Saruna ar Uģi Lasmani

Tevi kādu laiku sauca par labāko basketbolistu starp airētājiem, bet tu esi nodarbojies arī ar vieglatlētiku. Kādā secībā nāca šie sporta veidi, un kā tajos vispār nokļuvi?

– Sāku ar vieglatlētiku, ar ko nodarbojos līdz armijai. Trenējos pie Jura Petroviča un Māra Grīvas. Baigi ātrais nebiju, bet padevās lēkšanas disciplīnas – augstlēkšana, tāllēkšana, trīssolis. Nekādu ekstra rezultātu nebija, bet bija cerības tomēr armijā aizķerties sporta rotā. Taču pirms galvenajiem mačiem izmežģīju kāju, un tā šie plāni pajuka. Armijā, protams, tāpat iesauca. Nezinu, vai tas bija liktenis vai kā to vēl var nosaukt, bet Kaļiņingradā, kur jauniesauktos gatavoja īstajai armijai, pie manis pienāca oficieris un prasīja, vai nevēlos nokļūt sporta rotā. Iespējams, izvēlējās pēc auguma, jo man tad jau bija kāds metrs un 95 centimetri. Protams, piekritu, lai gan vēl nezināju, kas būs jādara, lai tajā tiešām nokļūtu. Aizveda uz Maskavu, iesēdināja laivā, kas atradās baseinā, pieslēdza kaut kādus vadus, iedeva airus un teica, lai septiņas minūtes darbojos. Sākumā domāju, ka gals klāt, jo nekas tāds nekad nebija darīts. Konkurence arī bija pamatīga, jo no dažādām daļām bija savesti kādi 45 cilvēki. Pēc tiem testiem mani pasauca daļas priekšnieks, lika izģērbties, izpētīja – tad es bija tāds diezgan kaulains – un galu galā pateica, ka varu braukt uz nometni. Ja pēc tās varēšu noairēt tik un tik, tad palikšu, ja ne – jādodas atpakaļ dienēt. Nometne bija Piemaskavas kempingā, tur skrējām, airējām ar kaut kādām tautas laivām, bet pēc tam varēju noairēt daudz vairāk nekā bija nepieciešams. Tā arī paliku airēšanā, turklāt vienīgais no tā lielā bara. Laikam vairāk par visiem arī gribēju. Kad beidzās dienesta laiks, zvanīju mammai un teicu, lai sūta dokumentus, jo palieku vēl. To izdzirdējuši, visi, protams, kļuva traki (Smejas.).

Tad bija variants, ka varētu vēl palikt Krievijā un airēt?

– Es jau arī paliku virsdienestā. Mani iefīrēja armijas sistēmā, bet faktiski biju profesionāls sportists, tikai tad par tādu nevienu nedrīkstēja saukt. Četru gadu laikā kļuvu par pasaules vicečempionu. Divus gadus piedalījos plašās sacensībās vieniniekiem Krilatskā, kurās bija jāairē 20 kilometru, un abas reizes uzvarēju. Pirmajā reizē pusminūti, otrajā kādas sešas sekundes. Pēc tiem mačiem neviens vairs nejautāja, kāpēc šito velk līdzi uz nometnēm. 

Visu interviju lasiet piektdienas laikrakstā Ventas Balss!