No Ventas Balss arhīva: Kartupeļu laikā Žanis priecīgs, Fricis rauc pieri

Tātad kombainu, kratītāju, špurrekļu vai dakšām atsegtajās vagās visai redzami varenās dabas šīs vasaras darbi un nedarbi. Pieredzes bagātais agronoms Andris Siliņš savulaik sacīja, ka kartupeļiem galvenais ir siltums, taču šogad pat viņš atzīst, ka karstums bijis par daudz. Auglīgās mālu saturošās zemes pārvērtās cietā klonā, bet mitrumu glabājošās kūdrainās augsnes par neauglīgiem pelniem. Un tā nu Fricis, kurš ar sievu divatā vien rāmā garā norok ražu, ir visai sapīcis.

- Šogad es ritig doma, ka man Mazpura būs krieten labak rāceņ nekā citems Pope, - viņš saka. – Bet i tād taka zirniņ… September liets tik bišķ pa virs sataisijs šļog, bet apakš kūder i taka pelen.

Toties Žanis, kuram tā zeme Rindas upes ielejā un parasti diez kādu brīnumainu ražu nepiedāvāja, šajās dienās staigā neierasti mazrunīgs. Aiz lepnuma. Ja nu sastop kādu, kurš žēlojas par knapo ražu Popes kalna tīrumos, tad gan it kā starp citu izmet: - Man gan i taka Višķerul dūrs!

Popiņi, saprotams, zina, ka nelaiķa Višķeruldriķim plaukstas bija kā lāpstas, ja tās saliec dūrē, tad… taču popiņi zina arī to, ka Žanis nekādu brīnumrecepti kartupeļu audzēšanā nav pielietojis – rīkojies, kā vienmēr. Varbūt pat mazāk, jo sausuma dēļ vienu vagošanas reizi pat izlaidis. Tātad izskaidrojums bagātajai ražai tikai viens – upes migla, kas vasaras naktīs maigi padzirdīja izslāpušos augus.

Ziemeļkurzemes reģionālās lauksaimniecības pārvaldes Ventspils sektora meitenes teic, ka kartupeļu platības mūsu rajonā nostabilizējušās. Tas nozīmē, ka saimnieki zina, kur audzēto likt. Samazinājums gadu no gada skar vienīgi piemājas lauciņu apsaimniekotājus, jo cilvēki izrēķinājuši, ka par to naudiņu, ko samaksās par pushektāriņa vai vēl mazākas platības apstrādāšanu, kopšanu, ražas novākšanu kādam tehnikas īpašniekam, var nopirkt gatavu mantu. Tomēr šogad tie rēķini var nedaudz sajukt: neražas gads, tādēļ kartupeļi dārgi.

Nu, bet katrai lietai divas puses. Arī tam dārgumam. Pircējs, protams, kasīs pakausi, bet pārdevējs – priecāsies. Kā, piemēram, Žanis. Viņa švāģeris, kuram pieder vairāki veikali, jau pirms mēneša bija klāt un lūdza pārdot kartupeļus, piedāvājot 20 santīmus kilogramā. ‘’Tas toč i liel naud!’’ nodomājis Žanis, tomēr paģindējis vēl dažus santīmus klāt. Un svainis maksājis, jo veikals tukšs, kartupeļus nesūta ne dāņi, ne beļģi, ne norvēģi, jo tur tāpat bijis sausums. Bet cilvēkiem ēst gribas.

Mūžīgo taisnību meklējošie zemnieki, protams, nevēlas samierināties ar dabās nodarīto pārestību. Kāda piektdaļa rajona kartupeļu audzētāju izskaitļojuši, ka sausā vasara viņiem atņēmusi no 20 līdz 50 procentiem ierastās kartupeļu ražas. Šie tad nu uzrakstījuši iesniegumus lauksamniecības konsultāciju birojam un piekodinājuši, lai šos papīrus ceļ priekšā ministram Rozem, paģērot, lai tas gādā kompensāciju naudā. Ministrs, kurš braukā pa Latviju un labprāt tiekas ar lauku ļaudīm, māj ar galvu, apstiprinot, ka kompensācija vajadzīga gan. Bēda tik tā, attiecīgie likumi un noteikumi sausumu nav pieskaitījuši krusai, vētrai, plūdiem un ugunij, kas posta apdrošinātus sējumus. Un ne nu visi saimnieki savus laukus ir apdrošinājuši…

Un tā nu kartupeļu novākšanas laiks rit itin raibs. Taču raiba ir visa mūsu dzīve. Un būs arī turpmāk. Sevišķi laucinieku. Žanis, piemēram, jau tagad spriež apmēram tā: - Nākošgad es stāds rāceņs vel tujak pe ups!

Bet ja nu nākamgad līst dienu no dienas? Labāk tad piekrist Fricim: - Dievam mobīlas telefons nav, tapeic viņam pezvant nevar. Un nevaig a. Latvets bada nekad nepaliks.