Godina labākos autobusu vadītājus

Šī gada nogalē vairāki autobusu vadītāji papildinājuši arī uzņēmuma miljonāru un dubultmiljonāru sarakstu.  

Profesionālās meistarības konkursa uzvarētāji

Lai noteiktu konkursa uzvarētājus, tiek izvērtēti autobusu vadītāju Profesionālās meistarības konkursa laikā uzrādītie rezultāti praktiskajā braukšanā un CSDD ceļu satiksmes noteikumu testā. Balvas tradicionāli tiek piešķirtas vairākās kategorijās – absolūtajā vērtējumā, starp autobusu vadītājām sievietēm, starp autobusu vadītājiem, kuriem darba stāžs uzņēmumā ir līdz vienam gadam, kā arī atsevišķi tiek vērtēti lielo un mazo autobusu vadītāji un komandas. Līdz ar to vērtēšana tiek organizēta tā, lai jebkuram autobusa vadītājam, arī mazāk pieredzējušam un ar nelielu darba stāžu uzņēmumā, būtu iespēja saņemt apbalvojumu par labāko sniegumu savā grupā.

Prestižākā no individuālajām kategorijām ir uzvarētājs absolūtajā vērtējumā. Šo balvu iespējams izcīnīt, sasniedzot augstus rezultātus gan praktiskajā braukšanā ar dažādas ietilpības autobusiem, gan D kategorijas teorijas testā. 2025. gadā šajā kategorijā čempiona titulu izcīnījis Jurģis Jaunbelzējs – autobusa vadītājs, kurš ar dažādas ietilpības autobusiem brauc praktiski visos maršrutos pēc nepieciešamības.

Tā kā uzņēmumā 15% no visiem autobusu vadītājiem ir sievietes, tad viņas vispirms tiek vērtētas un apbalvotas īpašā dāmu grupā, kā arī tiek iekļautas vērtējumā starp visiem autobusu vadītājiem. 2025. gadā čempiones titulu izcīnījusi Jūlija Katkova, kura Ventspils reisā strādā septiņus gadus un ikdienā apkalpo pilsētas un reģionālās nozīmes maršrutus gan ar lielas, gan mazas ietilpības autobusu. 2. vietu šajā grupā izcīnīja Eva Krūmiņa, bet 3. vietu – Signe Budzilko, kura ikdienā brauc ar mazas ietilpības autobusiem un apkalpo pilsētas maršrutus. Jāpiezīmē, ka abas dāmas uzņēmumā strādā salīdzinoši nesen, tāpēc jo lielāks prieks par to, ka viņas spējušas izcīnīt godalgotas vietas.

Vēl 2025. gadā čempionu titulus izcīnījuši: Ainis Freibergs – mazo autobusu grupā, Normunds Andreika – lielo autobusu grupā; Gvido Lagzdiņš –pirmziemnieku (uzņēmumā strādā pirmo gadu) grupā. Savukārt starp komandām vislabāk veicies apvienībai, kurā startēja Jurģis Jaunbelzējs, Normunds Andreika un Raitis Treilons.

Autobusu vadītāju Profesionālas meistarības konkurss tiek organizēts jau kopš 2007. gada, un to pozitīvi novērtējuši gan valsts satiksmes drošības speciālisti, gan auditori. Tas vienlaikus ir gan apmācība, gan motivācijas līdzeklis, jo par labiem rezultātiem gan konkursā, gan dažādās ar tiešo darbu saistītās jomās autobusu vadītājiem ir iespējams saņemt ikmēneša piemaksu par augstu profesionālo meistarību, ko piešķir uz vienu gadu. 2025. gadā piemaksu par augstu profesionālo meistarību saņēma 2/3 no uzņēmuma autobusa vadītājiem. Šobrīd uzņēmumā strādā 89 autobusa vadītāji, no tiem – 13 sievietes.

Autobusu vadītāji – miljonāri

Miljonāru klubiņš uzņēmumā tika dibināts 2012. gadā, kad vairāki autobusu vadītāji bija sasnieguši vai pat nedaudz pārsnieguši miljons kilometru robežu. Šobrīd miljonāru skaits jau pārsniedz divus desmitus. 2021. gadā tika paziņots par pirmajiem dubultmiljonāriem. Tie bija ilggadējie uzņēmuma autobusu vadītāji Uldis Reinolds, Arnis Bāliņš un Ainārs Naudiņš. 2025. gada nogalē Ventspils reiss ar lepnumu paziņo, ka uzņēmuma miljonāru klubiņu papildina divi autobusu vadītāji, kuri, strādājot uzņēmumā, nobraukuši miljons kilometru. Tā ir Ilona Mangele un Aivars Minalgo. Ilona to paveikusi 15 darba gados, jo vairāk strādājusi pilsētas maršrutos, bet Aivars – 13 gadu laikā, jo pamatā apkalpojis starppilsētu un pasūtījumu braucienus. Jauns papildinājums ir arī starp dubultmiljonāriem. Pirmajam trijniekam pievienojies autobusu vadītājs Guntis Tupiņš, kurš vairāk nekā 2 miljonus kilometru nobraucis 25 darba gados. Pirmoreiz miljonāru klubiņam viņš pievienojās 2013. gadā, un, lai sasniegtu savu otro miljonu, viņam bija nepieciešami vēl 12 gadi.

Cilvēki pie stūres – mūsu vērtība

Arturs Lieģis, PSIA Ventspils reiss valdes priekšsēdētājs

– Atskatoties uz šo gadu, secinājumi par meistarības konkursu man ir pozitīvi. Šogad īpašu uzsvaru likām uz tā sauktajiem pirmziemniekiem – kolēģiem, kuri uzņēmumā strādā tikai pirmo gadu, bet jau spēja uzrādīt ļoti labus rezultātus. Tas ir apsveicami. Mēs augstu novērtējam viņu ieguldīto darbu, gatavošanos un attieksmi, jo pirms konkursa tiek organizētas arī apmācības. Mūsu autobusu vadītājiem uz ceļa ir jābūt paraugiem. Šāda pieeja dod arī praktisku ieguvumu – par savu meistarību šoferiem ir iespēja saņemt ikmēneša piemaksas pie algas atbilstoši noteiktām kategorijām. Vienlaikus jāsaprot, ka pats konkurss ir tikai viena daļa no kopējā izvērtējuma. Ikdienā mēs vērtējam ļoti daudz pozīciju – disciplīnu, attieksmi pret tehniku, apkalpošanas kultūru, visus tos aspektus, ar kuriem autobusa vadītājs saskaras katru dienu. Protams, tam visam klāt nāk arī meistarības konkurss.

Mūsu darba specifika ir daudzveidīga – ir pilsētas maršruti ar mazajiem autobusiem, ir mazie autobusi tālsatiksmei, ir lielie autobusi tālsatiksmei, un, protams, arī tūrisms. Jāatzīst, ka tūrisma apjoms pēdējos gados gan ir mazinājies. Kādreiz ziedu laikos mums četri autobusi vienlaikus brauca pa Eiropu, un autobusu vadītāji ilgstoši bija prom. Šobrīd to vairs nevaram atļauties. Taču tieši tāpēc ceļš līdz cepurei, līdz tūrismam, ir apzināts un mērķtiecīgs – mēs redzam, kuri vadītāji ir spējīgākie, kuri apliecina savas prasmes un attieksmi. Man ir patiess gandarījums dzirdēt, ka autobusu vadītāji ar prieku stāsta par savu darbu un uzņēmumu. Darbinieku lepnums par savu darbavietu ir ļoti svarīgs, un tā tam arī jābūt. Savā ziņā meistarības konkurss kalpo arī kā kolektīva saliedēšanas pasākums. Kad rīkojam šādus konkursus, kolēģu atbalsts vienmēr ir jūtams. Labi autobusu vadītāji mums ir un būs vajadzīgi. Vairs nav tie laiki, kad darbā bija jāpieņem ikviens, kas ienāk pa vārtiem. Tāpēc šodien ļoti nopietni strādājam pie darbinieku atlases.

Īpaši lepojamies ar to, ka mūsu komandā strādā 13 sievietes. Tā ir bijusi neizmantota un līdz galam nenovērtēta rezerve. Mūsu sievietes ir brīnišķīgas, un pats galvenais – viņas ir ļoti labas braucējas. Varbūt viņām ir kāds mazs niķis – visām gribas braukt ātri, visām gribas braukt ar lielajiem autobusiem. Taču lielais autobuss ir jānopelna. Tas nav vienkārši, un tieši tāpēc šis ceļš ir vērtīgs.

Šoferis pēc aicinājuma

Aivars Minalgo, miljonāru klubiņa pārstāvis

– Ventspils reisā strādāju kopš 2004. gada. Pirms tam man bija pašam savs autobuss Setra, ar kuru braucu tūrisma firmu pasūtījumos. Esmu apkalpojis arī skolas – vedu skolēnus ekskursijās, piedalījos viņu ikdienas ceļā uz zināšanām. Tā bija ne tikai atbildība, bet arī liels gandarījums. Prieku manā darbā sagādā cilvēki. Katru dienu tās ir tikšanās ar pasažieriem. Atceros laikus, kad vadāju skolēnus uz skolu – vienmēr bija prieks viņus satikt. Viņi mani cienīja, un es cienīju savus pasažierus. Savstarpēja cieņa ir pamats labam darbam.

Man ir svarīgi, lai autobusā vienmēr valdītu kārtība. To esmu prasījis ievērot arī saviem pasažieriem, jo kopā jāprot sadzīvot. Katram var gadīties diena, kad garastāvoklis nav pats labākais, bet cieņa un sapratne palīdz ceļu padarīt mierīgāku. Ir patīkami, ka tiek novērtēti nobrauktie kilometri. Aiz tiem slēpjas liela pieredze un zināšanas. Ikdienā esmu daudz braucis, arī pa Eiropas ceļiem. Autobusa vadītāja darbu sāku jau 1976. gadā, un kopš tā laika stūre ir bijusi neatņemama manas dzīves daļa. Būt par šoferi – tā nav tikai profesija. Tā ir visa mana būtība.

Man vienmēr ir paticis braukt

Ilona Mangele, miljonāru klubiņa pārstāve

– Sievietes pie autobusu stūres iedrošināja mani doties uz Ventspils reisu. Uzņēmumā esmu nostrādājusi jau 17 gadus. Priecē, ka stereotipi par sievietēm pie autobusa stūres sabiedrībā pamazām tiek lauzti. Pašos manas darba gaitas pirmsākumos gan gadījās arī citāda pieredze. Reiz kāds vīrietis pateica, ka ar šo autobusu nebrauks, jo pie stūres esot sieviete. Es to uztvēru mierīgi – par laimi, ir arī citi autobusi, kurus vada vīrieši. Šādas situācijas tikai stiprina pārliecību par savu izvēli. Lai arī mans darba stāžs ir ievērojams, joprojām par lielāko izaicinājumu uzskatu agrus darba rītus – agri celties man nekad nav paticis. Ziema, tumšais laiks un nereti sarežģīti laika apstākļi prasa piecelties pat ļoti agri. Tomēr patika pret braukšanu man ir bijusi jau kopš bērnības. Bieži spēlējos un iztēlojos, ka dodos kaut kur tālu, tālu prom.

Darbā esmu nobraukusi daudz kilometru, un arī savā dzīvē ceļš man vienmēr ir bijis. Kad iekāpju lielajā autobusā, sajūta ir patīkama. Mana privātā automašīna ir maza salīdzinājumā ar darba transportu, un, godīgi sakot, tas man īsti nepatīk. Braucot vienmēr īpaši piedomāju par drošību. Man ir ļoti svarīgi, lai pasažieri savā izvēlētajā galamērķī nonāktu sveiki un veseli. Tā ir mana atbildība un vienlaikus arī lielākā vērtība šajā darbā.

Sapņi piepildās

Eva Krūmiņa Ventspils reisā strādā tikai pusgadu, taču meistarības konkursā jau paguvusi plūkt uzvaras laurus pat vairākās kategorijās. Autobusi viņai nav sveši, jo tētis pēc profesijas ir autobusa šoferis, un var teikt, ka Eva ir uzaugusi autobusā.

– Protams, bērnībā man nebija domas, ka kādreiz pati kļūšu par autobusa vadītāju. Dzīve uz šo ceļu atveda pakāpeniski. Bērni mācās Ventspils Mūzikas skolā, agrāk bieži pavadīju laiku Mūzikas skolas kafejnīcā, gaidot viņus. Skatījos, kā piebrauc un aizbrauc autobusi, un ik pa laikam prātā iezagās doma – es taču arī varu. Tā ļoti mērķtiecīgi arī apguvu 95. Kodu – tieši Mūzikas skolas kafejnīcā. Un te nu es esmu. Varu droši teikt, ka šis ir pats labākais darbs. Es tajā neredzu grūtības.

Man ir seši bērni, un tieši tāpēc būt par autobusa vadītāju Ventspils reisā man ir arī sava veida atpūta. Darbs man ir kā atpūta.

Mērķis – augt un attīstīties

Gints Andersons, Ventspils reisa pirmziemnieks

– Ventspils reisā nonācu, atsaucoties darba sludinājumam. Uzskatu, ka tā ir ļoti laba iespēja darīt to, kas tev patiešām patīk. Vēlos pateikties uzņēmuma vadībai par uzticēšanos un iespēju. Savu darbu daru godam, un šobrīd ar saviem rezultātiem esmu apmierināts, vienlaikus labi apzinoties, ka vienmēr ir, kur augt. Šobrīd strādāju pilsētā ar mazajiem autobusiem – tas ir pirmais līmenis, taču arī šeit ir ļoti daudz, ko mācīties. Šī pieredze noteikti palīdzēs nākamajos soļos, un es to ļoti novērtēju. Līdz profesionālajam darbam pie autobusa stūres man šķita, ka ar savu personīgo automašīnu braucu diezgan labi. Taču brīdī, kad apsēdos pie autobusa stūres, sapratu, cik daudz vēl ir jāapgūst. Sākoties karam Ukrainā, zaudēju darbu un devos peļņā uz Norvēģiju. Tur divus gadus strādāju pie kravas automašīnas stūres. Darbs bija labs, taču sapratu, ka vēlos būt mājās. Darbs Ventspils reisā man deva iespēju palikt Latvijā. Man patīk strādāt ar cilvēkiem, un šeit es redzu sava veida apkopojumu visam, ko vēlos no darba. Man ir skaidri mērķi sasniegt augstāko līmeni, jo, kā saka – kas gan tas par karavīru, kurš negrib kļūt par ģenerāli.