāki mehāniķi, treneri, šoferi, padomdevēji un, protams, arī mans tētis Andris, kurš ir mans lielākais atbalstītājs un visā gan pamāca, gan atbalsta. Savus atbalstītājus varētu vēl saukt un saukt, bet nezinu, vai tik ilgi gribi klausīties. (Smejas.) Sezonai sāku gatavoties jau ziemā. Mani treneri man bija izstrādājuši jaunu fizisko treniņprogrammu. Treniņos man palīdzēja fiziskās sagatavotības treneri, lai varētu veikt visus vingrinājumus bez traumām, tāpat viņi man deva iedvesmu trenēties vēl vairāk un neļāva arī haltūrēt. Īsāk sakot, biju sagatavojies ļoti labi. To arī pierādīju pirmajās sacensībās. Togad mans mērķis bija iegūt Latvijas kausu un uzvarēt Superkausā (spēcīgākā motokrosa līga Austrumeiropā). Stelpes mototrasē, kur notika mana nelaime, piedalījos tikai treniņu nolūkā, jo, kā sacīja mans tētis, – sacensības ir vislabākie treniņi. Tad nu domāju aizvadīt šīs sacensībās tādā kā treniņu režīmā. Starts padevās tīri labs, biju trešais. Pusi sacensību cīnījos ar pirmajiem diviem mats matā, līdz brīdim, kad abi braucēji, cīnoties viens ar otru, pieļāva kļūdu, kuru izmantoju un pakāpos jau līdz pirmajai vietai. Tālāk jau mans mērķis bija atrauties no sekotājiem, kas arī izdevās. Atlika aizbraukt tikai līdz finišam, bet tad... nezinu, kas ar mani notika... Mazā lēcienā, kur visu brauciena laiku piebremzēju, lai neizlektu par tālu, pēkšņi ručkā bija pilna gāze. Es uzlidoju astoņu metru augstumā un motociklu savaldīt vairs nevarēju, tāpēc palaidu vaļā. No augstā kritiena lidoju un ar kājām atsitos pret zemi. Atceros, ka uzmetu vēl kūleni un ātri vēlējos piecelties kājās, lai sekotāji neuzlektu virsū, bet sapratu, ka piecelties vairs nevaru... Sāka nežēlīgi sāpēt kājas. Paskatījos atpakaļ uz trasi un sapratu, ka man nemaz neviens virsū uzlekt nevar, jo biju gandrīz ārpus trases. Kad to biju sapratis, sākās nepanesamas sāpes. Es tur gulēju līdz brīdim, kad pieskrēja mediķi.

Vai tagad esi sapratis, kas bija pie vainas tavam neveiksmīgajam lēcienam?

– Sākumā domāju, ka tā bija tehnikas vaina un ka gāze iesprūda. Taču viens labs motokrosa braucējs pēc tam man teica, ka visu redzējis un nesapratis, kas ar mani pirms tā lēciena noticis. Viņam licies, ka esmu aizmirsis trasi. Taču, ja tā kārtīgi padomā, līdz pat šim brīdim īsti nezinu, kas notika, joprojām nesaprotu.

Kādas bija šī kritiena sekas?

– Kritiena sekas bija abu papēžu sadragāšana, pēdu iekšējo muskuļu sadragāšana un lauzti kāju pirksti. Pēc šī kritiena mani aizveda uz Jelgavas slimnīcu, kur mani pamocīja un uzlika ģipsi kājām. Trauma bija tik nopietna, ka mani grasījās turpat arī operēt. Taču piezvanīja Rodeo kluba vadītājs Arvis Sanders, kurš teica, ka man jātiek uz Rīgu. Viņš izdarīja visu, kas bija vajadzīgs: noorganizēja transportu un ārstus, sameklēja, kas man palīdzēs utt. Mani aizveda uz Rīgas traumatoloģijas slimnīcu, kur mani jau gaidīja. Tur uztaisīja rentgenu, salika pareizi lauztos pirkstus un tad aizveda uz palātu, kur dažas dienas pagulēju. Taču tad sākās īsts murgs. Sāka atmirt kājas pēdas muskuļi. Man izgrieza abām kājām tādus kā caurumus, kur, kā ārsts teica, ar karotīti ņēmis ārā beigtos muskuļus. Vairākas nedēļas tīrīja manas kājas, katru nedēļu bija operācija. Bija jau apnicis tur gulēt un likās, ka viss jau iet uz labo pusi, ka viss tīrs. Taču manas cerības, ka tikšu ārā, neattaisnojās. Ārsts paziņoja, ka kājā ir iekļuvusi infekcija, kura iet tālāk. Viņš mēģināšot to dabūt ārā, taču, ja nevarēs, tad abas kājas būšot jāamputē... Man palika tā jocīgi. Sāku domāt, kā paiešu, kā uz moča uzkāpšu, ko draudzene teiks. Pēc nedēļas izdevās dabūt to infekciju ārā. Traumatologi teica, ka esot visu izdarījuši un turpmāk man nepieciešami citi speciālisti sīkākiem darbiem. Uz to parakstījās mikroķirurģijas ārsts Jānis Krustiņš. Tiku pārvests uz mikroķirurģijas slimnīcu, kur man izgrieza muguras muskuļus. Šie muskuļi tika ielikti manās kājās. Vairs pat neatceros, cik man bija operāciju.

Kā uz tavu traumu reaģēja tavi tuvinieki un kā tu pats?

– Domāju, ka nevienam ģimenes loceklim tas nebija viegli. Protams, visi man rādīja tikai to pozitīvo pusi, kas darījās viņos pašos, es nezinu. Mans tētis Andris mani apciemoja katru vakaru un atveda kārtīgu ēdienu. Es pat nezinu, kā, bet viņš man deva lielu enerģiju. Protams, ka lielu atbalstu, spēku nepadoties, cīņassparu man deva draudzene Kristīne. Viņa katru nedēļu izbrīvēja vienu dienu, lai varētu atbraukt ciemos no Liepājas. Viņa man teica, ka, uzzinot, ka esmu satraumējies, ļoti pārdzīvojusi. Viņas apciemojumi deva lielu spēku, vēlmi ātrāk tikt mājās. Atceros, ka pēc kritiena zvanīju uzreiz viņai, bet viņa strādāja un sākumā pat neticēja. Kristīne vienmēr ir man blakus. Viņa cīnījās kopā ar mani, uzmundrināja, lika smieties un palīdzēja pārvarēt to ziņu, kad ārsti teica, ka abas kājas būšot jāamputē, un palīdz joprojām. Vēl man draugi palīdzēja, deva spēku cīnīties un nepadoties. Palīdzēja arī visi atbalstītāji.

Atceros, ka pēc šī kritiena tika lūgta palīdzība līdzekļu vākšanā rehabilitācijas procesam, kas solījās būt vēl ilgs. Tāpat tika izveidots ziedojumu tālrunis.

– Jā, lielu paldies gribu teikt savam mehāniķim un draugam Ivaram, kurš noorganizēja daudzas lietas. Piemēram, pēc vienas no operācijām zaudēju ļoti daudz asiņu. Ivars visu noorganizēja tā, lai jau tās pašas dienas vakarā draugi varētu iet noziedot asinis. Man saziedoja kādus 50 litrus. Par saziedoto naudu veicu rehabilitāciju pie Raivja Aršauska, kurš tiešām ir profesionālis un zina savu darbu. Palīdzēja arī motokrosa klubs Rodeo un Motosporta federācija, kas ir kā viena liela ģimene. Pat nedomāju, ka ir tik daudz izpalīdzīgu cilvēku.

Pagājuši jau gandrīz divi gadi. Kā jūties šobrīd, un vai joprojām notiek rehabilitācijas process?

– Nu, kā lai saka, jūtos labi. Protams, rehabilitācija vēl joprojām turpinās. Tagad tas viss notiek mājas apstākļos. Kā jūtos? Nezinu... Tagad cenšos sadzīvot ar to, ka vairs nespēju darīt to, ko darīju. Pastaigāt gan varu! Tas arī bija ārstu veicamais darbs. Varētu jau sūdzēties, bet neesmu no tiem, kuri sūdzas. Viss ir labi, jādomā pozitīvi.

Teici, ka vairs nespēj darīt lietas, ko darīji. Kas tās ir par lietām?

– Vairs nespēju ilgi būt uz kājām. Varu pastaigāt tikai pāris stundu, tad atkal vajag atpūtināt kājas. Nespēju vairs ne palēkāt, ne paskriet.

Kādas bija izjūtas, kad piecēlies un atkal staigāji?

– Izjūtas bija lieliskas! Pirmais, par ko nopriecājos, – ka viss vairs nebija tik ļoti augstu, tik nesasniedzams. Sajutos kā īsts milzenis, kaut gan esmu tikai 181 cm garš. Man vajadzēja no jauna iemācīties staigāt. Sākumā sanāca tā, kā sanāca. Bija ļoti grūti, iemācīties staigāt no jauna nav nemaz tik vienkārši. Pirmajās reizēs man ļoti gura kājas, taču es trenēju muskuļus, lai visa tā padarīšana būtu vieglāka. Pēc kāda laiciņa jau arvien ilgāku laiku pavadīju uz kājām, bet tad man sāka kaut kas durties pēdā. Ārsti teica, ka atlūzis un noslīdējis papēža kauls. Turpmākās divas nedēļas staigāju ar kruķiem, un tad atkal nācās sākt no jauna mēģināt staigāt bez palīglīdzekļiem. Nepadevos, un šobrīd jau pāris stundu dienā varu pats pastaigāt.

Spriežot pēc ierakstiem sociālajos tīklos, mēs tevi varam apsveikt! Tev ar draudzeni piedzimis bērniņš.

– Jā, mums piedzimusi meitenīte – Kortnija Nīna. Mums klājas ideāli. Tikai nedaudz paraud, kad viņai ko sagribas. Pa naktīm arī dažreiz neļauj gulēt, bet kopumā viss ir kārtībā. Esam priecīgi, laimīgi un veseli.

Jūsu meitai tāds nedzirdēts vārds...

– Jā, man pašam ļoti patīk. Ar draudzeni domājām, kādu vārdu varētu ielikt. Man pašam ideju nebija vispār. (Smejas.) Draudzene izdomāja vairākus vārdus, un viens no tiem bija Kortnija. Uzreiz sapratu, ka īstais.

Motokrosam esi atmetis ar roku? Vai tomēr dziļi sirdī vēlies kaut kad atgriezties apritē?

– Atmest ar roku var tikai kādam darbam, motokross manī ir jau aptuveni 18 gadus. Tā vienkārši par to nedomāt nevaru. Protams, ir domas, kam man tas vispār vajadzīgs, ja tik ilgu laiku jau esmu bijis tajā visā iekšā. Sekoju līdzi visam kas notiek motokrosā – gan Latvijā, gan pasaulē. Patīk man tas motokross, tur neko nevar darīt. Grūti skatīties no malas sacensības, gribas pašam atgriezties un izjust visu to, ko var izjust tikai motokrosā. Es vēlētos atgriezties, saku godīgi. Taču mani aptur doma, vai gribu atkal nodarīt pāri saviem tuviniekiem, atkal likt stresot un pārdzīvot. Katru reizi to atceros, paskatoties uz savām kājām. Un ja pavisam godīgi, tad atgriezties motokrosā man nemaz nav reāli. Bet cerību nezaudēšu.