Drāmas terapija palīdz ieraudzīt sevi citādi

Drāmas terapeite Liene ir no Liepājas. Viņa absolvējusi Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) mākslas terapijas programmu un šobrīd strādā veselības aprūpē, savu profesionālo pieredzi izmantojot darbā ar dažāda vecuma pacientiem. Mākslas terapijā ir četras specializācijas – mūzikas, deju un kustību, vizuālās mākslas un drāmas terapija. Tā ir veselības aprūpes profesija, ko var izmantot arī sociālajā un izglītības jomā. RSU mākslas terapijas programma paredz darbu ar dažāda vecuma pacientiem un klientiem, tostarp cilvēkiem ar fiziskām saslimšanām, psiholoģiskām grūtībām vai psihiskiem traucējumiem. «Šeit es darbojos kā veselības aprūpes speciāliste – vairāk radoši, vairāk alternatīvi, nevis tādā varbūt klasiskā ārstniecības izpratnē,» stāsta Liene.

Viņas pacienti ir gan bērni, gan pieaugušie, kuri rehabilitācijas procesā saskaras ar dažādām grūtībām. Drāmas terapija šajā gadījumā ir atbalsta terapija, kas papildina kopējo ārstēšanas procesu.

Teātris nav jāspēlē

Viens no izplatītākajiem priekšstatiem par drāmas terapiju ir, ka pacientam būs jāspēlē teātris, jāuzstājas vai jāiejūtas kādā lomā. Taču tas nebūt nav tās galvenais uzdevums. «Ja runā tieši par drāmu, tad pārsvarā saka: Es taču nemāku spēlēt teātri. Es neko tādu nedarīšu. Bet tas ir ļoti liels stereotips. Nevienam šeit nav jāspēlē teātris. Mēs darbojamies radoši un ļoti pakāpeniski. Esam šeit un tagad un mēģinām caur šo radošo procesu kaut ko saprast,» skaidro terapeite.

Drāmas terapijā tiek izmantotas metaforas, pasakas, kārtis, dažādi rekvizīti un arī lomu spēles. Šie elementi palīdz cilvēkam runāt par sevi netiešā veidā. Atšķirībā no klasiskas sarunas ar terapeitu, šeit procesā iesaistās arī radošais elements. «Ja klasiskā terapijā cilvēks aiziet pie terapeita vai psihologa, abi sēž viens otram pretī un sarunājas, tad šeit mēs darbojamies trijatā – es kā terapeite, pacients un māksla. Šis radošais process ir gandrīz kā individuāls dalībnieks. Ļoti bieži caur to ir vieglāk kaut ko paust, mazliet attālināties no sevis un tajā pašā laikā ieraudzīt kaut ko par sevi,» stāsta Liene.

Pirmais solis – drošības sajūta

Pacienti pie drāmas terapeita Kurzemes rehabilitācijas centrā lielākoties nonāk pēc ārsta nosūtījuma. Rehabilitācijas komanda – fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, fizioterapeits vai cits speciālists – izvērtē pacienta vajadzības un, ja nepieciešams lielāks psiholoģisks atbalsts, iesaka mākslas terapiju. Pirmā tikšanās nav vērsta uz problēmu tūlītēju risināšanu. Tā vispirms ir iepazīšanās, kurā svarīgi izveidot drošu vidi un kontaktu starp pacientu un terapeitu. «Pirmā satikšanās vienmēr ir iepazīšanās. Tāpat kā mēs satiekamies ar cilvēkiem kaut kur citur, arī mākslas terapijas kabinetā tā ir iepazīšanās – drošā vidē ar rekvizītiem, vienam ar otru, ar terapeitu. Izrunājam, kā mēs strādāsim, kas un kā notiks. Un tad jau pamazām nonākam līdz galvenajai pacienta grūtībai,» skaidro Liene.

Tieši drošības sajūtu viņa uzskata par vienu no būtiskākajiem priekšnoteikumiem veiksmīgam terapijas procesam. Kad izveidojies labs kontakts, cilvēks pamazām kļūst atvērtāks un gatavs izmēģināt arī neierastas pieejas.

Rekvizīts kā sarunas sākums

Terapijas telpā atrodami dažādi priekšmeti, maskas, kārtis un citi rekvizīti. Pacients var izvēlēties to, kas konkrētajā brīdī viņu uzrunā. Šī izvēle pati par sevi var kļūt par sarunas sākumu. «Ja es šajā vidē aicinātu jūs izvēlēties vienu lietu, jūs varētu paņemt, piemēram, šīs zaļās saulesbrilles, jo ārā spīd saule un jums patīk zaļā krāsa. Tad jau var uzdot papildu jautājumu – cik daudz spīd saule jūsu dzīvē? Tas ir ļoti vienkāršs piemērs, bet caur rekvizītu vai kārti bieži vien ir vieglāk atklāties,» stāsta terapeite.

Arī lomu spēles tiek izmantotas pakāpeniski. Piemēram, cilvēkam, kuram grūti uzstāties citu priekšā, terapijas laikā iespējams drošā vidē izspēlēt dažādas situācijas un izmēģināt, kā tajās justies pārliecinošāk. «Ja izveidojas droša vide un ir labs kontakts ar terapeitu, pacienti pamazām arī iedrošinās,» viņa saka. Liene norāda, ka nav viena konkrēta rekvizīta, ko pacienti izvēlētos visbiežāk. Izvēle mēdz būt saistīta ar konkrētā cilvēka emocijām un tā brīža sajūtām. Kāds izvēlas kaut ko biedējošu, citam patīk iejusties princeses vai raganas tēlā. Arī vienam cilvēkam dažādās terapijas reizēs izvēle var būt pilnīgi atšķirīga.

Vajadzīgs laiks

Lai terapijas procesā varētu ne tikai iepazīties, bet arī apzināt grūtības un kopīgi meklēt turpmāko ceļu, Liene par minimālo terapijas ciklu uzskata desmit sesijas. Tas ļauj pacientam un terapeitam pielāgoties, saprast individuālās vajadzības un procesa noslēgumā vienoties par turpmāko rīcību. «Desmit sesijas ir minimālais skaits, kurā mēs varam iepazīties, savstarpēji pielāgoties un saprast, kāda ir tieši katra individuālā vajadzība. Procesa noslēgumā varam vienoties, kā pacients varētu darboties tālāk,» skaidro Liene.

Viņa uzsver, ka mākslas terapija nav piemērota pilnīgi visiem, tomēr interesentiem ir vērts vismaz pamēģināt. Arī viena vai divas tikšanās var palīdzēt paskatīties uz kādu situāciju citādi un saprast, vai šāda pieeja konkrētajam cilvēkam ir piemērota.

Uzdrošināties pamēģināt

Lai arī darbs ar pacientiem ir emocionāli intensīvs, arī pašai terapeitei nepieciešams atrast līdzsvaru. Liene enerģiju smeļas dabā, rūpējoties par puķēm un darbojoties ar saviem suņiem. Viņa šo līdzsvaru uzskata par svarīgu arī pacientu dzīvē – līdzās darbam un aktīvai mērķu sasniegšanai nepieciešams laiks, kurā vienkārši darīt to, kas patīk.

Mākslas terapiju Kurzemes Rehabilitācijas centrā iespējams apmeklēt gan dienas stacionāra pacientiem, gan ambulatori. Par iespējām pieteikties var interesēties centra reģistratūrā. Drāmas terapija pieejama bērniem no desmit gadu vecuma, bet augšējā vecuma ierobežojuma nav. «Galvenais ir uzdrošināties atnākt, būt šeit kopā un pamēģināt. Šajā drošajā un saudzīgajā vidē mēs varam kaut ko izdarīt citādi. Un, lai cik paradoksāli tas arī nebūtu, pamēģinot šeit, pēc tam, izejot ārā, dažkārt izdodas vieglāk.»