Rebeka Ibrahima: ''Ģimene man vienmēr ir pirmajā vietā''

Kad pirms pieciem gadiem aizgājāt no sporta, daudzi domāja, ka tas ir uz visiem laikiem. Kāpēc pārdomājāt un atgriezāties?

– Kad aizgāju no sporta, domāju, ka vairs nekad netrenēšos un nestartēšu sacensībās. Bija sajūta, ka sportam jāliek punkts. Bet nekad nevar zināt, kas būs tālāk un kādi notikumi gaidāmi. Mana atgriešanās sportā sākās 2022. gadā, kad saņēmu piedāvājumu pārstāvēt sacensībās citu valsti. Es šo piedāvājumu pārdomāju, visu izsvēru, sāku trenēties un biju gatava startēt. Bet laikam toreiz tam nebija lemts notikt tajā vidē. Neizdevās nokārtot formalitātes, iegūt nepieciešamos dokumentus, bija arī citi šķēršļi. Process ievilkās, un beigās pateicu nē.

Vai šķērslis bija tas, ka būtu jāmaina pilsonība, lai startētu zem citas valsts karoga?

– Jā, bet ne gluži tā. Tika izskatīts jautājums par pilsonības maiņu tikai sportā. Bet tad es paliku stāvoklī un piedzima otrā meita, tāpēc treniņos iestājās dabiska pauze. Bet, tā kā es jau atsāku trenēties, doma par atgriešanos sportā palika. 2024. gada vasarā, kad sākās jauns olimpiskais periods, es sazinājos ar savu treneri un dalījos ar ideju vēlreiz pamēģināt, bet startēt zem Latvijas karoga. Treneris uzreiz piekrita, bet brīdināja: galvenais ir saprast, cik daudz laika es varu veltīt treniņiem, vai varu apvienot treniņus ar rūpēm par ģimeni un bērniem. 2024. gada augustā es atkal sāku trenēties. Kopš tā laika līdz pat šim brīdim ir noticis daudz kas – gan labs, gan slikts.

Pie labajām lietām noteikti jāpieskaita jūsu starts Eiropas čempionātā 2025. gadā.

– Jā, Eiropas čempionātā man izdevās labs starts un izcīnīju bronzas medaļu. Taču diemžēl treniņus izjauca traumas abos ceļgalos. Pagājušajā gadā augustā un oktobrī pārcietu ceļgalu operācijas. Kas zina, varbūt labi, ka šī problēma tagad ir atrisināta, un līdz olimpiskajām spēlēm (2028. gadā – red. piez.) varēšu sagatavoties, jo ir laiks atveseļoties un iziet rehabilitāciju. Varbūt pat ir labāk, ka tas notika pagājušajā gadā, nevis pirms olimpiskajām spēlēm, un tad es nevarētu tajās piedalīties.

Atgriežoties pie treniņiem 2024. gada vasarā, vai kopš tā visu laiku dzīvojat Ventspilī?

– Nē, ceļoju starp abām valstīm. Uz Ventspili braucu pie trenera – patrenēties, atrisināt kādus jautājumus. Vasaras parasti pavadām Ventspilī, jo šeit ir patīkamāks klimats. Savukārt rudenī un ziemā vairāk laika pavadu Katarā, pie savas otrās ģimenes.

Cik viegli vai drīzāk grūti bija atgūt fizisko formu pēc dzemdībām un ilgās pauzes treniņos?

– Grūti, bet domāju, ka būs daudz grūtāk. Tomēr trīs, pieci gadi bez treniņiem. Fiziski, protams, ir grūti pārvarēt nogurumu, ieiet režīmā, ierastajā treniņu grafikā. Bet, kad atnāku uz zāli un sāku vingrinājumus, man šķiet, ka nekur neesmu bijusi prom – viss ir pazīstams un ierasts. Tas dod papildu pārliecību, ka ķermenis nav aizmirsis sportisko līmeni, kas sasniegts iepriekšējos gados. Lai cik gadu būtu pagājis, atsākot treniņus, viss atgriežas diezgan viegli un ātri.

Ar kādiem rezultātiem pabeidzāt pagājušo sezonu?

– Bez Eiropas čempionāta vasarā startēju vienās sacensībās Ventspilī. Bet te uzrādīju zemāku rezultātu, jo bija jau ceļgalu traumas. Un pēc tam vairs nevarēju pilnvērtīgi trenēties, turklāt sekoja operācijas. Līdz šim vēl neveicu klasiskos svarcēlāju vingrinājumus – ne raušanu, ne grūšanu, tāpēc nevaru pateikt, kādi rezultāti man būtu sezonas beigās. Pagaidām turpinās rehabilitācijas periods. Ceru, ka jūlijā būs pirmie rezultāti, jo treneris grib, lai startēju sacensībās Ventspilī, lai pirms nopietniem starptautiskiem startiem būtu izgājusi kā pārbaudes testus.

Vai pagājušajā sezonā izdevās sasniegt iepriekšējo gadu augstākos rezultātus? Vai tomēr vecums ievieš savas korekcijas?

– Laikam jau ne vecums, bet tas, ka nebija pietiekami daudz laika sagatavoties. Es neizdarīju to, ko kādreiz cēlu, bet arī lielas atšķirības nebija. Kādreiz mans labākais rezultāts bija 103 kg raušanā un 124 kg grūšanā. Bet pagājušajā sezonā Eiropas čempionātā es pacēlu 93 kg raušanā un 113 kg grūšanā. Tas ir diezgan labs rezultāts pirmajām sacensībām pēc tik ilga pārtraukuma. Domāju, ka būtu varējusi pielikt vēl pāris kilogramus. Arī treneris uzskata, ka mani rezultāti ir labi un, ja turpināšu tādā pašā režīmā trenēties, tad varēšu labi sagatavoties un pietuvoties saviem iepriekšējiem rezultātiem. Tagad nedaudz mainās svara kategorija – ja agrāk startēju kategorijā 59 kg, tad tagad – 61 kg. Tas dod papildu plusu un cerību, ka arī rezultāti uzlabosies.

Kādi ir jūsu plāni un cerības šim gadam?

– Par rezultātiem nedomāju, par to vairāk domā treneris. Man galvenais ir atkopties pēc operācijām un traumām, ieiet labā ritmā. Pēc treniņu atsākšanas 2024. gada vasarā joprojām neesmu iegājusi vienmērīgā ritmā, viss gājis augšā lejā, nav bijis normāla režīma un gluda treniņu perioda. Gribas, lai veselība atjaunojas, traumas sadzīst, ieiet normālā ritmā un pilnvērtīgi gatavoties pasaules, Eiropas čempionātam nākamajā gadā un galvenajam startam – 2028. gada olimpiskajām spēlēm.

Tātad jūsu dzīve arī nākamajos gados turpināsies, lidojot starp divām valstīm?

– Jā, diemžēl vai par laimi, bet tā sanāk. Nevaru teikt, ka man tas nepatīk. Iepriekšējos gados esmu pieradusi pie tā, ka visu laiku ceļoju, man nepatīk un ir grūti nosēdēt uz vietas, viss sāk apnikt, kļūst garlaicīgi un gribas kaut ko pamainīt. Apkārtnes un vietas maiņa dod pozitīvu efektu – atsvaidzina sajūtas, emocijas, atjaunojas enerģija. Katrā valstī pierodi pie savas rutīnas, bet, pārceļoties no vienas valsts uz otru, it kā maini sevi, un tas ienes dzīvē zināmu svaigumu.

Vai ir grūti apvienot mātes un sievas lomu ar augstas klases sportistes dzīvi?

– (Smejas.) Jā, šobrīd uz maniem pleciem ir daudz visa, tāpēc ir svarīgi, kas ir blakus. Liels paldies manai mammai, kura palīdz un atbalsta, cik un kur vien var – pieskata bērnus, aizved, atved. Bet daudz kas atkarīgs arī no tā, kā pats sevi noskaņo. Jo vairāk domā, ka nevaru, grūti, jo vairāk sevi iedzen tādā stāvoklī. Protams, reizēm ir arī tādi brīži. Nevaru teikt, ka visu laiku dzīvoju ar noskaņojumu: es visu varu, man viss pa spēkam! Reizēm sēžu un domāju: kāpēc atkal sāku trenēties, tas ir tik grūti, neko negribu, nekas nesanāk. Bet tad notiek kāds grūdiens, labs treniņš, labs rezultāts – un atkal parādās motivācija. Visā šajā procesā svarīgākais ir pat nevis motivācija, bet disciplīna. Piespiest sevi, pat ja nevari vai negribas. Šogad vecākajai meitai paliks četri gadi, jaunākajai – divi, un šajā laikā jau esmu pieradusi pie jaunā režīma, sapratusi, kā savienot treniņus ar bērnu aprūpi. Bērni liek visu laiku domāt, risināt kādus jautājumus, galvā izspēlēt situācijas un visu laiku būt gatavai rīkoties, ja kaut kas pēkšņi mainās un jāmeklē jauni risinājumi. Protams, gadās visādi. Ceļot ar diviem maziem bērniem – tas pats par sevi ir izaicinājums. Bet es vienmēr smejos par sevi: tev to vajag, tu to gribēji, nu tad pacieties!

Vai Katarā ir iespējas trenēties?

– Jā, ir. Kā jau jūs zināt, mans vīrs arī ir sportists, diska metējs, un viņš aktīvi piedalās sacensībās. Treniņiem vīrs izmanto gan atklāto laukumu, gan trenažieru zāli, kur arī es varu kopā ar viņu trenēties.

Jūsu sportiskā ģimene īsti neiederas tās pasaules daļas tradīcijās, kurā dzīvojat, vai ne?

– Piekrītu. Cik zinu un esmu saskārusies, tur vairumā ģimeņu sievietes nestrādā, uztur kārtībā māju, audzina bērnus, var nodarboties ar dažādiem hobijiem. Laikam mūsu ģimene izskatās netradicionāla, jo vīrs ir sportists.

Vai viņš atbalsta jūsu sportiskās aktivitātes?

– Ja viņš mani neatbalstītu, es, visticamāk, neatsāktu treniņus un neatgrieztos sportā. Pirmās pārrunas un lēmumi tiek pieņemti mājās. Ja abi nonākam pie kopsaucēja, tad lēmums tiek pieņemts. Ja kaut viens no mums nav pārliecināts vai šaubās, tad parasti nedarām, lai izvairītos no konfliktiem un liekām situācijām.

Ģimene jums ir pirmajā vietā?

– Un tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es pirms dažiem gadiem tik viegli aizgāju no profesionālā sporta. Man ļoti patīk trenēties. Es nodarbojos ar sportu galvenokārt tāpēc, ka man tas patīk – treniņi, sasniegumi, sacensības, emocijas. Bet es vienmēr zināju, ka, ja man būtu jāizvēlas starp ģimeni un profesionālo sportu uz pilnu slodzi, es vienmēr izvēlētos ģimeni. Ģimeni nevar ieplānot. Tā notiek tad, kad notiek. Ģimene ir iespēja, un, ja tā ir radusies, tā ir jāizmanto. Sports nekur nepazudīs. Ja gribēsiet, vienmēr varēsiet atgriezties sportā, kā es to tagad mēģinu darīt.

Līdz kādam vecumam sieviete var nodarboties ar svarcelšanu?

– Ļoti individuāli. Pasaulē ir svarcēlājas, kurām ir 35 un pat 40 gadi, un viņas joprojām startē sacensībās ar labiem rezultātiem. Daudz kas atkarīgs no veselības stāvokļa, enerģijas, traumām.

Kas ir tas, kā jums visvairāk pietrūkst, dzīvojot Katarā?

– Ņemot vērā, ka varu dzīvot gan tur, gan te, man nav sajūtas, ka kaut ko zaudēju. Ja man nebūtu iespējas atbraukt uz šejieni, tad droši vien man kaut kā pietrūktu. Bet es atbraucu uz Latviju divas trīs reizes gadā un dzīvoju šeit mēnesi, divus, pat trīs.

Vīrs arī brauc uz Latviju?

– Ja viņam sanāk, tad atbrauc. Pagājušajā vasarā viņš trenējās Igaunijā un atbrauca pie mums uz Ventspili. Viņam te patīk. Viņam patīk mazas pilsētas ar klusumu un mierīgu ritmu. Tāpēc viņam Ventspils patīk vairāk nekā Rīga. Es savukārt Katarā pieradu pie lielpilsētu trokšņa, cilvēku pūļiem un burzmas. Kad ilgi dzīvoju Ventspilī, man sāk pietrūkt tā visa un gribas atgriezties lielā, trokšņainā pilsētā. Padzīvojot tur kādu laiku, atkal velk uz Ventspils klusumu un mierīgo ritmu. Visu laiku tiecos pēc līdzsvara.

Kādā valodā jūs runājat savā ģimenē?

– Ar vīru runājam angliski, bērniem pamatvaloda ir latviešu. Šobrīd viņi lielāko daļu laika pavada ar mani. Kad dzīvojam Ventspilī, viņi apmeklē bērnudārzu šeit un jau labi apguvušas latviešu valodu. Vecākā meita ātri pārslēdzas uz angļu un daļēji arābu valodu, kad runā ar tēti un viņa radiem. Vīramāte un vīratēvs nerunā angliski, tāpēc mācām bērniem arābu valodu. Arī es esmu apguvusi arābu valodu tādā līmenī, lai varētu sarunāties ar vīra vecākiem. Mūsu ģimenē valodas tiek uzskatītas par bagātību.

Ko esat ieguvusi, dzīvojot arābu pasaulē?

– Tur dzīvojot, es saskaros ar pieklājīgiem, mierīgiem, labvēlīgiem, pieņemošiem cilvēkiem. Agrāk, esot Katarā, varēju staigāt šortos, un neviens mani nepētīja un nenosodīja. Sabiedrība pieņem cilvēkus nevis pēc ārējā izskata un apģērba, bet pēc tā, ko tu runā un kā tu domā. Man tas šķiet svarīgi. Tā kā tagad esmu precēta sieviete un pieņēmusi viņu ticību, tad pati pēc savas gribas neģērbjos pārāk atklāti. Bet tur ir ļoti daudz tūristu un citu ticību cilvēku. Lielākā daļa ciena šīs valsts kultūru un tradīcijas. Man ir svarīgi, ka Katarā jūtos droši, brīvi un man nav jāuztraucas par to, ko par mani domā citi. Diemžēl par savu dzīvi Latvijā to nevaru teikt. Nejūtos šeit absolūti brīva no svešu cilvēku skatieniem. Netieku vaļā no sajūtas, ka daudzi mani vēro un gaida sensāciju, lai kaut kur par to uzrakstītu, nofotografētu un ieliktu sociālajos tīklos. Tāpēc pēdējos gados reti ko publicēju Instagramā – pārsvarā par sportu, dabu vai publiskām vietām, piemēram, kafejnīcām. Man nepatīk, ka daži mediji taisa sev popularitāti uz citu cilvēku dzīves rēķina. Uzskatu to par ļaunumu, tāpēc izvairos no intervijām.

Daudzi mediji saskatīja sensāciju tajā, ka sportistu apbalvošanas ceremonijā jūs parādījāties bez tradicionālā musulmaņu sieviešu galvassegas hidžāba.

– Jā, bet kāpēc visiem tas jāzina? Un kāpēc tas vispār kādu interesē? Tā taču ir tikai drēbe. Šodien kāds iziet uz ielas ar cepuri, rīt bez cepures. Tas ir tas pats. Bet nē, daudziem tas ir iemesls domāt: vai viņa vēl ir musulmaniete? Vai viņa vēl ir precējusies vai varbūt vairs nav? Uzreiz vesels jautājumu un minējumu birums! Tāpēc es nolēmu publiski pateikties savam vīram, lai visi saprastu, ka mums viss ir kārtībā! Kaut gan es viņam tiešām esmu ļoti pateicīga.

Kā vērtējat iegūto balvu Gada sportiste?

– Vispirms jau biju šokā, ka šo balvu saņemu jau septīto reizi! Protams, tas ir patīkami un dod piederības sajūtu savai pilsētai, Ventspilij. Bet gribētos, lai būtu vairāk sportistu, kas pretendē uz gada balvu, no kuriem tad arī izvēlēties nominantus. Īpaši gribētos redzēt vairāk meiteņu sportā. Man šķiet, ka sieviešu sasniegumi sportā ir kaut kas īpašs, it īpaši, ja sievietei ir ģimene un bērni un viņa to spēj apvienot ar sportu, vai arī tās ir jaunas meitenes. Priecē, ka sievietes var sevi parādīt sportā ar augstiem rezultātiem.

“Gribētu novēlēt, lai sievietes, it īpaši mammas, vienmēr atceras par sevi un velta laiku sev, lai neaizmirst par savu mieru un skaistumu gan iekšēji, gan ārēji, lai neaizmirst par to, cik mēs arī esam svarīgas, un ne tikai tiem, kas mums apkārt, jo prieks un mīlestība sākas ar mums. Lai ieklausās sevī un velta laiku arī sev. Ir ļoti svarīgi, lai mēs jūtamies labi, to es noteikti esmu sapratusi, kļūstot par sievu un mammu, jo rūpēties vajag ne tikai par apkārtējiem, bet arī par sevi, – tad gan pati kā sieviete tu pilnveidojies un esi vairāk mierā ar sevi, gan arī ģimenē ir lielāks balanss, miers un harmonija.”