Tulkot kaimiņus, lai tos labāk iepazītu

Ventspils bibliotēkas un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta Tulkojot kaimiņus pasākumā Emija Emīlija stāstīja par savu ceļu līdz lietuviešu valodai un tulkošanai, kā arī par to, kāpēc viņai ir svarīgi latviešu lasītājam atklāt mūsdienu lietuviešu literatūru. Pēdējo piecu gadu laikā viņa latviešu valodā tulkojusi 30 iepriekš netulkotus lietuviešu autorus un sešas grāmatas.

No baltu filoloģijas līdz Viļņai

Emijas ceļš līdz lietuviešu valodai sācies ar interesi par latviešu valodu. Vidusskolā Emija mācījās literātu klasē, kur literatūrai bija atvēlētas piecas stundas nedēļā. Viņas klasesbiedrenes devās uz ārzemēm studēt rakstniecību, bet pašai šādas iespējas nebija. «Man šausmīgi sāpēja sirds, ka tikai es nekur nebraukšu,» viņa atceras.

Tāpēc Emija iestājās Latvijas Universitātes baltu filoloģijas programmā. Viņai šķita, ka, lai labi rakstītu, vispirms labi jāzina sava valoda, bet savu valodu var labāk saprast, zinot, no kurienes tā nāk. Tā kā latviešu valoda ir cieši saistīta ar lietuviešu valodu, interese pieauga arī par Lietuvu.

Jaunā rakstniece uzsāka ERASMUS studijas Viļņā. Izvēle bijusi praktiska – palikt Latvijā, studēt un vakaros strādāt kafejnīcā vai doties uz Viļņu, mācīties lietuviešu valodu un saņemt stipendiju. «Es izdomāju, ka vajag pamēģināt.» Izrādījās, ka šis lēmums bijis veiksmīgs, un, nonākot Lietuvā, Emija saprata, ka viņai ļoti patīk ne tikai valoda, bet arī pati valsts. «Man ļoti patīk Viļņa, tā man šķiet ļoti mīļa, angliski sakot, cozy – jauka un mājīga pilsēta.» Viņa sāka apmeklēt tradicionālās mūzikas vakarus, dejot dančus un klausīties sutartines – lietuviešu daudzbalsīgo dziedāšanu. Šādi vakari Lietuvu lika iemīlēt vēl vairāk. Pēc ERASMUS studijām Emija Viļņā turpināja studijas, pabeidzot maģistrantūru.

No repa rīmēm līdz lietuviešu literatūrai

Interese par tulkošanu bija parādījusies jau daudz agrāk. Pamatskolā, dzīvojot Kauguros, Emija daudz klausījās repu un vēlējās saprast dziesmu tekstus, tādēļ rīmes kļuva par vienu no pirmajiem mēģinājumiem tulkot.

Šī vēlme vēlāk pārgāja arī uz lietuviešu literatūru, kad, izlasot kaut ko saistošu, Emijai radās vēlme to pārtulkot latviešu valodā. «Man reizēm vienkārši ir tāda sajūta – man ļoti gribas to pārradīt latviešu valodā.» Viņa negrib tikai pārnest vārdus no vienas valodas otrā, bet arī atrast dzejolim tādu skanējumu latviešu valodā, lai nezustu ritms un sajūta.

Viņai pašai patīk izvēlēties, ko tulkot, un pārsvarā tie ir teksti, kas viņu uzrunājuši. «Man ir tā sajūta, ka šim ir jābūt arī manā valodā. Tas ir iekšējais impulss, ka tu gribi to izteikt caur sevi vēlreiz.» Emija īpaši meklē darbus, kas latviešu lasītājus varētu pārsteigt, un tieši literatūra ir tā, kas mums pierāda, ka esam atšķirīgi. «Man patīk parādīt to, cik lietuvieši ir atšķirīgi no mums. Reizēm liekas, ka mums neinteresē lietuvieši vai igauņi tāpēc, ka viņi jau mums ir tepat blakus un mēs zinām, kādi viņi ir. Bet ir forši atrast kaut ko, kas ir pavisam citāds.»

Mūsdienu Lietuvas literatūrā šādu darbu netrūkst. Emiju saista gan konceptuāla dzeja, gan autori, kuri senus folkloras tēlus pārveido mūsdienu pasaulē. Viņa min arī lietuviešu dzejnieku ar segvārdu Šamanis, kura pirmais dzejoļu krājums bija tukšas, baltas lapas ar vāku. Šis parāda, ka dzeja var būt ne tikai vārdi uz papīra, bet arī mākslas objekts un ideja. «Man liekas, ka latviešiem par lietuviešiem varbūt ir priekšstats, ka viņi raksta senatnīgi, kā skan valoda, un ka tur nav nekā pārsteidzoša. Bet tad reizēm ir tas pārsteigums – Lietuvā ir vēl arī tāds dzejnieks un vēl šāds dzejnieks.»

Vārdi, ritms un nozīme

Tulkot no radniecīgas valodas nenozīmē, ka tas ir vienkārši, jo līdzības starp latviešu un lietuviešu valodu var būt maldinošas. «Lietuviešu valoda ir ļoti sena, un, kad to mācījos, pasniedzējs teica, ka latviešu valoda ir kā lietuviešu valoda augstpapēžu kurpēs. Tas bija viņa salīdzinājums – jo mūsu valoda ir modernāka, bet lietuviešu valodā ir daudz senatnīgu formu,» viņa stāsta.

Emija atceras arī kādu kuriozu ar lietuviešu vārdu drausmingas. Joka pēc viņa gribējusi pateikt, ka kāds cilvēks ir drausmīgs, un pievienojusi galotni -as, domājot, ka tieši to tas arī nozīmēs. Taču izrādījās, ka vārda nozīme ir punktuāls.

Svarīga ir arī uzsvara vieta, kas lietuviešu valodā nav vienkārša. Rakstniece stāsta, ka arī paši lietuvieši par to mēdz strīdēties. Dzejas tulkošana prasa vēl lielāku precizitāti, ja dzejolim ir pantmērs, – jādomā ne tikai par nozīmi, bet arī par zilbju skaitu un ritmu. «Ja ir pantmērs, tad zini, ka ir jāpieturas pie ritma, un tad to mazliet matemātiski dari. Un skaties, izvēlies vārdu ar konkrētu zilbju skaitu, lai trāpītu ritmā.» Taču arī tad gala rezultāts nav garantēts. «Tulkojot dzejoli, man liekas, ka katrs teksts ir izaicinājums. Var būt tā, ka tu iztulko visu, bet pēc tam saproti, ka tas latviski vienkārši nestrādā.» Neziņu, vai izdosies atrast īsto risinājumu, viņa uzskata par vienu no interesantākajām un reizē sarežģītākajām tulkotāja darba daļām.

Lasot citus, atrod savu balsi

Paralēli tulkošanai viņa pati raksta arī dzeju un prozu. Emija uzskata, ka rakstniekam nav jābaidās lasīt citus autorus tikai tāpēc, ka pastāv iespēja no viņiem ietekmēties. Gluži pretēji, jo citu rakstnieku lasīšana palīdz saprast, kā strādā literatūra, un ar laiku atrast pašam savu balsi. «Man liekas, tas parasti notiek pēc tam, kad tu izej cauri posmam, kur ļoti daudz lasi citus un ļoti ietekmējies, un tad kaut kā pēc tam laika gaitā atrodi savu balsi. Man šķiet, ka ietekmēties ir neizbēgami un tas ir labi.» Viņa atminas kāda amerikāņu rakstnieka sacīto: «Visa literatūra ir zagšana, vienkārši ir jāprot labi zagt.»

Projekta noslēdzošā tikšanās ar Daci Meieri notiks 30. septembrī plkst. 13 Ventspils Augstkolas bibliotēkā