Ceļš no Ventspils līdz piedzīvojumu filmēšanai

Šī ideja par izkāpšanu ārpus ierastā savā ziņā raksturo arī paša Armanda profesionālo ceļu. Armands dzimis un uzaudzis Ventspilī, kur bērnībā gūta pieredze un pirmie mēģinājumi iemūžināt mirkļus. Pakāpeniski viņa profesionālais ceļš organiski virzījies plašumā, aizvedot ne tikai pie filmēšanas, bet arī kino fotogrāfijas.

Lai saprastu, kā tu nonāci līdz raidījumam Ārpus zonas, noteikti ir vērts uzzināt kaut ko vairāk par tevi. Vai tev patīk ceļot?

– Ļoti! Man bija 21–22 gadi, kad devos savā pirmajā ceļojumā. Man spilgti palikusi atmiņā viena epizode no skolas laikiem. Vēstures stundā skatījāmies grāmatu ar pasaules attēliem – tur redzēju Gizas piramīdas Ēģiptē. Klasesbiedrs pateica, ka viņš tur ir bijis. Es neko neatbildēju, tikai pie sevis nodomāju – tas nav reāli, viņš melo. Tas taču ir kaut kur ļoti tālu, ārzemēs. Man tas likās kaut kas teju neiespējams. Manā ģimenē bērnībā nekur tā īsti neceļojām, tāpēc tas viss šķita nesasniedzams, gandrīz kā no citas pasaules. Arī mans priekšstats par to bija diezgan virspusējs. Kad sāku pa īstam strādāt un pats sevi uzturēt, mans priekšstats par ceļošanu mainījās, un sapratu, ka arī es to varu atļauties.

Un uz kurieni bija tavs pirmais ceļojums?

– Mans pirmais ceļojums bija uz Tenerifi. Tur es nonācu pie apziņas, cik ļoti mani interesē pasaule – kā izskatās un kas notiek gan tuvākās, gan tālākās zemēs: daba, arhitektūra, kultūra, cilvēki, viņu domāšanas veids. Tenerife bija kā sākuma punkts. Vēlāk radās doma, ka tas būtu vareni – ja es ceļotu un man kāds par to maksātu. Ceļošana pati par sevi jau ir brīnišķīga – sakrāj, ieplāno atvaļinājumu un dodies. Bet es domāju, kā to apvienot ar darbu, kā strādāt un vienlaikus daudz ceļot, pat vairāk – ja ceļošana būtu mans darbs. Tas likās naivi, tāpēc pats par to pasmējos, bet ideja kaut kur pakausī palika. Pēc dažiem gadiem tā apdomājos, ka darbs mani tiešām aizvedis uz dažādām vietām. Ne visas manas nodarbošanās ir pasaulei redzamas, taču tās cita citu papildina. Un laikam jau zināmākā un redzamākā daļa no manas darbības ir raidījums Ārpus zonas.

Kad tev radās pirmā interese par filmēšanu?

– Filmēšana sākās ap 14 gadu vecumu, kad ar draugiem braukājām Ventspils skeitparkā ar skrituļslidām. Bijām skatījušies ārzemju profesionāļu video – ierasts formāts: filmē trikus, fonā uzliek mūziku, un rezultāts ir patīkams un iedvesmojošs. Redzot, kā to dara viņi, arī mums sagribējās filmēt. Vienam draugam bija kamera, sākām filmēt savus trikus un veidot video. Tas mūs pamatīgi aizrāva. Toreiz nedomājām, ka tas kaut kur varētu aizvest. Pieminētais draugs ar kameru ir Mareks Sumļennijs – viņš kā operators turpina savu karjeru veidot Ventspilī. Viņš kaut kādā ziņā ir vainīgs pie tā, kur esmu nonācis (smejas). Vidusskolas laikā vasarās ar klasesbiedru strādājām ceļu būvē, likām bruģi. Tajā brīdī šķita interesants darbs un arī labi apmaksāts. Man nebija skaidru nākotnes mērķu vai vīzijas. Klasesbiedram gan viss bija skaidrs – sekos tēva pēdās, kļūs par ceļu inženieri – un iestājās RTU Būvinženierijas fakultātē. Es nodomāju, man tas darbs patīk, labi, arī es būšu inženieris. Toreiz nepadomāju, cik vāja man ir matemātika un fizika. Prātīgs bija lēmums pēc pusgada studijas pamest – tas nebija mans lauciņš.

Kas notika tālāk?

– Atgriezos Ventspilī pie vecākiem, sāku tepat strādāt. Mammai draudzene ir ģimenes ārste, un viņas meita gāja manā paralēlklasē. Reiz, risinot savas veselības problēmas, vizītes laikā pie ģimenes dakteres apvaicājos, kā klājas Dārtai, kura mācījās Rīgā, bet saruna kaut kā nemanot ievirzījās par Dārtas klasesbiedreni, kura studēja kino. Klausījos un sapratu, cik ļoti mani interesē viss, kas saistīts ar šo procesu. Tas bija ap 2011. gadu. Kultūras akadēmijā uzņemšana notika tikai reizi divos gados, tādēļ, ja gribētu studēt tur, būtu jāgaida gads. Otra iespēja bija Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskola (RISEBA), kurā arī iestājos. Tajā laikā tur tikko bija izveidota attiecīgā programma, jo, kā zināms, tā galvenokārt ir biznesa augstskola. Kultūras akadēmija piedāvāja pamatīgāku programmu un teicami sagatavotus profesionāļus, bet man negribējās gaidīt. Savukārt RISEBAs labākā īpašība bija prakses iespējas – vienkārši ienāca e-pasts ar 10–15 piedāvājumiem, un tu izvēlies, kurp doties. Dodoties savā praksē, man vajadzēja nostrādāt 60 prakses stundas, kas kino uzņemšanās ir vien četras dienas, jo Latvijā viena filmēšanas maiņa ilgst 12 stundas. Jau pirmā diena laukumā man šķita ārkārtīgi interesanta. Sāku kā runner jeb izsūtāmais zēns – pirmie ierodamies, saceļam teltis, saliekam galdus, sekojam, lai visiem pietiktu resursu un darbs noritētu bez pārtraukuma. Tas bija lielisks starta punkts, jo varēju pārredzēt visu laukumu. Biju atsaucīgs, un man piedāvāja palikt līdz filmas beigām. Laukuma administrācijas departamentā nostrādāju turpmākos trīs gadus. Pie kino uzņemšanas darbojos jau 15 gadus, no kuriem aptuveni 12 gadi ir tieši darbs ar gaismu, kas man visai labi patīk. Strādājot kino, reizēm gadās aizbraukt arī ārpus Latvijas. Pat tepat Latvijā esmu bijis vietās, par kuru eksistenci agrāk pat nenojautu.

Minēji, ka tev patika darbs ar gaismu?

– Lai arī visu laiku kaut ko filmēju, ar laiku sapratu, ka fotogrāfija man patīk vairāk nekā filmēšana. Filmēšanu pamazām noliku malā. Kādā brīdī aizdomājos par to, ka mums visiem ir telefoni, ar kuriem ikdienā kaut ko fotografējam. Es sāku vairāk skatīties un ievērot, cik tā kino laukuma dzīve patiesībā ir interesanta un reizēm arī jocīga. Tur var ieraudzīt ļoti neparastas lietas. Paralēli darbam ar gaismu sāku ņemt līdzi savu mazo fotoaparātu, tā saucamo ziepju trauku, un brīvajos brīžos fotografēt filmēšanas laukumā redzēto. Kolēģi to pamanīja un teica, ka tajās bildēs kaut kas ir, ka viņiem patīk. Te es iedomājos, ka varbūt man to jāturpina darīt – ne tikai hobija pēc. Latvijā tā ir absolūta niša. Es domāju, ka Latvijā ir kādi trīs cilvēki, ieskaitot mani, kas to patiešām dara. Apmēram piecus gadus jau fotografēju filmas. Filmu fotogrāfu darbi, iespējams, ir vieni no visredzamākajiem un atpazīstamākajiem pasaulē, bet pašus autorus gandrīz neviens nezina. Iznākot filmai, vispirms redzi tās attēlu, bet reti kurš aizdomājas, kurš to ir uzņēmis. Principā ir divas kategorijas – filmas kadri un aizkadri, kurus iemūžina filmu fotogrāfs. Kinoindustrijā strādā vai nu absolūti fanāti, vai pilnīgi izmisuši cilvēki (smejas).

Pie kuriem tu sevi pieskaiti?

– Es esmu fanāts.

Beidzot jautājums par to, kā tu nonāci Ārpus zonas filmēšanas grupā?

– Tas laikam sākās ap 2017. gadu, kad otro reizi biju Tenerifē un uzkāpu Teides vulkānā. Pārgājieni man vienmēr ir patikuši, un te es sapratu, ka kalnos ir kaut kas stipri vairāk. Grūti aprakstīt, ko tieši sajutu, bet kaut kādu enerģiju es no Teides ieguvu. Gribēju iegūt vairāk, un 2022. gadā deviņu cilvēku grupā devos uz Himalajiem. Man līdzi bija kameras, un tur es iemūžināju visu, ko darījām – kā gājām, kā dzīvojām tajā vidē. Pēc tam es izveidoju nelielu, pusstundu garu filmiņu. Šķiet, ka tas man ļoti palīdzēja, jo brīdī, kad radās ideja par Ārpus zonas filmēšanu, sākumā šo darbu piedāvāja citam operatoram. Viņiem pat bija viena vai divas sapulces, līdz viņš saprata, ka fiziski to nevarēs izdarīt. Es pieļauju, ka viņš bija redzējis manu filmiņu par Himalajiem, un viņš teica, ka zinot vajadzīgo cilvēku. Mani vienkārši ieteica. Šis projekts bija tieši tas, ko es vēlējos.

Tu saprati, kas tev sagaida, vai tomēr piedzīvoji ko negaidītu?

– Es zināju, ka mēs kādu nedēļu iesim pilnīgā nekurienē, kur nebūs nekādu sakaru un ērtību. Sarežģītākais man bija nodrošināties ar to, lai pietiek atmiņas karšu un bateriju visai tehnikai, jo uzlādēt nebūs iespējas. Galvenais bija domāt par to, lai visu laiku uzturētu tehniku pie dzīvības un sausumā. Zviedrijā, pirmajā sezonā, man šķiet, tā bija trešā diena, kad drons iekrita ūdenī. Es redzu – tik skaists plašums, lielisks skats, visi tik glīti iet, es lidoju ar dronu… un pēkšņi – viss. Viena no baterijām bija gļukaina, un drons vairs nebija manā kontrolē. Atlikušo pārgājienu dronu izmantot vairs nevarēju. Toties Latvijā tas izžuva, un es to lietoju joprojām.

Tiešām nevienam dalībniekam nav iespējas sazināties ar tuviniekiem?

– Tā ir taisnība, nevienam nav iespējas ne ar vienu sazināties. Šajā laikmetā mēs esam kļuvuši tik ļoti atkarīgi no interneta. Pirmajā dienā tev vēl ir tas reflekss visu laiku ņemt telefonu rokā un kaut ko skatīties. Sāc domāt: interesanti, kā iet ģimenei? Neviens neraksta, nezvana. Mēs vienkārši neesam pieraduši, neprotam garlaikoties. Līdzko iestājas kaut mazākais klusuma brīdis, tas uzreiz tiek aizpildīts ar telefonu. Nemākam vairs palikt ar sevi. Otrajā dienā jau sāc pamazām pieņemt, ka kabatā no telefona ir palicis vien pulkstenis un kamera. Trešajā dienā saproti, ka patiesībā šis miers un klusums ir visai patīkams. Ceturtajā piektajā dienā tas jau tik ļoti patīk, ka vairs nezini, kā tas ir, kad telefons nemitīgi skan un visas ērtības ir sasniedzamā attālumā. Sestajā dienā, kas parasti ir viena no pēdējām, vadītāja Kristīne Garklāva visiem pajautā, vai gribas ieslēgt telefonu atpakaļ, un lielākoties atbilde ir noraidoša. Tās dažas dienas palīdz pierast pie brīvības izjūtas – kad tev nevienam nav jāatskaitās, kad no tevis neko negaida, un arī tev pašam no citiem neko nevajag. Tajā brīdī visa tava pasaule sastāv tikai no tevis paša, aptuveni 14 cilvēku komandas un dabas, ko redzi apkārt. Absolūti burvīgi! Un tad pienāk maršruta beigas, un ir jāatgriežas civilizācijā.

Kas tev bija visgrūtākais šo raidījumu filmēšanas laikā?

– Fiziskā ziņā – smagā mugursoma. Svalbārā man sanāca 28 kilogrami. Somas svars, protams, ir atkarīgs arī no klimata, jo Svalbārā bija auksts, un līdzi bija jāņem siltākas drēbes. Arī mans drons, ko lietoju, nav tik jauna modeļa – katra baterija ir diezgan liela un smaga. Man ir trīs baterijas, un tas viss kopā veido ievērojamu svaru. Ja es izmantotu kādu jaunāku modeli, droši vien varētu ietaupīt pat kādus divus kilogramus.

Bet, kopumā ņemot, somas svars, protams, ir tikai sekundārs jautājums. Psiholoģiskais, manuprāt, ir grūtāks. Veselu nedēļu atrodies sev neierastā un neērtā vidē – tavas mājas ir paša celtā telts, gulta ir piepūstais šaurais matracis. Brokastīs, pusdienās un vakariņās ir ar karstu ūdeni aplietā dehidrētā pārtika. Duša ir mitrās salvetes, tualete ir aiz lielā akmens, un visa sava dzīve tiek stiepta uz muguras. Plus neziņa par to, kas notiek mājās.

Vai tu vēlreiz iesaistītos tādā projektā?

– Protams. Tās ir tieši tās grūtības, kas man patīk. Ceļojumu raidījumi šobrīd ir ļoti populāri, arī Latvijā to ir daudz. Zonu cilvēki mēdz salīdzināt, piemēram, ar raidījumu Četri uz koferiem, bet tas nekad nebūs mans formāts. Būtiskākā atšķirība raidījumam Ārpus zonas ir tā, ka tas ir absolūti īsts. Grūtības ir īstas, emocijas ir īstas. Un šādās grūtībās atklājas patiesais cilvēks. Piemēram, Ugandā man bija fiziski grūtākais kāpiens, kāds līdz šim piedzīvots. Katru dienu mums bija jāuzkāpj aptuveni viens vertikālais kilometrs, četras dienas pēc kārtas. Mugurā 25 kilogrami, ārā ap 30 grādiem plusos, gaiss kļūst retināts. Esi fiziski un mentāli noguris, tu nezini, kā klājas tuvajiem, tev ir apnikuši apkārtējie cilvēki, tas pats paciņu ēdiens vairs negaršo, un pavisam vienkārši – vēlies apsēsties uz jebkā cita, kas nebūtu zeme vai akmens. Un tas ir labākais brīdis, kad dalībnieki laiž ārā īstās emocijas – raud, dusmojas, parāda sevi vājus. Tādos mirkļos vēlies vien ātrāk atgriezties mājās, ierastajā vidē. Taču, kad tas notiek, tu saproti – tas bija kaut kas fantastisks, un jau sāc domāt par nākamajiem piedzīvojumiem. Un tas nav tālu, jo pamazām sākam gatavoties Zonas piektajai sezonai. Pagaidām gan nedrīkstu atklāt, uz kurieni.