Skola – mazie svētki katru dienu

Kā izvēlējāties šo profesiju? Vai tā bija apzināta izvēle?

– Šo jautājumu man uzdod ļoti bieži. Jau no bērnības visu laiku darbojos kā skolotāja – man bija mājās sataisītas burtnīcas, pati rakstīju, laboju. Lāči bija sasēdināti, ar viņiem spēlēju skolās. Man tas bija pats par sevi saprotams, un es nevaru iedomāties, ka būtu izvēlējusies ko citu.

Ģimenē nebija neviena skolotāja?

– Nē. Opis bija mākslinieks un vetārsts, mamma grāmatvede, tētis – izgudrotājs, izgatavoja zivju cehā visādu aparatūru. Neviena pedagoga ģimenē nav bijis.

Kā atnāca sports? Varbūt varēja būt arī valoda vai matemātika?

– Tā kā man ļoti patika vadīt un organizēt, pēc vidusskolas aizgāju mācīties par pionieru vadītāju. Uzreiz pēc tam arī strādāju Dundagas vidusskolā par pionieru vadītāju un krievu valodas skolotāju. Tad man piedzima Klāviņš, bet ļoti ātri atkal sāku strādāt. Dēlam bija gads, kad biju internāta audzinātāja Dundagā, jo bērnu varēju ņemt līdzi.

Kad dēls jau bija bērnudārza vecumā, aizgāju strādāt uz Vīdales sākumskolu. Tā bija maza lauku skoliņa aiz Dundagas ar ļoti ģimeniskiem apstākļiem. Biju pirmo trīs klašu skolotāja, mācīju visus priekšmetus, izņemot mūziku. Tad sapratu, ka man sports visvairāk patīk, jo nepatika labot burtnīcas. Iestājos Sporta pedagoģijas akadēmijā. Pirms tam man galvā bija iesēdies kāda teiktais, ka akadēmijā mācās tikai ļoti lieli sportisti, bet es līdz Latvijas izlasei vieglatlētikā netiku, biju kandidātos. Iestājos, un man tā patika! Mums bija mācības neklātienē četrus gadus. Pa mēnesim diendienā mācījāmies no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā pilnīgi visu: anatomiju, fizioloģiju, anatomijā līķi graizījām, plaušu tilpumu mērījām, pildījām laboratorijas darbus. Tā kā es jau biju strādājusi par sporta skolotāju, sanāca, ka biju mūsu kursiņam kā skolotāja, kas mācīja rakstīt plānus. Tur bija ārkārtīgi sarežģīti un smalki jāraksta, aprakstot katru kustību. Sasniedzamie rezultāti bija jau tolaik, tikai tie saucās citādāk. Bija jāformulē ievada daļa, galvenā daļa, visi uzdevumi pa punktiņiem.

Praktiskā pieredze palīdzēja.

– Ļoti palīdzēja. Kad mācījos Rojas vidusskolā, mums karjeras izaugsmē bija vienmēr tādas lapiņas jāpilda, par ko gribam kļūt. Un es vienmēr rakstīju – skolotāja. Vidusskolas gados, kad sākumskolas skolotāji saslima, mūs – tos, kas gribēja kļūt par skolotājiem, – sūtīja aizvietot šos skolotājus. Tas mani tā fascinēja un aizrāva, ka es vienkārši sevi citur nekur neredzēju.

Dažkārt saka – mainiet profesijas! Bet kāpēc man būtu jāmaina, ja tā ir mana sirdslieta? Tā man nav profesija – tā ir mana aizraušanās, jo es uz skolu nenāku kā uz darbu, es nāku ar prieku. Tie man ir tādi mazie svētki katru dienu. Ir, protams, nogurums arī, un ne jau darba, bet no dažādiem uzbraucieniem – no vecākiem, neklausīgiem bērniem, no dažādiem kreņķiem sadarbībā ar bērniem. Bet visā visumā – vienkārši brīnišķīga profesija.

Vai bērni laika gaitā ir mainījušies?

– Pilnīgi. Kādreiz bija mierīgāki, toleranti pret skolotājiem, daudz ko neatļāvās. Tagad viņi ir tik brīvi, tik atvērti! Padomijas laikā tev neviens skolēns nepateica – skolotāj, jums ir skaista lūpu krāsa vai brīnišķīgi nagi, bet tagad viņi ievēro pilnīgi visu, saka komplimentus. Viņiem nav kauns arī paprasīt, strīdēties – nav tā, ka skolotāja vārds ir galvenais, vienīgais un pareizais. Viņi diskutē. Man ļoti patīk, ka viņi uzdod jautājumus, un, paldies Dievam, es uz visiem jautājumiem nevaru atbildēt, tad es viņiem varu teikt – es sameklēšu atbildi uz tavu interesējošo jautājumu, un mēs parunāsim nākamajā reizē.

Kādreiz bija tā – skolotājs liek skriet, un bērniem nav jautājumu, viņi skrien. Skolotājs liek lēkt, viņi lec – neskatoties uz svaru vai fizisko attīstību. Bērni darīja to, ko pedagogs liek. Tagad viņi saprot, ka ļoti korpulenti cilvēki skriet nevar, un jautā – kāpēc? Un man ir jāatbild: tāpēc, ka tev skrienot būs problēmas ar potītēm, ar ceļiem. Tev galvenais ir ātri staigāt, ātri nūjot, tempa maiņa. Kāpēc ir jālec ar aukliņu? Jo kauli, sirds, asinsvadi, pēda – viss stiprinās. Izkopēju un iedodu viņiem atbildes uz jautājumiem.

Kāpēc vajadzīgs volejbols? Tas man ir vismīļākais jautājums. Jaunietēm ir ļoti skaisti, gari nagi. Stāstu: tagad iedomājies, ka tev ir draugs un tu aizej ar viņu uz jūrmalu. Jaunieši tagad vairs nesauļojas, viņi aktīvi nodarbojas ar kaut ko. Tu sēdēsi, un draugs spēlēs volejbolu? Cik ilgi tev būs tas draugs? Viņam patiks, ka tu visu laiku sēdi? Nē, viņam patiks, ka tu ar viņu dari kopā! Tas ir tāds labs stimuls meitenēm. Neviens nav jāpadara par volejbolistu – tāpēc ir treniņi. Svarīgas ir pamata prasmes, fiziskā aktivitāte, dažādas spēles, vingrinājumi.

Daudzi kritizē programmu Skola 2030. Tur, protams, ir kļūdas, bet man ļoti patīk, ka ir individuāla pieeja. Ja ir kādas problēmas ar stāju vai muguru, cilvēks nevar nostāvēt, bet var sēdēt un spēlēt! Ja nevar lēkt ar aukliņu, var mierīgi kāpt. Ja kaut kas neiet, iedošu citu vingrinājumu. Pedagogam tas ir daudz grūtāk, jo viņam ir jāpiemeklē.

Ārsta zīmes, atbrīvojumi sportā vairs neeksistē. Katram bērnam ir pielāgojami vingrinājumi. Piemēram, pēc iesnām, saaukstēšanās pielāgo mazliet vieglākus vingrinājumus. Pēc plaušu karsoņa skolēns ir galvenais palīgs pedagogam – viņš var demonstrēt iesildošos vingrinājumus, jo visu zina.

Ir svarīgi, kā pedagogs ir ienācis skolā un sācis darboties ar skolēniem. Tāpēc man bija ļoti viegli 2. pamatskolā – kā sāku ar bērniem darboties 1. klasē, tā līdz pat 9. klasei. Es viņus pazinu tikpat kā māte. Tad ir ļoti viegli dot vingrinājumus, jo zinu, ko viņi var un ko es esmu iemācījusi, ko varu prasīt. Varu ieteikt vecākiem – jūsu bērnam tas ļoti labi padodas, jums varbūt vajadzētu aiziet uz vieglatlētiku, jo viņa ļoti skaisti lec un ātri skrien. Un es zinu, ka viņa iet uz dejošanu, bet varbūt vajadzētu tomēr arī vieglatlētiku. Daudzi vecāki arī ieklausās.

Šad tad ir tā, ka saka – bērni jau forši, bet tie vecāki!

– Jā, vislielākās problēmas īstenībā ir ar vecākiem. Man ir nepieņemami, ja vecāks saka: man sports skolā negāja, un tāpēc viņai arī neiet. Saku: jūs taču neesat kloni – jūs esat cits cilvēks, un viņa ir cits cilvēks. Jums varbūt krosi nepadevās tāpēc, ka jums iedzina riebumu no tā, ka tie bija jāskrien. Tādu krosu sen vairs nav! Bērns kustas, kāpēc jūs viņam iestāstāt, ka sports ir riebīgs? Tas ir ļoti atkarīgs no vecākiem. Ja vecāki pasaka par skolotāju kaut vienu sliktu vārdu bērnu klātbūtnē, kā viņam pēc tam var iemācīt un viņu disciplinēt? Protams, tādi nav visi vecāki.

Man šogad pirmo gadu nav audzināmās klases. Pieņēmu piedāvājumu strādāt Ventspils 6. vidusskolā, un šobrīd strādāju tikai ar speciālajiem bērniem. Īstenībā darbs ar speciālajiem skolēniem ir diezgan sarežģīts. Ja man tagad būtu klase, nepaspētu sagatavoties speciālās izglītības stundām. Bet man visu mūžu ir bijušas klases, un dažos gados pat divas audzināmās klases. Daudzi skolotāji negrib ņemt audzināmo klasi, jo tas ir liels darbs – vēli vakari, sapulces. Man dažkārt saka – tu esi neriktīga! Jo es eju un braucu pārgājienos ar riteņiem, guļu ar bērniem teltīs, braucu ekskursijās, taisu klases vakarus. Man patīk, ka bērni ir priecīgi. Ar vecākiem taisījām kopējus pasākumus. Mēs uzstājāmies, vecāki skatījās Māmiņu dienā. Ziemassvētkos taisījām bumbas visi kopā. Ar vienu no klasēm veidojām mežā visādas aktivitātes. Dakteri bija uztaisījuši staciju ar mākslīgo elpināšanu, citi vecāki – virvju trasi, vēl bija orientēšanās mežā pēc kartēm. Viena mamma izvārīja lielo katlu ar garšīgu zupu. Citreiz braucām uz Ances pusi. Viens tētis armijnieks bija uztaisījis lielu armijas telti, kur visi gulējām. Bērni sēdēja pie ugunskura, spēlējām spēles un rotaļas. Vecāki kopā ar bērniem – vienkārši brīnišķīgi! Un izlaidums tik sirsnīgs, vecāki raud, un es nevaru parunāt, jo katru reizi tev sirds gabalu izrauj ārā, kad tie bērni aiziet. Tu viņus esi redzējusi no 1. klasītes... Tie ir kā mani bērni. Daudz man viņu ir bijis.

Cik gadus esat Ventspilī?

– Kopš 1999. gada. Pārvācāmies, jo Vīdales skoliņu likvidēja. Tā bija tiešām maza lauku skola.

Cik ilgi strādājat ar īpašajiem bērniem?

– Diezgan ilgi. Kādreiz viņu klases atradās bērnudārzā Eglīte, un es no 2. pamatskolas skrēju uz turieni pie ļoti smagajiem bērniņiem vadīt sportu. Tur apstākļi bija ļoti nepiemēroti, bet mēs to pārvarējām un kaut kā sportojām. Tad sāka likvidēt internātskolas, un tiem bērniem nebija, kur palikt. Mēs viņus integrējām mūsu skolā, bet atsevišķās klasēs. Tad mēs ar skolotāju Ritu izdomājām AB klašu bērnus, kuriem ir viegla garīga atpalicība, sporta stundās integrēt parastajās klasēs. Kāda šiem bērniem bija izaugsme – tas bija vienkārši fantastiski! Viņi tā centās turēt pārējiem bērniem līdzi, ka principā gada beigās nevarēja redzēt nekādas atšķirības fiziskajā sagatavotībā.

Šogad mēs esam šeit, un mēs ar kolēģi Ģirtu Zaķi integrējam īpašos bērnus kopā ar 7., 8., 9. klasi. Stundu vadām abi kopā. Un atkal – neredz nekādu lielu atšķirību. Jā, kāds varbūt ir lēnāks, varbūt vispirms paskatīsies un tikai tad darīs, būs individuāli jāpaskaidro. Bet īstenībā šīs sporta stundas ir ļoti vērtīgas visiem bērniem – gan īpašajiem, gan tiem, kas visu laiku ir mācījušies 6. vidusskolā. Nav jau nekāds noslēpums, ka daudzi domāja, ka te atnāks mežoņi, kas bļaus, skries un kodīs. Bet 6. vidusskolas klašu audzinātāji ir ļoti labi pastrādājuši. Visā visumā ir ļoti labi.

Ja jūs būtu izglītības ministre, cik sporta stundu nedēļā jūs liktu?

– Liktu katru dienu sportu, piecas reizes nedēļā, bet ar to sāktos ļoti lielas problēmas, jo mums jau tagad ar trīs sporta stundām ir grūtības – nav, kur sportot. Pie daudzām skolām nav stadiona. Visu rudeni un ziemu pa telpām – tas ir neprāts! Biju Somijā, Igaunijā, viņi ziemā visu laiku iet ārā – piemērots apģērbs, bērni iet ārā un neslimo. Pie katras skolas ir stadions, vienalga, kāds, bet ir. Var iziet kaut vai ar ragutiņām pabraukāt. Vidusskolā, domāju, sports varētu būt divas reizes nedēļā. Igaunijā 12. klasei gada beigās vispār nav sporta stundu. Jo – 19 gados ej uz trenažieriem un, ja tev vajag, atnes man plānu, ko esi darījis. 12. klasē būtu jāiziet uz projektiem sportā – pētnieciskais darbs, sava ķermeņa, vingrinājumu pētījumi, dažādu kombināciju veidošana, veselīga uztura pielietošana. Tas būtu vidusskolā visvērtīgākais.

Tagad sportā ir projektu darbi, un viena tēma ir dejas. Zinu, ka jauniešiem ir kauns dejot zālē, bet lēno valsi, pamatsoli un pagriezienu es esmu iemācījusi pilnīgi visiem, sākot no otrās klases. Kādā salidojumā pie manis pienāca viena mamma un pateica paldies, ka viņas dēls kāzās skaisti nodejoja valsi, ko es biju iemācījusi.

Ko jūs teiktu tādam cilvēkam, kurš vēl nav izvēlējies savu profesiju, bet domā, ka varbūt varētu būt skolotājs? Vai ieteiktu izvēlēties šo profesiju?

– Man vispirms tas cilvēks būtu jāredz, jo visiem tā nevarētu pateikt – tur tomēr ir jābūt kaut kādai fīčai, ka tu gribi būt skolotājs. Un nevar teikt: es mīlu bērnus, tāpēc būšu skolotāja. Ar to nepietiek. Tāpēc ka kāds bērns tev kaut ko nejauku pateiks, un tu aiziesi mājās raudādama. Ja atnāksi uz darbu un kāds bērns kaut ko ne tā izdarīs vai neņems tevi par pilnu, rokas nolaidīsies. Domāju, ka ir tādi cilvēki, kas ir domāti tieši skolai. Kad viņi ienāk skolā, no viņiem staro tas, ka viņiem patīk šis darbs, nevis viņi to ir izvēlējušies tāpēc, ka ir brīvlaiks trīs mēnešus vasarā. Pirmkārt, mums nav vasaras brīvlaika trīs mēnešus – mums ir jāstrādā līdz pusjūnijam un no pusaugusta, un pa vidu vēl visādi kursi. Nav nemaz tādas brīvības un debesmannas.

Nav arī man debesmanna katru dienu, visādi gadās. Es tāpat esmu raudājusi, pārdzīvojusi, tāpat esmu no vecākiem dabūjusi. Bet es vienmēr esmu sevi tā nostādījusi, ka katrs cilvēks ir citāds un visiem tu nevari patikt.

Skatos, ka jaunie skolotāji, kas tagad ienāk, ir mazliet citādāki. Viņi ir pielaidīgāki pret bērniem. Vienīgais, viņi varbūt tik daudz pielaiž, ka pēc tam ar disciplīnu netiek galā. Ir jābūt draudzīgam, ir jāsaprot bērni, bet es vienmēr esmu teikusi: es mīlu savu bērnu, vīru, ģimeni, bet skolēnus es cienu un atbalstu. Viņi ir tieši tādi paši cilvēki kā mēs, un mums pret viņiem ir jāizturas tieši tāpat, kā gribētu, lai izturas pret mani.

Mūsu laikā pedagogam visu laiku ir jāmācas un jāmainās. Vairs nevar tā, kā kādreiz, jo katram bērnam ir jāmeklē sava pieeja, ir jāmāk paskaidrot, galviņa jāpaglauda un jāsamīļo, katram savs vārds jāatrod. Nav kā padomju laikā, kad skolotāja ir priekšā un visi stāv nekustīgi, pilda komandas. Man tagad bērni patīk labāk, jo viņi ir brīvāki, atvērtāki. Enerģija un fiziskā sagatavotība gan ir pazudusi, bet tas ir pateicoties visiem ekrāniem. Tā ir vecāku atbildība – lai mazāk būtu jārunā, iedod telefonu. Vecāki skatās filmu, un bērnam priekšā ir telefons, lai viņš stāvētu klusu. Tas ir ļoti nepareizi. Man ir mazdēls, un es viņam nedodu telefonu. Viņš uz mani dusmojas, bet ir jābūt kārtībai!

Esam disciplīnu pazaudējuši brīvībā un lielajā mīlestībā?

– Tā tas ir. Es arī sevi esmu pieķērusi, strādājot ar speciālajiem bērniem, ka nevar visu laiku tikai pa jaukam, jo viņi pēc tam neklausīs vairs. Vienīgais, jārēķinās, ka viņi to uztver citādāk – var apvainoties. Viņi ir ļoti tieši, saka visu, kas ienāk prātā. Bet viņi dod arī lielu mīlestību. It īpaši mazie pirmklasnieki – skatās ar tādām actiņām, sveicina pa gabalu. Uz ielas gan nepazīst, jo – man mugurā nav sporta tērpa. Es neapvainojos, jo zinu, ka tā tas ir.

Kad es te atnācu pirmo reizi un ar mazajiem bērniņiem zālē darbojos, viena jaunā kolēģe sēdēja un raudāja, redzot, kā es ar viņiem strādāju. Jo es rāpoju pa grīdu, nesu viņus uz rokām, pārceļu invalīdiņu no vienas vietas uz otru. Es paprasu, kāda viņam ir fizioterapija, ko es drīkstu darīt un ko ne, jo, piemēram, viena puse bērnam ir paralizēta, viņš var izdarīt tikai ar vienu rociņu. Bet tas prieks, ko viņam sagādā tas, ka ir metienu trāpījis aplī, – tas ir pavisam kaut kas cits! Atdeve no viņiem ir sirdi sildoša un prieku radoša, tas ir neatsverami!

sif_maf2026