Spēt novērtēt brīvību un neatkarību

Šoreiz tie bija (no kreisās) Ventspils ostas kapteinis Ainārs Austrums, Zemessardzes 46. kājnieku bataljona komandiere pulkvežleitnante Anita Pizele, Ventspils 2. vidusskolas direktore Sintija Birziņa un Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas ārsts traumatologs ortopēds Valts Boginskis. Atbalstot vietējos uzņēmējus, saruna notika kafejnīcas Vindava telpās.

Ārstam Valtam Boginskim nav savu atmiņu par vēsturisko notikumu 1990. gada 4. maijā, kad ar balsu pārsvaru Augstākajā padomē izdevās pieņemt deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, jo tai brīdī viņš bija vien divas nedēļas vecs. Citādi ir Daugavpilī augušajai Anitai Pizelei. Pārmaiņu periodā viņa bija padsmitniece un atceras, kā ģimenē klausījušies translāciju no vēsturiskās sēdes, kur citu pēc cita sauca deputātu uzvārdus un balsojumu. «Tētis uz avīzes maliņas vilka svītriņas, lai varētu ātrāk saskaitīt, cik tad to cilvēku ir par vai pret. Tas tāds saviļņojošs brīdis bija,» atceras pulkvežleitnante.

Savukārt Rīgā augušais Ainārs Austrums vēsturisko notikumu atceras miglaini. Viņam tolaik bija apmēram desmit gadu. Atmiņā vairāk palicis tas, kā ģimenē vēlāk šo datumu atzīmēja un ar cieņu pret to izturējās. «Vienmēr gāju ārā. Atceros, staigāju pa ielām, redzēju Latvijas karogus, kas plīvo. Tas sirdī iedvesa patriotismu,» atceras Ainārs Austrums. Vēlāk, esot kuģa kapteinim, reiz 4. maijā viņš uz kuģa, kur visa komanda bija filipīnieši, okeāna vidū pacēlis Latvijas karogu. Komanda nav spējusi saprast, kas kapteinim noticis. Bet Sintijai Birziņai spilgtākās atmiņas saistās ar kopības sajūtu, esot ģimenei kopā un vienam otru savstarpēji atbalstot.

Vai novērtējam neatkarību

Vaicāti, vai spējam novērtēt neatkarību un to, ka mums ir pašiem sava valsts, Anita Pizele spriež, ka to vairāk spēj tie, kas ir piedzīvojuši padomju laikus. Viņasprāt, jauniešiem par to ir vairāk jāstāsta ģimenē un skolā. Sintija Birziņa piekrīt, ka jaunatnes skatījums uz neatkarību un brīvību ir citādāks: «Viņi pat nevar iedomāties, kā tas ir – robežas, ka mēs nevarējām ceļot, ka bija vajadzīgas vīzas, bija noteikumi.» Viņa uzskata, ka šā brīža apvāršņa plašums un brīvība uzliek citu atbildību – radīt piederības sajūtu savai vietai un dzimtenei. «Tas ir arī viens no skolas pamatuzdevumiem un stūrakmeņiem – piederību veidot caur ikdienu, ne tik daudz caur svētku dienām. Ar piederību savai skolai, klasei, atbildību. Vai mēs savas skolas teritoriju uzkopjam, vai papildinām, vai vienkārši atnākam uz skolu un aizejam mājās, un tas, kas aiz manis, man īsti neinteresē.» Sintijai Birziņai šķiet, ka pats svarīgākais ir katram ar savu darbu radīt piemēru. «Jo vārdi jau neaudzina, darbi un konkrēts piemērs audzina.»

Dakteris Boginskis domā, ka brīvību un neatkarību novērtēt palīdz cilvēku stāsti, piemēram, aizbraucot uz Okupācijas muzeju. «Kad tu aizbrauc tur un dzirdi intervijas, stāstus, tad rodas tāda iekšējā uguntiņa par to, cik tas ir netaisnīgi,» saka ārsts. Lai gan mūsdienās daudzi viņa kolēģi izvēlas strādāt ārzemēs, kur var labāk nopelnīt, dakteris Boginskis, apdomājot iespējamu braukšanu prom, vadījies pēc savas vērtību sistēmas: «Tajā brīdī, kad bija jāpieņem lēmums, bija vērtību sistēma jāieslēdz – kas tad ir īsti svarīgāks, kas tev rada labsajūtu vai laimes sajūtu? Ārzemēs tu nebūsi savējais. Ja tu esi labs specialists, vari nopelnīt tik daudz, cik ir nepieciešams, lai savas vajadzības varētu apmierināt. Tas, ko tu nopelni ekstra, tavā dzīvē neko nemaina. Tad kāpēc?»

Kapteinim Austrumam tīņa gados apstākļi sakrituši tā, ka gandrīz gadu nodzīvojis Londonā, strādājis viesnīcā, nēsājot somas, un pelnījis tam laikam lielu naudu, salīdzinot ar algām Latvijā. Savu izvēli atgriezties viņš nenožēlo: «Esmu ļoti pateicīgs par to, ka Dievs man deva virzienu atpakaļ uz Latviju. Es spēju šeit apgūt savu profesiju, iegūt augstāko izglītību un visu pārējo.» Kā jūrnieks sācis no pašiem pamatiem un izaudzis līdz kapteinim. Viņš varētu strādāt jebkur: «Protams, jūrā braucot, tu daudz vairāk vari nopelnīt, īpaši – ja esi augstākā amatā un virsnieks. Tomēr krasts un krasta darbs sauca. Vienkārši gaidīju, kad būs piemērots mirklis, un tāds pienāca.» Tagad viņš lepojas, ka viņam ir unikāla iespēja – būt par ostas kapteini vienā no trim lielākajām Latvijas ostām.

Kapteini iepriecina tas, ka Latvijā ir atjaunots obligātais militārais dienests. «Manuprāt, problēma ar jauniešiem mūsdienās ir tā, ka daudzi šo neatkarību un brīvību uztver kā garantētu – ka tas ir automātiski, tā tam ir jābūt. Kā mēs redzam kaimiņu valstī, gluži tā tas nenotiek. Vienu dienu var kāds pieklauvēt pie durvīm, un situācija krasi mainās. Es tiešām ceru un lūdzu Dievu, lai nekad mūžā tāda situācija mums Latvijā nepienāk un lai tas tikai paliek apmācību līmenī.»

Kāds ir latvietis

Kā svarīgākās latviešu tautai raksturīgās vērtības kapteinis Austrums izceļ ģimenes vērtības, kopības sajūtu, sirsnību, latviešu tradīciju kopšanu. «Latvieši mīl ne tikai ģimeni un darbu, bet arī dziedāt, dejot un garšīgi paēst,» spriež Anita Pizele. Viņai šķiet, ka mēs esam pārāk kautrīgi. «Ja kāds saka – vai, cik tu labi izdarīji, tad – ko nu es, es jau tik tā. Mums jāmācās lepoties ar katru mūsu sasniegumu, kaut arī tas ir kaut kas mazs. Jāsaka – jā, es to izdarīju!»

Sintija Birziņa izceļ darba tikumu un lielas darbaspējas, kas ļauj kaldināt panākumus: «Iepriekšējā vasarā piedzīvojām Skolēnu dziesmu un deju svētkus. Korim ir jāsasniedz zināms līmenis, lai nokļūtu Dziesmu svētkos, un tam apakšā ir milzīgs darbs, ko iegulda ļoti daudzi cilvēki – skolēni, pedagogi, vecāki ar atbalstu. Kad svētki beidzās, bija tāds gandarījums! Bērni teica – es esmu īsts latvietis, es esmu bijis Dziesmu svētkos! Un to es dzirdēju no ļoti daudziem. Tas apstiprina to, ka tāpat nekas nerodas, ka tu izej kaut kādam rūdījumam, pārbaudījumam, mērķtiecībai, atbildībai, tad tev ir tas lielākais prieks un arī vēlme turpmāk tur būt un darīt.»

Dakteris Boginskis domā, ka liela kļūda ir domāt, ka tev kaut kā nav pietiekami. «Realitātē tev ir visas durvis vaļā. Tikai pašam jāstrādā. Viss ir iespējams.» Viņš uzskata, ka mums vajadzētu vairāk lepoties ar to, ko esam sasnieguši kā salīdzinoši jauna valsts, jo kopš neatkarības atjaunošanas ir pagājuši vien 36 gadi: «Citas valstis ir simts gadus bijušas neatkarīgas. Ja mēs tā paskatāmies, mēs diezgan esam labus soļus spēruši uz priekšu. Žēl, ka mums dzimstība ir zema. Tas ir bēdīgi.»

Elitei jārāda piemērs

Kapteinis Austrums uzskata, ka valdošajai elitei vajadzētu rādīt labāku piemēru sabiedrībai. «Ja šobrīd Latvijā iedzīvotājam jautā par uzticību valsts politiķiem un tamlīdzīgi, tad neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem visi vienmēr ir diezgan pesimistiski. Tas vien liecina par to, ka kaut kas varbūt nedaudz būtu jāpamaina, varbūt piemērs jāparāda labāks. Ja mēs paskatāmies Skandināvijas valstis, tur varbūt sākumā visi ļoti satraucas par to, ka viņiem ir milzu nodokļi. Bet viņiem korupcijas un skandālu ir salīdzinoši ļoti maz. Līdz ar to cilvēkiem ir ieaudzināts tas, ka viņi saprot – strādāt, nodokļus maksāt – tā tam ir jābūt, tā ir pareizi. Valdošā elite rāda labu piemēru, piemēram, premjerministrs brauc ar velosipēdu un viņam nav vesela brigāde un četri melni Audi A8, kas brauc ar apsardzi. Protams, mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā tas ir nedaudz citādāk, bet kaut kā būtu jābūt nedaudz tuvāk tautai. Un lai neuzpeld visi tie nesmukie gadījumi. Tas tomēr nedod uzticību. Mēs jau zinām, kā ir ģimenē. Ja tēvs uzvedas tā, tad bērni viņu kopē,» spriež kapteinis. «Latvijā mums trūkst izteikta vidējā slāņa. Ir liels kontrasts – ir ļoti turīgi cilvēki un tādi, kas dzīvo no rokas mutē. Vidējais slānis ir svarīgs rādītājs labai ekonomiskai attīstībai valstī. Vidusslānis ir kā buferis, kas notur triecienus, kas veidojas. Arī šajā virzienā valdības līmenī būtu jāpadomā.»

Anita Pizele uzskata – tā kā ekonomiskais faktors ir svarīgs, politiķiem būtu jādomā par to, kā valsti attīstīt kopumā, ilgtermiņā, un jāseko līdzi tam, kā tā konsekventi attīstās, nevis katru reizi jāmaina prioritātes, virzieni. «Gribētos, ka politiķi ir drusciņ tuvāk mums. Tad, domāju, arī iedzīvotāji sekos tādiem cilvēkiem.» Bet Sintija Birziņa spriež, ka liela loma ir arī masu medijiem. «Paskatoties galvenokārt dzirdam tikai tās sliktās ziņas. Varbūt vairāk arī vajadzētu popularizēt un rādīt arī to, kas ir labi, kas ir sasniegts.»

Vēlējumi Latvijai

Vaicāta, ko novēl Latvijai dzimšanas dienā, Anita Pizele uzsver neatkarību. «Nekad negribētos piedzīvot neatkarības zaudēšanu. Neatkarība ir jāsargā!» Sintija Birziņa Latvijai novēl laimīgās ģimenēs laimīgus bērnus.

Valts Boginskis aizdomājas: «Ja Latvija būtu cilvēks, ko es viņai gribētu novēlēt? Veselību, naudu, drošību! Latvija ir cilvēki. Ja mūsu šeit nebūs… Mums vajag palielināt cilvēku skaitu! Lai nebrauc prom, lai dzimst. Ja šeit nebūs latviešu, Latvijas nebūs.»

Bet Ainārs Austrums novēl: «Latvijas iedzīvotājiem – patriotismu, spēju novērtēt savu brīvību, neatkarību. To, lai šī sajūta neizgaist, neatkarīgi no tā, kādi vēji mums te pūš un cik ļoti mūs tie vēji grib kā tādas priedes nolocīt. Palikt pie ģimeniskām vērtībām, saglabāt latviešu tradīcijas. Atcerēties, ka ģimene ir sakne, pamats, uz kā viss būvējas. Tad mums viss izdosies, mēs spēsim palikt latvieši un dzīvot šīs skaistās dzintara jūras krastā!»