Kustība kā ikdienas ieradums

Ventspils poliklīnikas fizioterapeite Laura Kupča pati līdz šai profesijai nonākusi caur kustību un personīgu pieredzi. Bērnībā viņas ikdiena bija cieši saistīta ar sportu. Kā pati smaidot saka, viņa uzaugusi Olimpiskā centra Ventspils hallē, jo nodarbojusies ar sporta vingrošanu un daiļslidošanu. Aktīvs dzīvesveids viņai bijis pašsaprotams jau no mazotnes, un arī doma par darbu sporta jomā bijusi prātā. Taču apmēram 14 gadu vecumā pašai nācies piedzīvot, ko nozīmē sāpes un ierobežota kustība. Daiļslidošanas laikā viņa sajutusi diskomfortu muguras lejasdaļā. Mamma ieteikusi apmeklēt fizioterapeiti Ventspilī. Sākumā Laura pie speciālistes devusies, lai palīdzētu savai mugurai, taču pamazām šie apmeklējumi kļuvuši arī par iedvesmu nākotnes profesijai. Tieši šī pieredze likusi aizvien vairāk interesēties par fizioterapiju. «Pateicoties nu jau kolēģei, kura mani motivēja un iedvesmoja, es arī sāku interesēties par šo profesiju. Sanāk, ka jau no 9. klases es apzināti gāju uz to, lai pēc tam studētu fizioterapiju. Tas forši apvienojās – es būšu trenere, bet tajā pašā laikā arī medicīnā, kur varu palīdzēt cilvēkiem. Tā es nonācu līdz šai profesijai,» atklāj Laura.

Fizioterapeita darbs nav tikai parādīt pacientam vingrinājumus un pateikt, cik reižu tie jāizpilda. Daudz lielāks izaicinājums ir panākt, lai cilvēks saprot, kāpēc tas nepieciešams, un vingrošana kļūst par viņa ikdienas daļu. Īpaši tas attiecas uz bērniem, kuri pie fizioterapeita nereti nonāk pēc ārsta nosūtījuma. Piecas vizītes vien pašas par sevi problēmu neatrisinās. «Es vienmēr saku vecākiem – mēs neizlabosim piecās reizēs stāju,» piebilst Laura. Arī pieaugušajiem svarīgi saprast, ka fizioterapijas rezultāts daudzējādā ziņā ir atkarīgs no paša cilvēka iesaistes. «Mans mērķis ir iedot to groziņu ar labākajiem vingrinājumiem, kas viņam tieši šobrīd ir aktuāli. Tad atslēgas vārds ir regularitāte. Laikam mana grūtākā lieta ir atrast piemērotākos vārdus, motivēt un izskaidrot. Kad cilvēkam ir sapratne, kāpēc to vajag, tad arī viss labāk strādā. Tas ir tas labākais motivators. Tas arī ir grūti, bet tajā pašā laikā man patīk skaidrot, man patīk izstāstīt.»

Fizioterapeita darba rezultāts ne vienmēr ir redzams uzreiz. Dažkārt nepieciešamas vairākas vizītes, pacietība un regulārs darbs, līdz cilvēks pats sajūt pārmaiņas. Tieši šis brīdis Laurai ir viens no lielākajiem gandarījumiem.

«Mana vislielākā balva un alga, ko es esmu laikam vairākkārt teikusi, ir tas tīrais paldies.» Laura atzīst, ka pēc pirmajām reizēm rezultāts ne vienmēr ir pamanāms, taču neatlaidība var dot savu rezultātu. «Pati sev varu tad uzsist pa plecu, ka ar to stāstīšanu, skaidrošanu cilvēks ir noķēris to sajūtu, ka var dzīvot bez sāpēm. Tas ir tas lielākais gandarījums.» Dažkārt pārmaiņas ir vēl uzskatāmākas. «Ir bijušas reizes, kad atnāk ar kruķiem un iziet ārā bez tiem. Tātad ir tik labi, ka par tiem pat piemirst,» smaidot saka Laura.

Kustības nozīme veselībā īpaši izcelta arī Vispasaules Fizioterapijas dienā, pievēršot uzmanību fizisko aktivitāšu nozīmei sirds un asinsvadu slimību un insulta profilaksē, ārstēšanā un rehabilitācijā. Tomēr kustēšanās nav jāatliek uz brīdi, kad nepieciešams fizioterapeita padoms. Tāpat nav vajadzīgs sarežģīts treniņu plāns vai stunda sporta zālē. Svarīgākais ir pārtraukt ilgstošu sēdēšanu un kustēties regulāri. Arī rudenī, kad vairāk laika pavadām telpās, iespējams atrast pavisam vienkāršus veidus, kā izkustēties – biežāk piecelties no krēsla, izstaigāties, izkustināt kājas un rokas vai izpildīt dažus vienkāršus vingrinājumus. Būtiski nav izdarīt daudz vienā reizē, bet kustību padarīt par ikdienas ieradumu. Jo ķermenis nejautā, vai šodien ir īstais brīdis vingrošanai, – tam nepieciešama kustība arī tad, kad nekas vēl nesāp. Un, kā saka Laura, viens no svarīgākajiem atslēgas vārdiem ir pavisam vienkāršs – regularitāte.